Medicīnas vēsturniece Ieva Lībiete gatava jauniem atklājumiem
Rīgas Stradiņa universitātes (RSU) Medicīnas vēstures institūta lektore un medicīnas vēsturniece Ieva Lībiete saņēmusi Eiropas Zinātņu un mākslu akadēmijas jeb Fēliksa balvu par pētījumiem psihiatrijas vēsturē un zinātniskās anatomijas pamatlicēja Andreasa Vezālija (1514—1564) jubilejas izstādes Anatoms. Ķermeņa fabrika izveidošanu.
Viņa ir Paula Stradiņa Medicīnas vēstures muzeja Medicīnas vēstures izpētes un ekspozīciju darba nodaļas vadītāja.
2007. gadā beigusi RSU Medicīnas fakultāti, pēc tam – rezidentūru internajā medicīnā un tad ieguvusi doktora grādu medicīnas vēsturē. Muzejniece ar mediķa izglītību – ideālais salikums, lai pētītu medicīnas vēsturi.
Tiekamies uzreiz pēc RSU Akadēmiskās sanāksmes. Viņai esot patikusi rektora uzruna, kas vienlaikus bijusi labsirdīga, taču ar konstruktīvu kritiku un kas likusi padomāt par jaunām publikācijām – "arī man vairāk jāstrādā, tas mani personiski uzrunāja".
Viņa pēta medicīnas vēsturi, iekārto ekspozīcijas un izstādes, kas katra vispirms ir ilga runāšana un plānošana. "Izstādes noorganizēšanai un ierīkošanai vajadzīgs ļoti ilgs laiks, īpaši tādos muzejos, kur nepieciešams piesaistīt papildu finansējumu, lai izdotos kaut kas labs." Izstāde Anatoms. Ķermeņa fabrika tika sākta plānot aptuveni trīs gadus pirms tās atklāšanas.
Izstāde "Anatoms. Ķermeņa fabrika" Paula Stradiņa Medicīnas vēstures muzejā. Foto no muzeja arhīva
Lai medicīnas vēstures pētniecībai varētu pievērsties vēl pilnasinīgāk un kvalitatīvi, Ieva grib atsvaidzināt un uzlabot savas vācu un latīņu valodas zināšanas.
Brīvajā laikā viņa lasa grāmatas un vakaros skrien pa Rīgas ielām un parkiem, kas ir pēdējā laika aizraušanās. "Nevaru iedomāties labu nedēļu, kad neesmu pasportojusi. Skriešana mani dara ārkārtīgi laimīgu!"
Maza, bet ņipra un enerģijas pilna – tāda ir Ieva, un sarunas beigās nepamet pārliecība, ka mēs par Ievu Lībieti un viņas atklājumiem medicīnas vēsturē vēl dzirdēsim.
Sākotnēji jūs gribējāt kļūt par ārsti…
Esmu augusi ārstu ģimenē – mamma ir laboratorijas ārste, tēvs ir narkologs ar ģimenes ārsta praksi, arī vecaistēvs un viņa māsa bija ārsti. Esmu mediķis trešajā paaudzē. Nebija stipri daudz alternatīvu, ko citu bez medicīnas vēl varētu studēt.
Manā dzīvē bieži daudz kas notiek it kā bez manas gribas. Skatoties no malas, varētu šķist, ka esmu mērķtiecīga, taču tajā pašā laikā man vajag arī labvēlīgus apstākļus, lai kaut ko uzsāktu. Tā bija vairāku apstākļu sakritība, kāpēc sāku strādāt medicīnas vēsturē. Nevarētu teikt, ka man medicīna nepatīk. Es vienkārši neatradu tur savu vietu…
Kā no rezidentūras internajā medicīnā galu galā tikāt līdz doktora grādam medicīnas vēsturē un darbam Paula Stradiņa Medicīnas vēstures muzejā un RSU Medicīnas vēstures institūtā?
Muzejā sāku strādāt, studējot Medicīnas fakultātes 5. kursā. Sākumā uz pusslodzi, palēnām apaugu ar papildu pienākumiem.
Savulaik darbojos Starptautiskajā Medicīnas studentu asociācijā (International Federation of Medical Students Associations (IFMSA), tagad – Latvijas Medicīnas studentu asociācija). Kopā ar grupasbiedru nācām uz muzeju brīvprātīgi un lasījām interesentiem lekcijas, piemēram, par reproduktīvo veselību. Tas bija saistīts ar minētās asociācijas sabiedrības veselības popularizēšanas mērķi.
Kādā brīdī mums piedāvāja darbu muzejā, un 5. kursā sākām te strādāt. Bijām ļoti lepni un apmierināti, jo muzejs bija mūs savaldzinājis ar savu īpašo noskaņu jau medicīnas vēstures studiju kursa laikā. Sākumā vadīju ekskursijas, muzeja pedagoģiskās nodarbības un veicu krājuma priekšmetu apstrādi – tā ir muzejā jaunienākošā objekta zinātniskā apstrāde, aprakstīšana un sagatavošana nolikšanai muzeja plauktos.
Visu laiku gan bija doma, ka medicīnas vēsture un muzejs ir kas ļoti skaists, taču ne pastāvīgs. Es iestājos rezidentūrā, jo man nekad nebija doma, ka varētu nodarboties ar medicīnas vēsturi kā ar pilna laika darbu. Rezidentūras pēdējā gadā profesors Juris Salaks man piedāvāja iestāties RSU doktorantūrā medicīnas vēsturē, un es domāju, kāpēc gan ne. Iestājos. Doktorantūras laikā arī sāku strādāt ar studentiem RSU Medicīnas vēstures institūtā. Arī tad ik pa brīdim bija doma, ka pabeigšu doktorantūru un droši vien varētu atgriezties medicīnā un studēt kādu internās medicīnas specializāciju. Bet laiks ir pagājis! Esmu te tik labi iejutusies un sapratusi, ka nav vērts darīt visus darbus un jādara tas, kas padodas vislabāk un interesē visvairāk. Medicīnas vēsturē esmu uz palikšanu.
Ieva Lībiete Paula Stradiņa Medicīnas vēstures muzejā pie Andreasa Vezālija galvaskausa rekonstrukcijas vaskā, kas veidots pēc viņa portreta. Šis eksponāts palicis muzeja pastāvīgajā ekspozīcijā no izstādes "Anatoms. Ķermeņa fabrika", kas bija veltīta zinātniskās anatomijas pamatlicēja Andreasa Vezālija 500 gadu jubilejai.
Kas, jūsuprāt, ir muzejs?
Klasiski muzejs ir vieta, kurā tiek vāktas, uzglabātas, saglabātas un eksponētas liecības no mūsu vēstures, lai tās varētu izmantot un izbaudīt nākamās paaudzes. Padarīt iespējamu to, ka šīs liecības sabiedrība spēj tik tiešām pilnvērtīgi izmantot un izbaudīt, – tas, manuprāt, ir galvenais muzeja uzdevums.
Jūs esat medicīnas vēsturniece. Ko jūs gribētu tuvākajā laikā izpētīt?
Es noteikti gribētu uzrakstīt par Kurzemes pēdējo hercogu Ernstu Bīronu no medicīnas vēstures skatupunkta – par viņa veselības stāvokļa pierakstiem, kas saglabājušies līdz mūsu dienām. Pavisam nejauši uzgāju iepriekš neaplūkotus dokumentus, kas mani vienkārši sajūsmināja. Šogad tika publicētas ļoti slavena 18. gs. skotu ārsta Viljama Kalena medicīnisko konsultāciju vēstules. Šis ārsts savulaik ir konsultējis tūkstošiem cilvēku par dažādiem medicīniskiem jautājumiem. Nesen šīs vēstules tika digitalizētas, un tām tika izveidota ļoti laba meklēšanas sistēma. Es joka pēc meklētājā ierakstīju, ja pareizi atceros, vārdu Latvija, un atvērās 1786. gada konsultāciju vēstuļu sarakste starp kādu Berlīnes ārstu un Viljamu Kalenu par kādu vārdā nenosauktu Kurzemes dižciltīgo un viņa sūdzībām par veselību. Lasot šīs vēstules un ņemot vērā visas ģimenes datus un dzīves anamnēzi, un to, kur konsultētā persona ir atradusies, ir vairāk nekā skaidrs, ka tas ir pēdējais Kurzemes hercogs Bīrons. Šis ir kaut kas tāds, par ko es ļoti vēlētos uzrakstīt publikāciju.
