Fokusā – izaugsme
RSU Pedagoģiskās izaugsmes centra vadītāja Nora Jansone-Ratinika par paveikto kopš centra dibināšanas, tuvākajām iecerēm un to, kāds būs docētājs pēc gadiem desmit.
Jāmācas visu mūžu – Rīgas Stradiņa universitātes (RSU) Pedagoģiskās izaugsmes centra (PIC) direktore Nora Jansone-Ratinika ir dzīvs šīs atziņas iemiesojums gan pašas studiju pieredzē, gan profesionālajā darbībā. Pirms trim gadiem aizstāvējusi promocijas darbu pedagoģijā, 2014. gadā Nora pieņēma izaicinājumu no nulles izveidot funkcionējošu ietvaru, kas nodrošinātu sistēmisku atbalstu RSU docētāju pedagoģiskai pilnveidei. Patlaban viņa vada PIC un docē kursus mediju, pieaugušo un ģimenes pedagoģijā, šādi skatot pedagoģiskās izaugsmes jautājumu gan no administratīvā, gan paša docētāja skatupunkta. Divatā ar akadēmiskā personāla tālākizglītības koordinatori Baibu Āriņu kūrētais PIC pāris gadu laikā izaudzis neproporcionāli liels tiem nepilnajiem 18 kvadrātmetriem, kuros tas iekārtojies, un pieprasījuma un piedāvājuma proporcija aug nepārtraukti. Divu darbības gadu laikā PIC piedāvāto tematisko ciklu skaits trīskāršots un arī to apmeklētāju vidējais skaits palielinājies četras reizes.
Literatūras saraksts jūsu promocijas darbā sniedzas 40 lappušu garumā. Izskatās, ka lietām mēdzat pieķerties pamatīgi.
Es cenšos [smejas]. PIC ir pirmā manis dibinātā un vadītā struktūra, un par atbalstu tā veiksmīgā tapšanā man jāpateicas profesorei Koķei. Jāsaka, ka pamatīga iedziļināšanās vispār raksturo manu pieeju lietām. Bet tas, ka es faktiski sāku no nulles, turklāt augstskolā, kuru līdz šim nebiju iepazinusi, to padara izšķiroši būtisku. Atceros, ka pirmajās dienās piepūli prasīja pat loģistika – cenšoties atrast savu kabinetu, teju katru reizi nonācu jaunā RSU korpusā [smejas], nemaz nerunājot par to, ka steigšus nācās aptvert struktūru, cilvēkus un to atbildības sfēras.
Kā radās Pedagoģiskās izaugsmes centrs?
Ideju par centru, kas RSU organizētu docētāju mācīšanos, lolojām kopā ar profesori Koķi, ilgi spriežot par tā darbības uzdevumiem, kā arī par pašu nosaukumu. Vārds “izaugsme” tajā nenorāda konstantu stāvokli, bet gan ceļu – tiklab sākumu, cik rezultātu. Gandarījums ir par to, ka apsteidzām notikumus. Pēc tam, kad RSU jau bija dibināts šāds centrs, 2014. gada oktobra beigās tika pieņemti Ministru Kabineta (MK) noteikumi par pedagogiem nepieciešamo izglītību un profesionālo kvalifikāciju un pedagogu profesionālās kompetences pilnveides kārtību. Akadēmiskajam personālam ilgu laiku nebija ārēja normatīvā regulējuma, kas noteiktu, ka docētājiem jāmācās un kādā apjomā tas veicams. Tas, protams, nenozīmē, ka RSU docētāji pirms PIC dibināšanas un MK noteikumu pieņemšanas nav regulāri pilnveidojuši savu profesionālo kompetenci. Veiksmīga mācīšana var notikt tikai pašam mācoties – tas ir zelta likums ikvienam pedagogam. Sistēmisks ietvars palīdz organizatoriski šo procesu sakārtot, kā arī ievērojami mazina docētāju slodzi, tālākizglītības aktivitātes administrējot. Minētie MK noteikumi paredz, ka augstskolu pedagogiem līdz ievēlēšanas termiņa beigām akadēmiskajā amatā jāapgūst profesionālās pilnveides programmas par inovācijām augstākās izglītības sistēmā, augstskolu didaktikā vai izglītības darba vadībā 160 akadēmisko stundu apjomā. Domāju, ka ir lieliski, ja augstskola ne tikai prasa kvalifikācijas celšanu, bet arī nodrošina tai resursus – identificē docētāju mācīšanās vajadzības, piedāvā tās kvalitatīvi realizēt bez maksas un tepat RSU telpās.
No kura punkta sākt, kad struktūra tiek veidota no nulles?
