No vecākās laborantes līdz institūta vadītājai – vīrusu pavēlniece Modra Murovska

Rīgas Stradiņa universitātes (RSU) asociētā profesore un pētniece Modra Murovska vada RSU Augusta Kirhenšteina Mikrobioloģijas un virusoloģijas institūtu un pašreizējo situāciju Latvijas zinātnē raksturo ar vienu vārdu – "Traģiski!". Skolas laikā viņa gribēja kļūt par cementa fabrikas galveno inženieri un, stājoties Rīgas Medicīnas institūtā, nezināja, ko nozīmē vārds "pediatrija".

​

Pēc pamatizglītības esat pediatre. Kāpēc medicīna? Kāpēc pediatrija?

Esmu beigusi vidusskolu tajā laikā, kad bija 10. klases, un 17 gadu vecumā cilvēks tā īsti nezina, ko grib un vēlas. Vispār bērnībā es daudz slimoju un domāju, ka būšu daktere. Es ārstēju lelles, peles un kaķus. Kad mācījos skolā, domas mainījās. Vienu brīdi es biju pārliecināta, ka studēšu ķīmiju un būšu Brocēnu cementu fabrikā galvenais inženieris un ka tā noteikti būs silikātu ķīmija. Tad es pēc 10. klases aizbraucu strādāt pionieru nometnē par pionieru vadītāju, un man bija skaidrs, ka studēšu pedagoģiju. Līdz ar to beigās nebija skaidrs, kas es īsti būšu. Galu galā laikam tas ir vecāku un pedagogu nopelns, ka iestājos Medicīnas institūtā. Pediatrija tāpēc, ka man šķita – bērnus var izārstēt. Laikam man bija palicis prātā no bērnības, kā dakteri mani uzmundrināja, sakot: ja slimo bērns, viņu gandrīz vienmēr var izārstēt. Jo ar pieaugušajiem ir tā, ka nekad nezini, vai varēsi vai nevarēsi viņu izārstēt (smaida).

Jāatzīst, ka es vispār nezināju, kas ir pediatrija. Atbraucu stāties institūtā [Rīgas Medicīnas institūtā – autores piezīme] un teicu, ka gribu būt bērnu ārste. Man uzņemšanas komisijā teica, ka tad man jāstājas Pediatrijas fakultātē, un es domāju, kāpēc pediatrija, ja es gribu būt bērnu ārsts (smejas).

Vai esat strādājusi savā profesijā?

Neesmu gan strādājusi, jo man Zinātnes padomes rekomendācija bija uz Latvijas Zinātņu akadēmiju.

Vai arī jūsu laikā studēt medicīnu bija prestiži?

Mūsu laikā tas bija ļoti prestiži, un konkurss bija liels. Īpaši tajā gadā, kad vienlaikus beidza 10. un 11. klases.

Jūs esat virusoloģe. Virusologi pēta vīrusu īpašības, struktūru, mijiedarbību ar šūnām un to nozīmi slimību izcelsmē. To visu darāt arī jūs?

Godīgi sakot, to visu var darīt tad, ja ir labs valsts finansējums. Bāzes zinātnes prasa ļoti lielu naudu. Tā kā mūsu valstī finansējums ir neliels, vairāk orientējamies uz praktisko – ko vīrusa infekcija dara, kādas patoloģijas izraisa cilvēka organismā, kā ar to var cīnīties un kādas ir diagnostikas metodes.

Vai var teikt, ka jūs zināt visu par vīrusiem?

Noteikti nē, jo par vīrusiem nekad neviens visu nevar zināt. Katru gadu nāk klāt arvien jauni un jauni vīrusi. Tiklīdz tev šķiet, ka tu zini, tā atkal kāds jauns ir klāt.

Vai kaut uz mirkli varam pieļaut domu, ka vīrusi pārņems visu pasauli un būs Zemes valdnieki?

Domāju, ka tā nevar būt. Protams, vīrusi ir gudri, taču arī mēs esam pietiekami gudri.

