Asoc. prof. Ivans Zagorskis sola rakstīt atmiņu stāstus par RSU
Rīgas Stradiņa universitātes (RSU) 65 gadu jubilejas Senāta svinīgajā sēdē, kas notika 18. septembrī, Medicīnas fakultātes Iekšķīgo slimību katedras asociētajam profesoram Ivanam Zagorskim tika pasniegts Veselības ministrijas atzinības raksts par nozīmīgiem sasniegumiem akadēmiskajā darbā, studiju programmu attīstībā un internacionalizācijā.
No labās: veselības ministrs Guntis Belēvičs 18. septembrī RSU aulā pasniedz Veselības ministrijas atzinības rakstu RSU asociētajam profesoram Ivanam Zagorskim.
Ivanam Zagorskim ir 76 gadi, un RSU viņš strādās līdz šā gada decembra beigām. "Tā ir normāla tradīcija, ka vecākā paaudze dod vietu jaunajai paaudzei, kura nāk ar jaunām idejām un jaunām iespējām. Tad es būšu īsts seniors un varēšu rakstīt atmiņas par pavadīto laiku augstskolā!" smejas asociētais profesors.
Ar RSU bijusi saistīta lielākā daļa viņa dzīves. Rīgas Medicīnas institūta (tagad – RSU) Ārstniecības (tagad – Medicīnas) fakultātē Ivans Zagorskis iestājās 1956. gadā, bet strādāt institūtā viņš sāka 1972. gadā.
Ārstniecības fakultātes dekanātā viņš nostrādājis 17 gadu. No 1975. līdz 1988. gadam viņš bija šīs fakultātes prodekāns, bet no 1988. līdz 1992. gadam – dekāns.
Otrais no kreisās: Ivans Zagorskis. Rīgas Medicīnas institūta Sadales komisija. 20. gadsimta 70. gadi. No RSU muzeja krājuma
Ivana Zagorska dzimtā puse ir aiz Alūksnes – Pededzē. Viņš ir dzimis neilgi pirms Otrā pasaules kara un skolā gājis pēckara laikā. Vispirms pabeidzis 2. Pededzes septiņgadīgo skolu, pēc tam vidusskolā gājis Pleskavā. Sākumā nebija transporta, ar ko līdz turienei no Alūksnes rajona nokļūt, tāpēc vasarā viņš 70 kilometrus uz Pleskavu un atpakaļ braucis ar velosipēdu.
Skolā viņam padevusies matemātika un fizika, tāpēc tad, kad jau ieradies Rīgā, lai stātos augstskolā, grūti bijis izšķirties, ko studēt – fiziku vai medicīnu. Izvēlējies medicīnu, un to nekad nav nožēlojis. "Esmu laimīgs, ka izvēlējos savu profesiju!" atzīst asociētais profesors. "Neviens mediķis manā ģimenē nebija. Vecāki bija parasti laucinieki. Viņiem bija māja Pededzes pagastā mežā iekšā, saimniecībā bija piecas govis un divi zirgi."
Ivana lielākais gardums bērnībā bijusi vecmammas ceptā baltā maize – bulka – ar pienu vai ķīseli. Bet, kad aizbraukuši ciemos pie mammas māsas, tur varējis nogaršot veikalā pirktos cepumus.
Ivana Zagorska pirmā darbavieta pēc Rīgas Medicīnas institūta (RMI) absolvēšanas 1963. gadā bija Krāslavas rajona Indras lauku slimnīca, kurā viņš bija vienīgais un galvenais ārsts. "Ātrā palīdzība Indrā tajā laikā bija zirgs, vārdā Marfa. Ja kaut kur vajadzēja braukt, tad ar zirgu. Zirgkopis bija slimnīcas štata darbinieks."
Asociētais profesors Ivans Zagorskis prot latviešu, krievu, vācu, angļu un čehu valodu, ko viņš apguva studiju laikā 1961. gadā, kad, būdams RMI Ārstniecības fakultātes 5. kursa students, studentu apmaiņā Kārļa Universitātē Prāgā nodzīvoja gadu.
Kuri ir nozīmīgākie darbi, ko esat paveicis, vairojot RSU sasniegumus?
Pašlaik esmu atbildīgs par mācību darbu Medicīnas fakultātes Iekšķīgo slimību katedrā un jau sesto gadu nodarbojos ar studiju kursa Iekšķīgās slimības pilnveidošanu un pielāgošanu ārvalstu studentiem. Mūsu katedrā studenti mācās no 2. līdz 6. kursam, un esam viena no lielākajām Medicīnas fakultātes katedrām.
Kad RSU sāka studēt ārvalstu studenti, 6. kursā viņi visi nonāca pie manis, kad pienāca laiks mācīties interno medicīnu. Es parēķināju, ka kopš 1995./1996. akadēmiskā gada esmu strādājis ar 273 ārvalstu studentiem.
RSU Medicīnas fakultātes Iekšķīgo slimību katedras Prof. Jūlija Anšeleviča vārdā nosauktā terapijas olimpiāde "Zelta stetoskops" RAKUS klīnikas "Linezers" konferenču zālē 2014. gada 6. maijā. Foto no kreisās: asoc. prof. Ivans Zagorskis, prof. Andrejs Kalvelis un lekt. Larisa Umnova pārbauda studentu darbus.
