Pārlekt uz galveno saturu
Studentiem
Intervijas

Šovasar Rīgas Stradiņa universitātē (RSU) durvis vērs jauna zinātniskā struktūrvienība – Radioloģijas zinātniskā laboratorija, kas atradīsies SIA Nukleārās medicīnas centrs telpās Gardenes ielā 13, Rīgā, un savā komandā apvienos multidisciplinārus speciālistus.

Maija-Radzina-lead.jpg"Esmu priecīga, ka ar Radioloģijas zinātniskās laboratorijas darbu būs iespēja pacelt radioloģijas nozari augstākā līmenī un pilnvērtīgi izmantot mūsu zinātnisko potenciālu," atzīst radioloģe Maija Radziņa, kura būs šīs laboratorijas vadītāja. 

Maija Radziņa, kurai ir gan ārsta grāds, gan maģistra grāds jurisprudencē, uzskata sevi par radioloģijas nozares patrioti. Viņa nodarbojas ar pētniecību, pedagoģiju un ikdienas klīnisko darbu – ir docētāja RSU, vada rezidentus LU un radiologa asistentus LU P. Stradiņa medicīnas koledžā, strādā P. Stradiņa Klīniskās universitātes slimnīcas Diagnostiskās radioloģijas institūtā par radioloģi diagnosti. Vienmēr bijusi sabiedriski ļoti aktīva, gan studiju laikā darbojoties Studējošo pašpārvaldē, gan pašlaik iesaistoties vairākās profesionālajās organizācijās Latvijā un Eiropā, kā arī vadot Latvijas Radiologu un Latvijas Ultrasonogrāfistu asociāciju.

Kāpēc Rīgas Stradiņa universitātē ir izveidota Radioloģijas zinātniskā laboratorija? Kādi būs ieguvumi no tās darbības?

Radioloģija ir viena no perspektīvākajām medicīnas nozarēm un pēdējos divdesmit gados attīstās ļoti strauji. Iepriekš – sākot no pagājušā gadsimta vidus – zinātnisko pētījumu radioloģijā Latvijā bija salīdzinoši maz, jo šī ir nozare, kas prasa apjomīgus finansiālus ieguldījumus. Tagad, pateicoties partnerībai starp RSU un privātajiem uzņēmējiem, ir izveidots SIA Nukleārās medicīnas centrs. Tas ir pirmais centrs Latvijā, kurā piedāvā vizuālās diagnostikas un nukleārās medicīnas apvienotus izmeklējumus jeb pozitronu emisijas tomogrāfijas un datortomogrāfijas (PET/CT) kombināciju ar radionuklīdām vielām, kas saražotas ciklotronā turpat uz vietas. Šajā sadarbībā RSU ir saskatījusi iespēju veikt zinātniskus pētījumus, krāt pieredzi un iegūt jaunus datus, tāpēc radās ideja veidot Radioloģijas zinātnisko laboratoriju.

Tā būs unikāla struktūrvienība Latvijas kontekstā, jo līdz šim radioloģijā nav bijusi institūcija, kas būtu tikai un vienīgi vērsta uz pētniecību šajā nozarē.

Radioloģijā pašlaik notiek pētījumi, kas vērsti uz pacienta individuālās situācijas analīzi, apkopojot datus no plašākiem populāciju pētījumiem. Tiek veidotas specializētas radioloģisko pazīmju datubāzes, kuras pēc tam izmanto indivīda algoritmu aprēķinā, jeb t. s. radiomiksa sistēma (angļu val. radiomics), kas ļauj prognozēt iespējamos slimības riskus konkrētam pacientam, balstoties uz fenotipisko un kvantitatīvo radioloģisko pazīmju analīzi. Nereti ir nepieciešama izvērtēšana, apvienojot arī ģenētiskās, morfoloģiskās un klīniski laboratoriskās datubāzes. Tāpēc ir vajadzīga šāda zinātniskā laboratorija, kas apvieno dažādus profesionāļus – radiologus, medicīnas biologus, medicīnas fiziķus, onkologus, morfologus, kas strādās ar pacientu datiem, bioloģisko materiālu un pētīs inovatīvo dažādās radioloģijas metodēs.

Radioloģijas nozare ir cieši saistīta ar informāciju tehnoloģijas nozares attīstību, kas mūsdienās nodrošina iespēju strādāt ar liela apjoma datiem. Reizēm ikdienas darbā nepietiek laika pievērst uzmanību visām niansēm, un Radioloģijas zinātniskā laboratorija varēs sniegt šādu iespēju – iedziļināties detaļās, strādāt ar tām analītiski un meklēt jaunus virzienus.

Kādas tēmas laboratorijā pētīsiet?

Galvenās tēmas, ko pētīsim, būs onkoloģiskās saslimšanas, neiroloģiskās slimības un asinsvadu patoloģijas. No onkoloģiskajām slimībām vairāk pievērsīsimies prostatas vēža, vairogdziedzera audzēju un hematoloģisko slimību novērtēšanai.

Kas attiecas uz asinsvadu diagnostiku, mēs strādāsim multiparametriskā veidā – tas nozīmē, ka katras metodes rezultātus apstrādāsim dažādos veidos. Mums būs multiparametriska ultrasonogrāfija, multiparametriska datortomogrāfija, magnētiskā rezonanse, kā arī klīniski laboratoriskie un morfoloģiskie dati. Mēs apskatīsim vairākus attēla veidus un tieši no šīm kombinācijām analizēsim algoritmus, pēc kuriem izdarīt secinājumus par konkrēto gadījumu. Uz šādu multiparametrisku un multimodālu pieeju pašlaik virzās modernā radioloģija, jo šāda pieeja sniedz visprecīzāko konkrētās situācijas raksturojumu.

