Pārlekt uz galveno saturu
Ārsts - tā ir misija
Studentiem
Intervijas

Ārstam ļoti bieži ir jāsaskaras ar neparastiem izaicinājumiem un pacientiem – tie var būt bērni, kuri baidās no mediķiem, tie var būt karavīri, kuriem jāsniedz medicīniskā palīdzība militārā konflikta zonā. Šajā mēnesī RSU Starptautisko sakaru departamenta veidotajā rubrikā Ārsts – tā ir misija publicējam interviju ar RSU medicīnas studentu Vili Pehkonenu (Vili Pehkonen), kurš stāsta par savu pieredzi un iecerētajiem nākotnes plāniem.

Vili_Pehkonens00-lead.jpgLūdzu, pastāstiet par sevi!

Man ir 25 gadi, un esmu no Tamperes, kas ir trešā lielākā Somijas pilsēta. Esmu jaunākais savā ģimenē – man vēl ir vecākā māsa. Pirms sāku studijas RSU, biju obligātajā militārajā dienestā Somijas Bruņotajos spēkos. Pēc dienesta pieteicos brīvprātīgajos un devos uz Libānu par ANO miera uzturētāju.

Sevi varu raksturot kā stabilu, uzcītīgu un apņēmīgu personību. Ceru, ka man būs iespēja vēl kādreiz doties uz konfliktu zonu. Tagad tur gribētu būt ārsts, nevis karavīrs, lai varētu izmantot savas zināšanas un prasmes, kuras būšu ieguvis RSU.

Pastāstiet nedaudz vairāk par savu ANO miera uzturētāja pieredzi!

Šo pieredzi varu nosaukt kā realitātes atklāsmi. Tā bija kā dabiska nākamā pakāpe pēc mana obligātā militārā dienesta beigām. Dienestā Libānā es nonācu kopā ar cilvēkiem, ar kuriem biju ticis iesaukts obligātajā militārajā dienestā – arī viņi pieteicās brīvprātīgo misijai, līdz ar to mūs vienoja ciešs biedriskums, kā arī gatavība atbalstīt citam citu. Mēs sākām savu dienestu gada beigās, piedzīvojām Libānas gadalaiku maiņu no ziemas līdz vasarai, kas nozīmē, ka pieredzējām stindzinošu aukstumu un vasaras tveici.

Es tikos un komunicēju ar vietējiem, lai jau sākumā izprastu viņu tradīcijas, paražas, kultūru. Es noteikti neko nemainītu savā dzīvē no tā laika, kad biju Libānā, jo tas man iemācīja tik daudz par pasauli, reliģijām, tradīcijām un arī par mani pašu.

Kas jūs pamudināja pievienoties miera uzturētāju misijai?

Varbūt tās bija alkas pēc piedzīvojumiem, kas lika man pieteikties starptautiskajai misijai krīzes zonā, vēlme redzēt un piedzīvot kaut ko neparastu, ārpus pierastā, iegūt pieredzi, par kuru var teikt – pieredzēts vienreiz mūžā. Somija jau sen piedalās miera uzturētāju un citās krīzes risināšanas misijās – kopš 1956. gada Suecas krīzes notikumiem, līdz ar to es varēju kļūt par vēsturisku notikumu liecinieku un dalībnieku, kas arī bija viens no izvēles faktoriem. Turklāt – jaunībā arī laba alga ir izaicinājums.

Kāpēc izvēlējāties studēt RSU?

Izšķīros par studijām RSU vairāk vai mazāk pragmatisku iemeslu dēļ. Somijā ir ļoti grūti iestāties medicīnas studiju programmās, vidēji tas ilgst aptuveni divus līdz trīs gadus, turklāt iestājeksāmenus vajag kārtot vairākas reizes. Pirms obligātā militārā dienesta es biju mēģinājis iestāties vienu reizi, kad atgriezos no Libānas, man bija 21 gads, un es sev vaicāju: "Kāpēc man vajag pavadīt divus līdz trīs gadus, vienkārši piesakoties studijām Somijas augstskolā, ja varu īstenot līdzvērtīgas studijas RSU un sākt studijas nekavējoties?"

Pēc šīm pārdomām, kā arī pēc ģimenes drauga ieteikuma, kurš bija sācis studijas gadu iepriekš un kurš raksturoja RSU un Latviju kā labvēlīgu vietu studijām medicīnas jomā, biju pārliecināts, ka mana izvēle ir pareiza, un neesmu to nožēlojis.

Kas jūs pamudināja kļūt par ārstu?

Godīgi – tas ir grūts jautājums. Vienmēr esmu domājis – lai arī kādu karjeru izvēlēšos, tai vajag būt ar izaicinājumu, bet kas sniedz gandarījumu. Turklāt man vienmēr ir bijušas alkas pēc piedzīvojumiem un ceļojumiem.

Domājot par šādiem nosacījumiem, kļūšana par ārstu der man kā rokai cimds jeb, kā saka Somijā, "sopii kuin nyrkki silmään" – kā kulaks uz acs.

Kas ir Teddy Bear Hospital (TBH), kuram Latvijā ir dots nosaukums Lācīša Ķepainīša slimnīca?

TBH ir projekts, kas palīdz kliedēt bērnu bailes no mediķiem, procedūrām un medicīniskās vides. Šāda veida pasākumi notiek visā pasaulē. Ja nemaldos, tad aizsākumi tam ir meklējami Norvēģijā. Šogad daudzi RSU ārvalstu studenti ir piedalījušies pasākumos, kas notika Rīgas Starptautiskajā skolā Ķīpsalā. Medicīnas studenti un bērni (vecumā no 2 līdz 6 gadiem) sadalījās pāros, un viņiem kopā vajadzēja palīdzēt bērna mīļākajai rotaļlietai – lācim, pingvīnam, lellei, vienradzim utt., kuriem bija sūdzības par veselību.

