Reģioni kā iespēja: arvien vairāk jauno mediķu izvēlas slimnīcas ārpus Rīgas

prof. Ilze Grope

Satversmes sapulces priekšsēdētāja
Dekāne, Rezidentūras nodaļa
Docētāja, Pediatrijas katedra
Vadošā pētniece

Kad pirms diviem gadiem sāku pildīt dekānes pienākumus Rīgas Stradiņa universitātes (RSU) Tālākizglītības fakultātē, tikai četriem mūsu augstskolas rezidentiem bija līgumi ar reģionālajām slimnīcām. Augstskolas, Veselības ministrijas un ārstniecības iestāžu kopdarba rezultātā šodien tādu ir 127 un, šai pozitīvajai tendencei turpinoties, jau tuvāko gadu laikā jauno mediķu trūkums Latvijas reģionos varētu vairs nebūt tik akūta problēma. Kas ir šīs veiksmes pamatā?

Es nevaru ieteikt to, par ko pati neesmu pārliecinājusies – ar šādu domu pēdējos gados esmu bijusi neskaitāmās vizītēs Latvijas reģionālajās slimnīcās un secinājusi, ka tehniskā aprīkojuma un sakārtotas darba vides ziņā Latvijas novados ar ārstniecības iestādēm viss ir kārtībā. Labi aprīkota operāciju zāle, izcils dzemdību bloks vai neonatālā nodaļa – ārstniecības iestādes Latvijas novados varu droši ieteikt mūsu rezidentiem.

Kamēr Veselības ministrija gādā par valsts finansēto rezidentūras vietu sadali, bet pašvaldības un ārstniecības iestādes no savas puses – par stipendijām, lielākām algām, dzīvesvietas un bērnudārza nodrošināšanu, dažviet solot pat piemeklēt darbavietu dzīvesdraugam, RSU kā rezidentūras programmas īstenotāja ir uzņēmusies starpnieka lomu, darbojoties kā platforma, kas saved kopā jauno speciālistu ar viņa iespējamo nākotnes darbavietu. Mūsu paspārnē attīstīts un par ikgadēju tradīciju kļuvis tāds pasākums kā Karjeras iespēju diena medicīnas un veselības aprūpes studentiem, esam attīstījuši Brīvo darbavietu platformu ar aktuālajām vakancēm reģionos, RSU notiek regulāras tikšanās starp jaunajiem ārstiem un reģionālo slimnīcu vadību, tāpat kā studenti dodas ekskursijās uz attālākām slimnīcām, lai iepazītu darba vidi.

Tā ir mūsu atbilde jauno speciālistu trūkumam ārpus galvaspilsētas, un, spriežot pēc reģionālo rezidentūras līgumu skaita pieauguma, galvenā problēma šajā stāstā līdz šim ir bijis pilnvērtīgas informācijas trūkums. Šajā ziņā augstskola nav baidījusies uzņemties vairāk nekā savus tiešos pienākumus pilnvērtīgas izglītības nodrošināšanā, bet darbojas kā tilts starp jauno ārstu un viņa iespējamo nākotnes darbvietu kādā no Latvijas reģionālajām slimnīcām.

Protams, reģionu piepildīšana ar jaunas paaudzes ārstiem ir komplekss process, kas augļus nesīs tikai tad, ja turpinās pastāvēt šī pēdējos gados tik labi ieeļļotā sadarbība starp augstskolām, reģionālajām ārstniecības iestādēm un Veselības ministriju. Protams, paliek jautājums, kā slimnīcām veiksies ar jauno speciālistu noturēšanu reģionos arī pēc obligāto rezidentūras saistību izpildes. Un tomēr – ledus pēdējo gadu laikā ir sakustējies un tendences liecina, ka jauno ārstu skatījumā reģioni vairs nav plāns B, kas ir labas ziņas nacionālā mērogā.