Radioloģija ietver ļoti daudzas metodes: gan diagnostiskās – ultrasonogrāfiju, rentgenogrāfiju, datortomogrāfiju, magnētisko rezonansi un tagad arī pozitronu emisijas datortomogrāfiju, gan ārstnieciskās – invazīvās radioloģijas metodes. Radioloģija ir saskares punkts starp pacientu un ārstu. Attēldiagnostika var sniegt atbildes uz jautājumiem par diagnozi, prognozi, ārstēšanas iespējām un sasniegto rezultātu. Radioloģiju var sasaistīt ar jebkuru citu medicīnas nozari – radiologi ir zinoši ārsti gan par slimību un tās izpausmēm, gan arī par to, kā pacients tiks ārstēts un kādi ārstēšanas rezultāti sagaidāmi. Īpaši nozīmīgi tas ir onkoloģijā, kur mēs redzam pacientu mirklī, kad viņš uzsāk savu cīņu, un mēs turpinām viņu novērot visu viņa ārstēšanas laiku un vērtējam, kādi ir rezultāti lietotajai ārstēšanai. Šis ir plānots kā Radioloģijas zinātniskās laboratorijas darbošanās pirmais posms, vēlāk pievērsīsimies arī individualizētām ārstniecības metodēm. Piemēram, viena no radioloģijas metodēm ir pievienot vizualizējamas vielas medikamentiem un tad skatīties, vai medikaments sasniedz savu mērķi un darbojas, kā bija plānots.

Svarīga laboratorijas darba sastāvdaļa būs pārrobežu sadarbība, kas pie mūsdienu tehnoloģisko risinājumu iespējām vairs nav problēma. Noteikti pētīsim elastogrāfiju, kas ir viena no jaunākajām tehnoloģijām, kur izmanto ultraskaņu – ar šo metodi var izvērtēt dažādu orgānu elasticitāti atkarībā no patoloģijas. Piemēram, viens no visvairāk ar šo metodi pētītajiem orgāniem ir aknas – to veselība ir atkarīga no dzīvesveida, kas ir atšķirīgs dažādos reģionos. Tāpēc ir nepieciešams salīdzināt dažādu valstu datus. Mums būs iespēja nevis pārņemt citu valstu datus, bet veidot savu atskaites skalu un izmantot to Latvijas populācijas pētījumos.

Kāds ir Latvijas radioloģijas līmenis pasaules kontekstā?

Mēs noteikti ejam vienā solī ar pasaules vadošajiem radiologiem domu un ideju līmenī, bet nepilnīgi izmantojam visas iespējas, ko katra no iekārtām varētu sniegt. Diemžēl jaudīgākās un modernākās iekārtas parasti ir privātajās struktūrās. Radioloģijas attīstību traucē naudas trūkums valsts sektorā. Mūsu speciālisti ir pietiekami profesionāli un erudīti, lai būtu līdzvērtīgi partneri citu valstu kolēģiem. Radioloģijas novērtējums nereti kopējā medicīnas kontekstā ir nepietiekams – tā tiek uztverta vairāk kā palīgnozare, nevis kā savienojošais posms starp ārstu un pacientu. Loģistika, menedžments, plānošana – šos aspektus radioloģijas nozarē varētu vēlēties labākus. Arī kopējā veselības sistēmas nesakārtotība ietekmē radioloģijas nozari.

Latvijā zinātne līdz šim ir balstījusies uz entuziasmu, un mums ir liels zinātniskais potenciāls, ko varam attīstīt. Tāpēc vēl jo vairāk Radioloģijas zinātniskās laboratorijas izveide ir pozitīvi vērtējama, jo rada fundamentālu platformu pētnieciskam darbam.

Kāds bija jūsu ceļš uz radioloģiju?

Radioloģija mani piesaistīja jau studiju gados, kas toreiz galvenokārt bija rentgenogrāfija. Vēlākajos gados man bija jāizšķiras starp radioloģiju un ķirurģiju, un gala lēmumu man palīdzēja pieņemt ģimene. Nevienu brīdi savu izvēli neesmu nožēlojusi, jo radioloģijā nokļuvu brīdi, kad nozarē ienāca tādas jaunas metodes kā datortomogrāfija, magnētiskā rezonanse, un tas bija ļoti saistoši. Es izvēlējos specializēties asinsvadu, abdominālajā un muskuloskeletālajā radioloģijā, kaut gan mana zinātniskā interese saistījās ar neatliekamo medicīnu. Savu zinātnisko disertāciju rakstīju par smadzeņu akūtu insultu un mūsdienīgām funkcionālām diagnostikas iespējām, iedziļinoties galvas smadzeņu apasiņošanas procesos.

Tagad ikdienā strādāju ar jaunajiem kolēģiem – rezidentiem. Mēģinu iedegt viņos entuziasmu un vēlmi darīt kaut ko vairāk, nekā obligāti nepieciešams, un iedziļināties jautājumos daudz vairāk, nekā to prasa ikdienas rutīna. Man ir veicies sastapt ļoti iedvesmojošus kolēģus gan šeit Latvijā, gan citviet pasaulē, veidojot pozitīvus sadarbības projektus un publikācijas. Tas ir devis citu, plašāku skatījumu. Zinātnieku pētīt motivē zinātkāre, kas sākas ar vēlmi bērnībā paskatīties, kas lācītim vēderā, un beidzas ar zinātnieka vēlmi paskatīties, kas cilvēkā mīt iekšā. Bet tas iet roku rokā ar milzīgu darbu un lielu klīnisko pieredzi. Tāpēc esmu pateicīga P. Stradiņa Klīniskajai universitātes slimnīcai un saprotošajiem kolēģiem, kas mani vienmēr ir atbalstījuši zinātniskajos centienos un izvirzīto ideju īstenošanā.