Kā kļūst par virusologu?

Manuprāt, pamatā ir jābūt biologa, ķīmiķa vai mediķa izglītībai. Un tālākais ceļš bieži ir tāds – viņi nāk uz institūtu [Augusta Kirhenšteina Mikrobioloģijas un virusoloģijas institūtu – autores piezīme], raksta kursadarbu. Tālāk šis materiāls noder bakalaura darbam un pēc tam maģistra darbam. Tā jau ir puse darba disertācijai, ja iestājas doktorantūrā, un pēc trim gadiem var aizstāvēties. Tas ir optimālais ceļš.

Kādas, jūsuprāt, rakstura īpašības sevī jāpilnveido vai jāattīsta, lai kļūtu par virusologu?

Ir jābūt ļoti organizētam un precīzam, jo nedrīkst kļūdīties. Turklāt atbildīgam – ja kļūdies, tad ir jāpasaka, ka esi kļūdījies, lai tas kopumā neizvērstos lielā naudas un laika zaudējumā. Ir jābūt interesei visu laiku ko jaunu uzzināt un pētīt. Ja dara un nav intereses par gala rezultātu, tad būs darbinieks zinātnē, nevis zinātnieks.

2012. gada nogalē jūs tikāt ievēlēta par Latvijas Zinātņu akadēmijas īsteno locekli – akadēmiķi. Šis gods tiek izciliem Latvijas zinātniekiem, kuru pētījumi ir plaši atzīti Latvijā un pasaulē. Lūdzu, pastāstiet par kādu no nozīmīgākajiem pētījumiem.

Ir grūti pateikt, kurš ir nozīmīgākais pētījums, taču svarīgākais, ka varam izstrādāt to, kas noder cilvēkiem, – lai varētu uzlabot diagnostiku, terapiju, medicīnas aprūpi. Tas ir tas, ko cilvēce gaida. Piemēram, kad sāku strādāt institūtā, Latvijā bija liela problēma – govju leikoze. Pateicoties institūta pētījumiem, govju leikoze tika stipri ierobežota. Pašlaik pētām hroniskā noguruma sindromu. Tas ir labi, ja varam piedalīties starptautisku diagnostisku vai atpazīšanas kritēriju izstrādē. Kaut arī palīdzam varbūt tikai nedaudziem atveseļoties vai noteikt pareizo diagnozi, tas ir ļoti labi.

Rīgas Stradiņa universitātes Augusta Kirhenšteina Mikrobioloģijas un virusoloģijas institūtā strādājat kopš 1972. gada. Sākumā bijāt vecākā laborante, tagad esat direktora pienākumu izpildītāja. Kāds ir bijis šis ceļš? Vai ir bijis arī nespēks un šaubas?

Šaubas ir tagad. Protams, tādas bija arī 90. gados, kad viss mainījās ar finansējumu un kad varēja izdzīvot tikai tie darbinieki, kura dzīvesbiedrs vai cits ģimenes loceklis labi pelnīja. Galvenais, ka es daru to, kas man patīk!

​

Cik cieši jūsu darbā savijas teorētiskais un praktiskais?

Neko praksē nevar izdarīt, ja nezina teoriju. Vispirms ir jāsaprot, kā tas var notikt, un tikai tad var veidoties hipotēze par praktisko pieeju un pētījumu. Katru dienu jālasa un jāseko līdzi literatūrai. Un jāorientējas, protams, uz to, kas ir svarīgi un aktuāli Latvijā.

Cik liela nozīme mūsdienu zinātnes atklājumos ir nejaušībai?

Visi lielie atklājumi notiek nejauši. Tu dari un dari, un negaidīti atklāj ko tādu, kas ir Nobela prēmijas vērts. Ļoti bieži ir tā, ka meklē vienu, bet atrodi pavisam ko citu.

Raksturojiet, lūdzu, pašreizējo situāciju Latvijas zinātnē.