Ar pamatīgu iedziļināšanos [smejas]. Man šķiet svarīgi, lai pedagoģisko pilnveidi jeb tālākizglītību docētājiem nediktētu top-down virzienā. Mācīšanās vajadzība ir objektīva docētāja darba ikdienas sastāvdaļa, nevis iekšēja vai ārēja normatīva regula. Tālākizglītības satura pamatā ir precīzi identificētas vai pat prognozētas docētāju mācīšanās vajadzības, tāpēc likumsakarīgi sāku tās pētīt – anketējot, sarunājoties, hospitējot, pārskatot izstrādātos materiālus, studiju kursu aprakstus utt. Mēģināju situāciju un aktuālās vajadzības izprast dažādos līmeņos – students, docētājs, vadība, atbalsta personāls. Kad vajadzības bija ieskicētas, ne mazāk nozīmīgi bija apzināt centra resursus attiecīgu pasākumu īstenošanai un definēt mērķus un uzdevumus.
PIC ir divi pamatuzdevumi, kuri ir ciešā sasaistē un būtībā izriet viens no otra: nodrošināt atbalstu studiju kvalitātes pilnveidei, un organizēt docētāju tālākizglītību atbilstoši RSU vīzijai. Pirmā uzdevuma īstenošanā cieši sadarbojamies ar Mācību pārvaldes kolēģiem, savukārt tālākizglītība ir PIC primārā darba joma. Patlaban gan tālākizglītības, gan studiju procesa pilnveides lauciņā jau esam labi iestrādājušies, darbs sagādā gandarījumu, iesāktais rit produktīvi un esam tendēti uz nepārtrauktu izaugsmi.
Cik gatavi RSU docētāji ir sevi pilnveidot regulāri un nepārtraukti?
Ar mācīšanās nozīmības apziņu mūsu docētājiem viss ir kārtībā – viņi paši izziņas procesu salīdzina ar akadēmiskās jaunības eliksīru. Protams, man kā tālākizglītības entuziastam vienmēr gribas, lai mācīšanās notiktu intensīvāk, biežāk, radošāk un tai būtu aizvien vairāk sekotāju, bet jāņem vērā arī otrs aspekts – ikdienas noslodze. RSU docētājam virtuozi jācenšas sabalansēt vismaz trīs būtiskas sfēras: akadēmisko, zinātnisko un profesionālo darbību. Tātad jāsaglabā līdzsvars starp darbu ar studentiem, zinātniski pētniecisko darbību un profesionālajām gaitām savā nozarē veselības aprūpes virzienā klīnikā, un citās institūcijās sociālo zinātņu jomā. Slodze patiešām ir liela, un prioritāšu izvēle ir smags lēmums.
Docētāju atsaucība, protams, korelē ne tikai ar noslodzi, bet arī ar adekvāti augošo PIC popularitāti. Viena lieta ir struktūrvienības dibināšanas un tās darbības jomas komunicēšana un secīgi otra ir kvalitātes pierādījumi, pie kā strādājam vienlīdz intensīvi. Ja sākumā priecājos par to, ka PIC organizētajos tematiskajos ciklos auditorijā sēž daži docētāji, tad aizvien ierastāka kļūst situācija, kad ierobežotā dalībnieku skaita dēļ, visi docētāji vienā laikā aktivitāti apmeklēt nevar, un cikls jārīko atkārtoti. Pieprasījums ir audzis ģeometriskā progresijā. Tas piedod spēku ikdienā, jo vēsta, ka esam vajadzīgi un novērtēti.
Joprojām meklējam atbilstošāko plānojuma risinājumu, jo skaidrs ir viens – nevaram izsludināt vienu visiem pilnīgi brīvu dienu, kurā docētāji varētu nodarboties tikai ar mācīšanos. Lekciju un nodarbību, administratīvo, zinātnes u. c. pasākumu plāns ir ļoti raibs un individuāls. Pieturamies pie t. s. slīdošā grafika – katru semestri aptaujājam docētājus un atbilstoši vairākuma izvēlei izsludinām vienu pamata tālākizglītības dienu un laiku. Protams, ka ne visi docētāji apmeklēs katrā semestrī visus ciklus. Individuālās variācijas ir bezgalīgas, tāpēc aktivitātes paralēli plānojam arī citās dienās. Ciklus arī vienmēr atkārtojam – ja docētājam nav iespējas to apmeklēt šajā semestrī vai pat akadēmiskajā gadā, viņš to noteikti varēs izdarīt nākamajā periodā.
Kā notiek RSU docētāju tālākizglītības administrēšana?