Galvenais mans ieguldījums RSU, protams, ir tas, ka esmu tik daudziem studentiem bijis pasniedzējs – kopā tas bijis 861 students. Kad 17 gadus strādāju par prodekānu un dekānu, tad manā pārziņā bijis darbs ar vēl vairāk studentiem – kopā pavisam ar aptuveni 4000 studentu.
Tik daudz studentu bijis, ka visus jau nevaru atcerēties, un negribas minēt tikai dažus. Galu galā starp manējiem bijušiem studentiem ir jau pensionāri, galvenie ārsti, profesori Latvijā un ārzemēs, katedru vadītāji. Tas nenozīmē, ka tas ir mans nopelns. Tas nozīmē, ka cilvēki, kas absolvējuši mūsu augstskolu, ir spējuši sasniegt ļoti augstu līmeni. Tas ir universitātes kā skolas un kā lielas ģimenes sasniegums!
Kad savulaik 1988. gadā gatavojos Ārstniecības (tagad – Medicīnas) fakultātes dekāna vēlēšanām, es savā programmā kā vienu no darbiem, ko paveikšu, ierakstīju, ka ieviesīšu augstskolā piecu darba dienu nedēļu sešu darba dienu vietā. Rektors Vladislavs Korzāns piekrita šai manai idejai, un mēs ieviesām institūtā piecu darba dienu nedēļu. Varbūt kādam tagad par to nāk smiekli, bet tad tas nebija sīkums. Tajā laikā rūpnīcās jau strādāja piecas dienas. Mēs bijām pirmā augstskola Latvijā, kas ieviesa piecu darba dienu nedēļu.
Augstskolā esmu piedzīvojis visus mūsu rektorus – sākot ar profesoru Ernestu Burtnieku, ar kuru, stājoties Rīgas Medicīnas institūtā, man bija pārrunas, jo vidusskolu beidzu ar zelta medaļu, tāpēc man nevajadzēja kārtot eksāmenus, bija tikai pārrunas.
Kāpēc, jūsuprāt, Rīgas Stradiņa universitāte ir labākā universitāte Latvijā?
Es daudz ko esmu redzējis un piedzīvojis. Ka mūsējā universitāte ir labākā Latvijā, par to šaubu nav! Jo galu galā gandrīz visi mediķi, kas pašlaik strādā, ir mūsu absolventi, gandrīz visi veselības ministri ir bijuši mūsējie, visi mūsu vadošie medicīnas speciālisti arī ir mūsu absolventi. Pat viens no Latvijas Valsts prezidentiem – Valdis Zatlers – ir mūsu absolvents. Respektīvi, mūsu sasniegumi šajā ziņā ir kolosāli!
Foto centrā: Ivans Zagorskis pieņem Valsts eksāmenu Gaiļezera slimnīcā. 20. gadsimta 90. gadi. No RSU muzeja krājuma
Un ne tikai tāpēc, ka ir daudz labu speciālistu. Bet arī tāpēc, ka viņi daudz ko ir darījuši pirmo reizi. Piemēram, sirds transplantāciju pirmo reizi Latvijā veica RSU profesors Romans Lācis, aknu transplantāciju – profesors Jānis Gardovskis, cilmes šūnu pārstādīšanu – profesore Sandra Lejniece. Ļoti svarīgi notikumi medicīnā ir notikuši, pateicoties mūsu Alma Mater absolventiem.
Tā kā es šeit strādāju ļoti ilgi, varu pastāstīt, ka savulaik Padomju Savienībā bija 71 medicīnas augstskola, un Rīgas Medicīnas institūts bija pirmajā vai otrajā vietā starp visām šīm augstskolām. Tas nozīmē, ka kolektīvs tajā laikā strādāja ļoti labi, un tas norāda, ka mūsu līmenis jau tad bija labs.
Man bija iespēja iepazīt Eiropas augstskolu programmas un salīdzināt tās ar Rīgas Medicīnas institūta programmām. Tas bija padomju laiks, bet es jau piedalījos Eiropas Medicīnas fakultāšu dekānu asociācijas darbā. Apmeklēju konferences, un man bija interesanti salīdzināt dažādu augstskolu studiju programmas. Tā kā mana pirmā svešvaloda bija vācu valoda, piedaloties dekānu saietos, iepazinos ar Minsteres universitātes Medicīnas fakultātes programmām.
Tā laika Rīgas Medicīnas institūta padomju medicīnas studiju programma daudz neatšķīrās no vācu studiju programmas, pat stundu skaita ziņā. Vienīgi, ar ko atšķīrās, ka mums bija Kara katedra, kurā notika nodarbības. Kaut gan toksikoloģija bija lekciju cikls Kara katedrā , bet vāciešiem tas bija atsevišķs studiju kurss. Nākamais, kas atšķīrās, bija politiskās zinātnes, tas ir, Komunistiskās partijas vēsture vai filozofija, kas, protams, vāciešiem nebija.
Jau tajā laikā mums bija Eiropas līmeņa programma! Cita lieta, ka laiks iet uz priekšu, – parādās jaunas iespējas, sasniegumi medicīnā, modernas tehnoloģijas utt. Viss ar laiku mainās, un tas ir labi, ka atnāk jauni cilvēki, jaunas idejas un jaunas iedvesmas. Rezultātā mūsu augstskola sasniedz lielākus panākumus un tāpēc ir populāra.
Vienīgais, ko es gribētu: ja jau bijušajā lielajā savienībā bijām vieni no labākajiem, gribētos, lai arī Eiropas Savienībā mēs būtu vieni no labākajiem Eiropā.