Es teiktu – traģiski. Patiešām traģiski! Es par to ļoti pārdzīvoju. Institūtā ienāk jaunie speciālisti. Ir trīs kolēģi, kas atgriezušies no ārvalstīm. Uz ko viņi atgriežas? 300 lati pamatalgā? Kā viņi varēs izdzīvot?

Kas, jūsuprāt, ir svarīgākais jūsu darbā?

Tā ir liela prioritāte – iespēja darīt dzīvē to, kas patīk. Ka katra diena nav rutīna. Otra lieta – ir kontakti ne tikai Latvijā, bet arī citās valstīs. Ir daudz draugu un kolēģu, un vari komunicēt un vēl augstākā līmenī darīt to, kas patīk.

Pēdējo sešu gadu laikā jums ir publicēti 54 jauni zinātniskie raksti. Kā top zinātniskais raksts?

Institūtā ir dažādas tēmas un dažādi projekti. Katrā projektā strādā cilvēku grupa. Kad ir iegūts jauns rezultāts, to sāk apkopot. Vienmēr ievēroju principu, ko man iemācīja, stažējoties Japānā: kad sāc jaunu tēmu, tev jau jābūt uzrakstītam raksta ievadam – apkopojumam par jauno literatūru utt. Kad ir pirmie rezultāti, tos apkopo, un raksts ir gatavs. Tā notiek arī institūtā. Grupas sāk apkopot literatūru, ir sarakstīta metodiskā daļa, un, kad ir rezultāti, liek kopā rezultātu – katrs uzraksta to daļiņu, ko izdarījis. Atbildīgais par rakstu to visu saliek kopā. Pēc tam visa grupa apsēžas pie galdu un iet cauri teikumu pa teikumam, vai tas ir pareizi. Kad visi ir piekrituši, raksts tiek sūtīts uz redakciju.

Jūs piedalījāties RSU zinātniskajā konferencē 21. un 22. martā– sekcijā Infekcijas aģentu loma aktuālu infekciju izcelsmē un norisē mūsdienu skatījumā Latvijā.

Jā, es vadīju sēdi. Maniem trim doktorantiem bija pa stenda referātam. Bija arī viens grupas pētījuma referāts par ilgstošās anestēzijas ietekmi uz imūnsistēmu un persistentas vīrusinfekcijas aktivāciju, ko referēja jaunais dakteris Dzalbs, kas šogad beigs Rīgas Stradiņa universitātē 6. kursu.

Jūs darbojaties dažādās profesionālajās asociācijās, komisijās un padomēs? Vai atliek laiks, ko veltīt sev?

Brīvais laiks ir maz, un tad ir jāiet uz operu, uz teātri. Lai esi normālās dzīves apritē! Man patīk arī ceļot, taču nav laika, es pārsvarā braucu tikai komandējumos.

Esat stažējusies Zviedrijā, Anglijā un Japānā. Kas būtu pieminēšanas vērts no šādiem pieredzes apmaiņas braucieniem?

Japānā ir pilnīgi cits darba stils. Viņiem nav svarīgi, cikos tu atnāc uz darbu laboratorijā, bet gan tas, cikos tu no turienes aizej. Jo ilgāk strādā, jo tu esi labāks. No viņiem var mācīties lielo neatlaidību. Viņi 30 reizes liks vienu un to pašu reakciju, kamēr izdosies. Strādājot tur, es sapratu, ka mēs neesam sliktāki par viņiem, taču mums pietrūkst šīs japāņu uzcītības.

Kādas ir atmiņas no studiju laika Rīgas Medicīnas institūtā (tagad – Rīgas Stradiņa universitāte)?

Tas bija ļoti jauks laiks. Biju kursa vecākā. Ar mācībām īpaši nesaspringām, taču visu laikā nokārtojām. Bija lielas un slavenas pediatru balles. Kā kuriozu atceros, ka bija Kara katedra un pediatru sieviešu pulks. Bija jāpiedalās mācībās un jāliek valsts eksāmens.