Organizatoriskā rāmja radīšana un iedzīvināšana prasīja ne mazums resursu. Katram docētājam sešu gadu periodā nepieciešams uzskaitīt kopējās tālākizglītībā apgūtās akadēmiskās stundas, izsniegt apliecinājumu par dalību – tātad veidot liela apjoma pietiekami automatizētu datubāzi, lai PIC līdzšinējā sastāvā varētu labā kvalitātē apkalpot visas docētāju tālākizglītības vajadzības. Nozīmīga loma tajā ir IT atbalstam, kas palīdzēja realizēt elektronisko pieteikšanos RSU e-studijās, tehniski radīt sistēmu, kurā varam visu docētāju aktivitātes reģistrēt un pārskatīt. Sākumā administrēšana prasīja lielu manuālu darbu, taču pamazām, sadarbojoties ar atsaucīgajiem IT kolēģiem, sistēmu aizvien pilnveidojam. Arī patlaban īstenotais docētāju portāla projekts nesīs daudzus uzlabojumus.
Ja runājam par satura organizēšanu, tad tālākizglītību plānots administrēt trijos blokos, kuru savstarpējā proporcija būtu 40–30–30. Šobrīd to neveicam pilnā apjomā, jo gan procesos, gan tehniski sistēmā veicami priekšdarbi. Pirmo bloku veido teorētiskās mācības, mūsu docētājiem tematiskos ciklus vada no ārpuses pieaicināti dažādu nozaru profesionāļi. Otrais ir mācīšanās no pieredzes, kas nozīmē, ka mūsu docētāji savstarpēji dalās apgūtajās zināšanās un prasmēs, savukārt trešais atzars ir pašorganizētas mācības – konferences, apmaiņas programmas u. c. Visos šajos blokos tiek uzskaitītas akadēmiskās stundas. Noteikti būtiski piebilst, ka visas aktivitātes nav jāīsteno tikai PIC ietvaros.
Uz kādām prasmēm un kompetencēm docētāju tālākizglītībā līdz šim esat likuši uzsvaru?
Pamatā tālākizglītības piedāvājums aptver vispārējās kompetences, izglītības satura un didaktikas, kā arī izglītības procesa vadības tematiku. Šobrīd aktuālie temati ir vērtēšanas pieejas un pārbaudījuma veidi studiju procesā, pedagoģiskās metodes, kas ietver gan psiholoģiskās, gan pedagoģiski metodiskos aspektus. Nozīmīga tematiskā grupa ir IKT, var teikt, ka viss pavasara semestris mums ir pagājis IT zīmē. Ar IT uzlabojumiem saskaramies ne tikai administratīvajā, bet arī pedagoģiskajā darbā. Pasaule digitalizējas arvien vairāk, mūsu studenti dēvējami par digitālajiem pilsoņiem, tāpēc arī docētājiem jātur laika un tehnoloģiju ritums. Mūsu uzdevums ir iedrošināt kolēģus tās lietot mērķtiecīgi un sniegt atbalstu nepieciešamo prasmju apguvē. Tehnoloģiju parādē iekļaujas cikli par e-studiju vidi, programmas Panopto izmantošanu video materiālu veidošanā, Google rīkiem, alternatīviem prezentēšanas risinājumiem. Viens no veiksmes stāstiem, kuru pavasara semestrī īstenojām otro reizi, ir apjomīgs video filmu un multimediju mācību materiālu veidošanas cikls. Docētāji patstāvīgi veido savus video projektus un beigās Medicīnas izglītības tehnoloģiju centra konferenču zālē tiekamies uz mūsu pašu Oskaru ceremoniju, kurā, mielojoties ar popkornu, analizējam veikumu.
Nozīmīgi kompetenci bagātinājuši arī cikli par docēšanu starpkultūru vidē, pētniecības darbu izstrādes efektīvu vadīšanu, pētniecības ētikas jautājumiem. Katrs cikls jāsaka ir jaunu ideju avots. Aktīvi diskutējot par akadēmiskā darba dažādiem aspektiem, docētāji izkristalizē tematus, kurus cenšamies iekļaut nākamajos ciklos.
Apvārsni bagātina tas, ka ciklu saturu īsteno gan pašmāju docētāji no RSU un citām Latvijas augstskolām, gan pieaicināti ārvalstu vieslektori no Kanādas, Lielbritānijas, Dānijas un citām valstīm.
Kas plānots jaunajā, rudens semestrī?
Organizatoriski patlaban strādājam pie jaunā docētāju portāla izveides, kas būs masīva datu atspoguļošanas sistēma, kurā arī PIC būs sava sadaļa. Ērtās diagrammās docētāji tur varēs pārskatīt savas aktivitātes pēdējo sešu gadu griezumā.