Turklāt, papētot tālāk, kas vēl mums ir zināms par Bīrona veselības stāvokli, esmu uzgājusi arī kādu dokumentu, kas pirmo reizi tika publicēts jau 20. gs. 30. gados. Tas ir dokuments no viņa rezidences Nāhodas pils arhīva. Šajā dokumentā ārstu konsīlijs ir aprakstījis Bīrona nāves apstākļus. Viss aprakstītais liecina par to, ka hercogs miris no dzīvsudraba terapijas, kas tajā laikā bija izplatīta sifilisa ārstēšanas metode un ko viņam nemākulīgi un, visticamāk, nepamatoti bija nozīmējis kāds vietējais šarlatāns.
2014. gadā jūs RSU aizstāvējāt disertāciju Psihiatrijas attīstība Latvijā no 1918. līdz 1940. gadam. Kāpēc šāda tēma?
Psihiatrija bija mana sena mīlestība kopš studiju gadiem. Es ļoti mērķtiecīgi gatavojos stāties psihiatrijas rezidentūrā, gāju uz psihiatrijas pulciņu… Es nezinu, kas notika, – burtiski pāris nedēļu pirms dokumentu iesniegšanas rezidentūrā es pēkšņi pārdomāju, ka tomēr startēšu rezidentūrā internajā medicīnā. Es iestājos.
Nezinu, kā būtu bijis, ja es pēdējā brīdī nebūtu pārdomājusi. Varbūt psihiatrijas rezidentūra mani būtu vairāk ieinteresējusi nekā internās medicīnas rezidentūra.
Kāpēc savulaik radās tik liela interese par psihiatriju?
Liela nozīme ir manas disertācijas vadītājai profesorei Birutai Kupčai, pie kuras man Medicīnas fakultātē bija brīnišķīgs studiju cikls psihiatrijā. Man šķiet, viņas šarms bija galvenais, kāpēc man psihiatrija sāka tik ļoti patikt, – tas, kā viņa runāja ar studentiem un pacientiem, kā viņa stāstīja par psihiatriju…
Es jau Medicīnas fakultātes 6. kursā diplomdarbu rakstīju psihiatrijas vēsturē.
Kas jums pašai bija lielākais atklājums, veicot šo pētījumu?
Mans lielais pārsteigums bija par to, cik ideālu laika posmu esmu izvēlējusies pētīšanai, jo tas bija ļoti interesants un, manuprāt, nozīmīgs laika posms psihiatrijas attīstībai Latvijā un pasaulē. Daudz būtisku notikumu Latvijā notiek no 1918. līdz 1940. gadam – psihiatrijas katedras izveide, pirmās izdotās grāmatas latviešu valodā psihiatrijā, jaunās ārstniecības metodes, kas ienāca psihiatrijā starpkaru periodā, – somatiskās ārstēšanas metodes, ar kurām tiecās izārstēt garīgās slimības, iedarbojoties uz cilvēka ķermeni, piemēram, krampju terapija un insulīna šoka terapija.
Fēliksa balva jums piešķirta ne tikai par pētījumiem psihiatrijas vēsturē, bet arī par Andreasa Vezālija jubilejas izstādes Anatoms. Ķermeņa fabrika izveidošanu. Kā radās izstādes nosaukums?
Tas tapa izstādes veidošanas procesa gaitā. Anatoms – tas ir Vezālijs, bet gribējās arī ko tādu iekļaut nosaukumā, kas pateiktu kaut ko par viņa darbu. Andreasa Vezālija slaveno grāmatu sauc De humani corporis fabrica. Tās otrais, papildinātais 1555. gada izdevuma eksemplārs ir arī Paula Stradiņa Medicīnas vēstures muzeja krājumā. Renesanses laika latīņu vārdu fabrica mūsdienās ir grūti iztulkot, jo tam ir ļoti plaša nozīme, tāpēc paņēmām šo vārdu netulkojot. Galu galā tas cieši sasaucās ar izstādes rotaļīgo konceptu, jo centāmies cilvēka ķermeni parādīt kā fabriku.
