Pārlekt uz galveno saturu
Preses relīzes

Rīgas Stradiņa universitātē (RSU) ir veikts pētījums par jauniem materiāliem mākslīgo sirds vārstuļu izveidei. To veicis kardioķirurgs Mārtiņš Kalējs, kurš otrdien, 14. maijā plkst. 15.00 RSU Medicīnas promocijas padomes atklātajā sēdē Rīgā, Dzirciema ielā 16, Hipokrāta auditorijā aizstāvēs promocijas darbu „Optimāli sirds vārstuļu bioprotēžu struktūrkomponentu mehāniskie parametri un atbilstoša aizvietotājmateriāla izvēle”, kas atspoguļo pētījuma gaitu un rezultātus.

Sirds vārstuļu kaites ir plaši izplatītas un potenciāli dzīvību apdraudoša slimību grupa, kas skar aptuveni 2,5% no kopējās populācijas ekonomiski attīstītajās valstīs. Visā pasaulē joprojām aktuāla ir problēma, no kā izveidot vislabāko bojātā sirds vārstuļa aizstājēju. Pašlaik visplašāk kā bojāta vārstuļa aizvietotājs tiek izmantotas bioloģiskās protēzes (bioprotēzes). Tajā vārstuļa lapiņas ir izgatavotas no īpaši apstrādātiem cūkas aortas vārstuļa vai liellopa sirds somiņas audiem un iestiprinātas īpašā karkasā. Pētnieks M.Kalējs ir noskaidrojis, ka diemžēl šīm bioprotēzēm ir zināmi trūkumi, no kuriem nozīmīgākais ir tas, ka bioprotēzes nolietojas. Ir noskaidrots, ka protēžu kalpošanas laiku būtiski ietekmē izmaiņas to lapiņu materiāla un fiksējošā karkasa mehāniskajās īpašībās.

Mārtiņa Kalēja pētījuma mērķis bija noteikt optimālus aortas vārstuļa bioprotēžu lapiņu materiāla un to karkasu mehāniskos parametrus jaunu, labāku bioprotēžu izgatavošanai. Papildus šim teorētiskajam tika izvirzīts arī praktiskais mērķis: piemeklēt pēc noteiktajiem mehāniskajiem parametriem optimālu polimēru nanošķiedru materiālu, ko izmantot, kā matrici sirds aortas vārstuļa protēžu lapiņu iegūšanai audu inženierijā.

Ķirurgam pētījumā izdevās noskaidrot mehāniskās īpašības, kurām jāatbilst sirds vārstuļu bioprotēžu lapiņu materiālam. Tika iegūti arī dati par optimāliem fiksējošo karkasu mehāniskajiem parametriem. Tā ir nozīmīga informācija, kas jāņem vērā, radot jaunus biomateriālus audu inženierijā, izstrādājot jaunas biomateriālu apstrādes metodes, kā arī gatavojot fiksējošos karkasus gan tradicionālajām bioprotēzēm, gan transkatetra protēzēm (bioprotēzes, kas tiek implantētas mazinvazīvā ceļā).

Tika pārbaudīti arī vairāki polimēru nanošķiedru materiāli, no kuriem iepriekš noteiktajiem optimālajiem parametriem pilnībā neatbilda neviens, taču, lai pēc iespējas precīzāk modelētu neapstrādāta aortas vārstuļa lapiņu mehāniskās īpašības, tika ieteikts kombinēts materiāls ar savstarpēji perpendikulāri izvietotām želatīna un poliuretāna šķiedrām. Sekmīgi tika pārbaudīta šo materiālu biosaderība, ilgstoši uz tiem audzējot saistaudu šūnas. Šajos testos tika noskaidrots, ka želatīna un poliuretāna nanošķiedru kombinēts materiāls potenciāli ir izmantojams sirds vārstuļu lapiņu audu inženierijā, pateicoties tā biosaderībai un pietiekami lēnajai biodegradācijai.

Promocijas darbs izstrādāts laikaposmā no 2007. līdz 2013. gadam VSIA Paula Stradiņa KUS Sirds ķirurģijas centrā; RSU Biomehānikas laboratorijā un RSU Augusta Kirhenšteina Mikrobioloģijas un virusoloģijas institūtā, kā arī Centre Hospitalier Universitaire Vaudois (CHUV), Lozannā, Šveicē.

Darba zinātniskais vadītājs ir dr. med. asociētais profesors Pēteris Stradiņš (Rīgas Stradiņa universitāte). Oficiālie recenzenti – dr. habil. med. profesors Aigars Pētersons (Rīgas Stradiņa universitāte); dr. habil. sc. ing. profesors Ivars Knēts (Rīgas Tehniskā universitāte) un dr. med. profesors David Taggart, Oksfordas universitāte, Lielbritānija.

Papildu informācijai: