Pārlekt uz galveno saturu
Video

21. novembris ir Pasaules televīzijas diena, un Rīgas Stradiņa universitātes asociētā profesore Anda Rožukalne vērtē televīzijas nozīmi mūsdienās, uzsverot, ka tā nemazinās un ka ļoti svarīgs ir televīzijas saturs, kas to "tur pie dzīvības un turēs vēl ilgi".

"Lai gan ir stilīgi teikt, ka man nav televizora vai es to neskatos, milzīga nozīme ir tieši televīzijas saturam, mazāk nekā kanālam.

21. gadsimts ir divu ekrānu lietojuma gadsimts, kur vienā ekrānā mēs skatāmies televīziju, kas ir mūsu kopīgā pieredze restorānā, sporta pasākumā vai mājās, un individuālajos ekrānos – planšetdatoros vai mobilajos telefonos, kur mēs piedalāmies un komentējam televīziju.

Daži vispirms izdzīvo šovus caur sociālo mediju komentāriem un tikai tad nonāk pie šoviem, interesantām sporta pārraidēm, ziņām un diskusijām televīzijā.

Galvenā problēma televīzijai ir saturs, un to arī mēs redzam, ka kanālu piedāvātāji attīsta saturu, veidojot to arvien interesantāku, aizraujošāku un kvalitatīvāku.

Būtiski, ka tagad mums ir jauna paaudze, kura joprojām ir televīzijas maģijas varā – nevis skatīšanās nozīmē, bet pašiem līdzdarbojoties. Normāla jaunības pieredze ir piedalīties realitātes šovā, būt iekšā televīzijā, radīt saturu vai būt skatītāju rindās klātienē, kā Renāra Zeltiņa šovs vai kāds muzikālais šovs.

Līdz ar to visi stāsti par to, ka televīzijai zūd nozīme, neatbilst patiesībai. To drīzāk varētu saukt par 21. gadsimta tīklvīziju, jo caurām naktīm tiek skatīti seriāli un ir pārdefinēta seriālu nozīme – tie kļūst arvien kvalitatīvāki, ar labākiem aktieriem un scenāristiem, ziepju operas ir aizejoša parādība.

Ārkārtīgi augstas kvalitātes saturs ir tas, kas televīziju tur pie dzīvības un turēs vēl ilgi."