Skats no anatomijas pamatlicēja Andreasa Vezālija 500 gadu jubilejai iekārtotās izstādes "Anatoms. Ķermeņa fabrika" Paula Stradiņa Medicīnas vēstures muzejā. Foto no muzeja arhīva
Kas bija grūtākais, veidojot izstādi?
Es biju izstādes kuratore. Strādājot muzejā, kurā ir neliels cilvēkresurss, uz izstādes kuratora pleciem gulstas ļoti daudz – sākot ar finansējuma un sponsoru meklējumiem, kontaktu dibināšanu, mākslinieku piesaistīšanu un beidzot ar pašu izstādes iekārtošanu. Daudz man palīdzēja kolēģi. Izstādes koncepts radās sarunās ar kolēģi profesoru Juri Salaku un izstādei piesaistīto mākslinieku.
Ieva Lībiete (foto centrā ar muguru) iekārto izstādi "Anatoms. Ķermeņa fabrika" Paula Stradiņa Medicīnas vēstures muzejā. Foto no muzeja arhīva
Vai jums ir svarīgi, ka jūsu paveiktais tiek novērtēts?
Es ļoti labi varu dzīvot bez novērtējuma, taču, ja atzinība nāk kā pārsteigums, ir patīkamas sajūtas. Bet tas katrā ziņā nav iemesls, kā dēļ es kaut ko daru.
Vai jūs satrauc tas, ko par jums domā citi?
Man ļoti patīk teiciens "Ja mēs zinātu, cik citi par mums maz domā, mēs par to īpaši nesatrauktos", taču kaut kādā ziņā, protams, man tas ir svarīgi.
Vai savulaik studēt Latvijas Medicīnas akadēmijā (tagad – RSU) bija grūti?
Atmiņas par studijām ir vislabākās un visbrīnišķīgākās!
Ņemot vērā, kur pašlaik esmu, es nenožēloju nevienu mirkli, ko esmu pavadījusi universitātē kā studente.
Savas studijas sāku 2001. gadā. Studēt ļoti grūti bija pirmajos divos kursos. Es pat tam neticēju, ka var būt tik grūti! Kad stājos, domāju – skolā nekad nav bijis grūti, un cik tad grūti var būt studijās!? Pirmais pārsteigums bija par to, cik daudz anatomijā jāiemācās no galvas.
Anatomijas nodarbības mums bija četras reizes nedēļā, un mēs anatomikumā pavadījām gandrīz pusi no pirmā studiju gada, mācoties anatomiju. Kad pirmo reizi uz anatomikumu aizgāju jau pēc universitātes beigšanas saistībā ar darbu, tad secināju, ka studiju laikā pat neesmu ievērojusi, kā īsti izskatās šīs ēkas koridori, – visu laiku biju skatījusies tikai grāmatā, cenšoties pirms nodarbības kaut ko vēl ātri iemācīties.
Šogad svinam Rīgas Stradiņa universitātes 65 gadu jubileju. Ko jūs novēlat universitātei?
Rīgas Stradiņa universitāte ir vārds, ko apvij tāda īpaša un skaista aura un kas nes līdzi daudz labu asociāciju. Es ar lepnumu varu teikt, ka strādāju Rīgas Stradiņa universitātē! Novēlu, lai universitātes prestižs saglabājas un tikai uzlabojas!
Jūs esat pasaules vērotāja vai mainītāja? Cik jūs skar apkārt notiekošais?
Es drīzāk esmu par mierīgu līdzās pastāvēšanu. Cenšos no visa negatīvā distancēties, jo es to nekādā veidā bez īpašas piepūles mainīt nevaru. Es vispār maz ticu informācijai, kas ir pieejama sabiedriskajā telpā, jo redzu, cik tendenciozi ir mediji, – es saprotu, ka notiek manipulēšana.
Kas jums ir dzīve?
Es nezinu. Man līdz šim dzīvē viss ir veicies, un es nevaru sūdzēties pilnīgi ne par ko, kas ar mani līdz šim ir noticis. Viss ir piepildījies, un es jūtos labi savā dzīvē!
