Kas tie par Jāņiem bez kārtīgas apdziedāšanās!
Latviešiem apdziedāšanās joprojām ir dzīva tradīcija, kas saglabājusies no sentēviem. Apdziedot cits citu izjoko un izzobo ar asprātīgām, krāšņām un nereti arī nerātnām un nešpetnām četrrindēm.
Jāņos apdzied jāņabērnus un tās sētas ļaudis ar saimniekiem, kur notiek līgošana vai kur līgotāji iet garām, apdzied laukus, lopus un visu pasauli. Dzied par meitas vai puiša izskatu, darbiem un tikumiem, par to, ka kāds palaidies slinkumā vai kļuvis nevīžīgs, atstājot dārzu neizravētu vai sētu neizslaucītu. Dziesmas noslēgumā apdziedātais parasti tiek paslavēts vai uzmundrināts, novēlot izdošanos visās dzīves gaitās.
Tāpat kā līgošana, kas ir rituāls dzīvības spēku stiprināšanai, arī apdziedāšanās ir rituāls – maģisks rituāls, kas mājai un ļaudīm, ko apdzied, dod svētību un kas visu slikto, kas dziesmās tiek pieminēts, pārvērš par labu. Tāpēc apdziedāšanos neviens par pilnu neņem un neapvainojas, bet uzskata par neatņemamu svētku sastāvdaļu, dziedot pretī vai dziedātājus par asprātīgu apdziedāšanos uzslavējot.
Visbiežāk dziedātāji dzied par visu, ko redz apkārt, ievijot pa vidu sen zināmus tautasdziesmu pantus un piemērojot tos situācijai.
Lai bij’ diža, kas bij’ diža,
Mūsu skola tā bij’ diža.
Vai bij’ balts, vai bij’ melns,
Visi tā kā traki brauc!
Kas tās tādas vācu vistas,
Plāniņā kladzināja.
Tās nebija vācu vistas,
Tās jau stradiņ’ studentītes.
Stradiņ’ sievas solījās
Jāņu nakti negulēt.
Es aizgāju, es atradu:
Guļ kā siļķes muciņā.
Čīkstēdama, vaidēdama
Ķīvītiņa gaisā skrēja:
Tā čīkstēja stradiņ’ puiši,
Jāņu dziesmas nezinot.
Stradiņ’ meitas lielījās,
Varen’ daiļi augumiņi;
Pleci šķūņa platumā,
Kājas mieta resnumā.
Gari mati, īss padoms
Mūsu skolas studentiem:
Kaķi svēra, vistu slauca
Pašā Jāņu vakarā.
Jāņa tēvs lielījās,
Pieci bēri kumeliņi;
Kad nogāju apraudzīti,
Piecas utis pakausī.
Dziesmu dēļi, labi ļaudis,
Ienaidiņa neturiet:
Dziesmas dziedu, kādas bija,
Ne tās manis darinātas.
Vecu ļaužu darinātas,
Tik pa jaunam izdziedātas.