Saturiski rudens semestrī liksim uzsvaru uz studiju rezultātu vērtēšanu. Gan uz vērtēšanas pieeju, gan pārbaudījumu veidu dažādošanu vērtēšanas objektivizēšanai un mērķtiecīgumam. Līdztekus īstenosim ciklus par akadēmisko godīgumu un tā īstenošanas mehānismiem, pareizu runu un valodu, pedagoģiskās komunikācijas mākslu, fotogrāfiju kā nozīmīgu vizualizācijas rīku studiju procesā un vēl vairākiem tematiem. Rudens semestra tematisko ciklu plāns kā ierasts būs pieejams RSU e-studiju PIC sadaļā.
Domājot par nākotni, ar kādām augstākās izglītības tendencēm tālākizglītībā jārēķinās?
Manuprāt, gan tagad, gan nākotnē konstanti pjedestālu ieņems centieni meklēt aizvien jaunas atbildes uz jautājumiem, kā mācīt un mācīties radošāk, optimālāk, efektīvāk, ilgtspējīgāk, starptautiskāk. Tātad joprojām tiks meklēti jauni risinājumi kā maksimizēt mācīšanās potenciālu. Domāju, ka vienotā izglītības telpa aizvien pārskatīs savas redzamās un neredzamās robežas par labu sadarbībai, ko apliecina kaut vai MOOC (Massive Open Online Courses) jeb brīvpieejas tiešsaistes kursu izplatība. Liela loma domāju aizvien būs tehnoloģijām, dažādiem tālmācības risinājumiem. Šis ir viens no momentiem, kas uztrauc akadēmiķus. Tomēr man negribētos lietot fatālas krāsas un runāt par to, ka augstākā izglītība pilnībā pārceļas uz virtuālo vidi. Tehnoloģijas ir cilvēka palīgs, efektīva alternatīva vai papildinājums, nevis adekvāts aizvietotājs. Mēs varam digitalizēt un virtualizēt saturu un formu, taču tas pilnībā neaizstās klātienes kontakta šarmu. Drīzāk augstākā izglītība virzās uz kombinētu modeli, kur e-studijas nav pašmērķis, bet rīks, kas palīdz efektivizēt un papildināt klātienes stundas.
Universitāte nesen guvusi starptautisku atzinību kā studentcentrēta augstskola. Students visa centrā – vai arī tā ir viena no tendencēm, kas pieņemas spēkā?
Kā saka Borisa un Ināras Teterevu un RSU mērķstipendijas saņēmēja, Bioloģijas un mikrobioloģijas katedras docente Rudīte Hahele – es dziedāšu un dejošu auditorijas priekšā, ja studentam tas palīdz iemācīties. Tas, ka nemācām priekšmetu, bet mācām studentu, ir būtiska atziņa, ko nedrīkstam aizmirst. Tomēr es vēlētos uzsvērt abu pušu atbildību. Process ir rezultatīvs tad, ja students un docētājs ir līdzvērtīgi partneri, kas abpusēji apzinās savu ieguldījumu. Varam nepielikt pūles maizes un piena iegādei veikalā, ar izglītību tā nevar būt, jo studentam tā ir intelektuālās piepūles un darba rezultāts. Es šo jautājumu uzlūkoju plašāk, ar tādu kā misijas apziņu. Ja abas iesaistītās puses iegulda maksimāli daudz resursus tajā, lai students studiju laikā bagātinātu savu kompetenci, tas ir pienesums ne tikai konkrētam indivīdam, bet visai augstskolas, valsts, sabiedrības, starptautiskai kopienai, jo tas ir kopīgs pamats nākotnes perspektīvai.
Kāds, jūsuprāt, būs docētājs pēc gadiem desmit?
Atslēgvārdi ir elastīgums un nepārtraukta mainība. Nevis tādā ziņā, ka docētājs šūpojas visiem vējiem līdzi, bet gan tādā, ka docētāja uzdevums ir harmonizēt klasiskās izglītības vērtības ar jaunajām vēsmām. Docētāja goda kodekss gan šodien, gan, cerams arī rīt un parīt, manuprāt, saka, ka viņa pienākums ir studentam sniegt, palīdzēt paņemt un reizē pašam radīt labāko iespējamo savā mācīšanās pieredzē. Domāju, ka aizvien vairāk mainīsies docētāja loma no zinību dārgumu sniedzēja uz procesa moderatoru un veicinātāju, visos iespējamos veidos aktivizējot studenta patstāvīgumu. Man patīk teiciens, ka šodienas augstskolai vajadzētu būt spējīgai palīdzēt studentiem sagatavoties profesijām, kuru vēl nav un kas būs aktuālas tikai, iespējams, pēc gadiem pieciem, desmit. Izglītībai un, likumsakarīgi, arī docētājam jādzīvo tādā futūristiskā dimensijā, ar vienu kāju nākotnē.