Atceros, pirmajos kursos bija anatomijas profesors Vasīlijs Kalbergs, kas ķēra studentus koridoros. Viņam halāta katrā kabatā bija ielikts pa kaulam un pēc taustes bija jāpasaka, kas tas ir par kaulu.

Kas, jūsuprāt, ir kvalitatīva augstākā izglītība?

Man būtu svarīgi, lai man pēc tam ir diploms, kas tiek atzīts, un lai studiju programmās ļauj pamatīgi apgūt pamatzināšanas, jo bez tā nekas tālāk nevar notikt. Turklāt tieši ārstiem ir svarīgas praktiskās nodarbības vēlākos kursos. Braucot pieredzes apmaiņā, es redzēju, ka ne visur topošajiem mediķiem ļauj darboties praktiski, ar savām rokām. Tāpēc laikam daudzi ārvalstnieki brauc studēt pie mums, jo tur viņi netiek pie pacienta, netiek mācīti praktiskām lietām, pirmos sešus gadus viņiem ir tikai teorētiskās zināšanas. Mūsu izglītība ir laba.

Labi arī tas, ka tagad var braukt dažādās apmaiņas programmās. Rodas cita saprašana. Manā laikā tādas iespējas nebija.

Esat bijusi 10 promocijas darbu vadītāja. Ko tas no jums prasa?

Vispirms – man savulaik ir laimējies ar vadītājiem. Manas disertācijas vadītāja bija institūta direktore profesore Kukaine. Viņai bija uzskats, ka jāļauj doktorantam pašam strādāt, viņa īpaši nespieda kaut ko darīt. Es arī ļauju savējiem strādāt. Ir, protams, posmi, kad jāpaskatās, ko viņš ir izdarījis un jāievirza pareizajā gultnē. Lielie darbi sākas, kad jāsāk apkopot rezultāti un publicēt.

Kurš zinātnes sasniegums jums joprojām izraisa apbrīnu?

Tādu ir ļoti daudz! Piemēram, par to, kā var izdomāt jaunas metodes – kā noteikt dažas vīrusu genomu secības. Taču izdomā! Kā viņš līdz tam tiek?! Kā viņš to izdomāja?! Skatījās zvaigznēs un pēkšņi izdomāja?!

Tuvojas Lieldienas. Vai un kā jūs tās svinat?

Jāatzīst, Lieldienu zaķis bija vienīgais, kam es svēti ticēju vēl līdz tādam sapratīgam vecumam. Pat skolas pirmajās klasēs vēl ticēju, ka zaķis sadēj krāsainās olas dārzā, un tad man bija jāiet ar grozu tās meklēt. Nevienas Lieldienas vēl nav bijušas bez krāsotām olām sūnās. Ciemiņi ir vai nav, bet pīrāgi ir jācep. Ripināšana vairs nenotiek. Bērnībā Saldū gan ripinājām un kāvāmies ar olām. Pieaugušie staigāja ar groziem Saldus apkārtnē, pēra saimnieces un prasīja olas.

Daži fakti par Modru Murovsku

• Rīgas Stradiņa universitātes asociētā profesore.
• RSU Augusta Kirhenšteina Mikrobioloģijas un virusoloģijas institūta direktora p. i. un vadošā pētniece.
• Latvijas Zinātņu akadēmijas īstenā locekle.
• Zinātniskais darbs veltīts vīrusu un to izraisīto slimību pētījumiem.
• 1972. pabeidz Rīgas Medicīnas institūtu (pediatre).
• 1978. iegūts medicīnas zinātņu kandidāta grāds onkoloģijā (eksperimentālā onkoloģija).
• 1992. atzīts medicīnas doktora grāds virusoloģijā (nostrifikācija).
• 2010. saņemta RSU balva Gada zinātnieks.
• 132 oriģinālie raksti, seši apskata raksti un viena monogrāfija.
• 268 konferenču un kongresu tēzes.