Abi ārsti – gan students, gan bērns – kopā apmeklēja piecas pieturas (ķirurģisko kabinetu, laboratoriju, zobārstniecības kabinetu, aptieku un vispārējās diagnostikas kabinetu), ko kopīgi bija izveidojuši ISA (RSU Ārvalstu studentu asociācija) un skolas pārstāvji.

Lācim, kuram bija nopietna saaukstēšanās, tika veikts rentgens, pārbaudīti visi svarīgākie orgāni, izrakstītas zāles, kas atvieglo slimības norisi, veikti laboratoriskie izmeklējumi – analīzes. Bērniem tika ļauts piedalīties ārstēšanas procesā, citi pat iedrošinās veikt savām rotaļlietām ķirurģiskas manipulācijas – operācijas. Tieši bērna izdoma nosaka, kāda slimība ir rotaļlietai, bet mēs palīdzam noteikt diagnozi un ārstēt.

Šo rotaļu galvenais mērķis ir mazināt bērnu mītiskās bailes no medicīniskajām procedūrām, medicīniskā personāla un vides. Protams, ka šādu grūtu uzdevumu ir neiespējami atrisināt vienā reizē, bet ISA cer, ka šāda pieredze palīdzēs gan bērniem, gan ārstnieciskajam personālam, jo darbs ar bērniem vienmēr ir liels izaicinājums.

Vili_Pehkonens01-lead.jpg

Kā tas sākās?

TBH projektu ISA uzsāka pirms dažiem gadiem, līdz šim esam sadarbojušies ar divām starptautiskajām skolām. Šajā pavasarī viesojāmies Ķīpsalā, bet rudenī mūsu studenti apmeklēs starptautisko skolu Piņķos.

Kāda ir jūsu līdzdalība šajās aktivitātēs? Kas vēl tajās piedalās?

Mans uzdevums šajā projektā ir uzraudzība, bet galvenais kodols ir Dita Dāle – ISA sociālo un integrācijas lietu vadītāja vietniece, bez kuras šis projekts nebūtu sasniedzis tik lielus panākumus. Tieši viņa bija aktivitāšu virzošais spēks un noorganizēja šo pasākumu izcili. Noteikti ir jāpiemin arī bijušais ISA valdes loceklis Alexander Wyckoff-Mähler, kurš bija nenovērtējams padomdevējs. Viņš ir piedalījies vairākos TBH projektos un pārliecināja, ka šāds projekts ir vajadzīgs.

Vēlos pateikties visai ISA komandai, jo bez tās atbalsta un dedzības pasākums nebūtu tik veiksmīgs. Noteikti jāpiemin arī brīvprātīgie palīgi, bet visizcilākie un labākie šajā projektā ir starptautiskās skolas bērni, kuri sniedza mums visiem patiesu prieku un aizrautību, un šīs atmiņas noteikti saglabāsim arī nākotnē, kad būsim profesionāli ārsti.

Kas ir šā projekta lielākie sasniegumi un ieguvumi?

Noteikti ieguvums ir zemāka baiļu un nedrošības sajūta, kad bērni nākamreiz apmeklēs ārstu vai slimnīcu. Šāda veida pieredze palīdz nākotnē pārvarēt un novērst iatrofobiju – bailes no ārstiem. Brīvprātīgajiem šī iniciatīva palīdz iegūt nozīmīgas zināšanas – saprast, kā strādāt un sadarboties ar bērniem savā nākotnes darbavietā, kā veidot medicīnisko vidi, kas nebiedē bērnus.

Vai ir arī citas labdarības vai sociālās aktivitātes, kurās iesaistāties?

Es vienmēr piedalos sociālajās aktivitātēs, ja man ir šāda iespēja – tas var būt darbs manas dzimtās pilsētas draudzē, pasākumu organizēšana maniem biedriem militārā dienesta laikā vai šeit Rīgā – gan Somu studentu asociācijā, gan ISA.

Pēc absolvēšanas es ceru, ka varēšu pilnībā izmantot savas zināšanas tur, kur tās ir visvairāk vajadzīgas, – vēlams, tieši kādā konflikta zonā.

Vili_Pehkonens02-lead.jpg

Jūs gribat doties uz kādu no konflikta zonām kā karavīrs mediķis. Ko tas jums nozīmē? Uz kurieni jūs gribētu braukt?

Mans galvenais uzdevums un atbildība būtu sniegt augsta līmeņa medicīnisko atbalstu militārajā nometnē. Es būtu atbildīgs par somu karavīru un visa personāla veselības stāvokļa nodrošinājumu operāciju zonā, kā arī man būtu iespēja pēc nepieciešamības sniegt medicīnisko palīdzību vietējiem iedzīvotājiem. Mans darbs varbūt būtu vairāk saistīts ar medicīnas jomu, ko miera apstākļos saucam par arodmedicīnu, taču pēc vajadzības es sniegtu arī palīdzību nopietnos negadījumos, turklāt tas notiktu multikulturālā starptautiskā vidē.

Pašlaik Somija piedalās vairākās misijās – Irākā, Libānā, Afganistānā. Mēs nezinām, kas notiks nākotnē, varbūt šīm misijām piepulcēsies arī Sīrija.