Par smiltsērkšķu audzēšanas aizsākumiem un apdraudējumiem Latvijā
Antropologiem nepieciešams nedaudz veiksmes. 2019. gada septembra vidū jau sešas nedēļas biju strādājis pie jaunā pētījuma Latvijā, kad ar mani sazinājās 31 gadu vecais Latvijas ierēdnis un veiksmīgs uzņēmējs, kurš nodarbojas ar smiltsērkšķu audzēšanu. Konfidencialitātes nolūkā sauksim viņu par Ivaru.
Project No.1.1.1.2/VIAA/2/18/271, Agreement No. 9.-14.5/87
2018. gadā Ivars kopā ar savu darījumu partneri iestādīja smiltsērkšķu krūmus 13 ha platībā. Viņi aktīvi izmantoja visus pieejamos zinātnes, zināšanu un valsts piedāvātos resursus sava nākotnes produkta attīstīšanai un virzīšanai tirgū. Ar Ivaru tikos Vecrīgā, baudot gardu itāļu maltīti, un viņš atzina, ka manus kontaktus atradis kādā ar Latvijas pēcdoktorantūras pētījumiem saistītā tīmekļa vietnē.
2018. gadā Ivars iegādājās smiltsērkšķu stādus no Andreja Brūveļa, kuru dēvē par "Latvijas smiltsērkšķu tēvu", jo viņš ir Latvijas Smiltsērkšķu audzētāju asociācijas priekšsēdētājs. Andrejs Brūvelis audzē smiltsērkšķus Latvijā kopš 1980. gadiem.
2019. gadā Ivars ar savu darījumu partneri pievienojās Smiltsērkšķu kooperatīvam, kurā šobrīd darbojas 8 biedri (dibināts 2018. gadā), un sāka pastiprināti pētīt Eiropas tirgu. Tādējādi Ivara darījumu partneris devās uz Rumāniju kādas delegācijas sastāvā. Savukārt 2019. gadā viņi pārliecināja Latvijas universitātes Bioloģijas katedru veikt viņu audzēto ogu analīzi. Laboratorijas testu rezultāti norādīja, ka ogas satur lielu taukskābju daudzumu, kas var tikt izmantots komerciālos nolūkos, tādējādi sniedzot iespēju orientēties uz smiltsērkšķu eļļas virzīšanu tirgū. Pētījums tika finansēts par ES programmas piešķirtajiem līdzekļiem.
Pirms šķīrāmies, ar Ivaru vienojāmies par nākotnes sadarbību.
2020. gada februārī kopā ar jauno lauka pētījumu asistentu Livi (Livis) devāmies uz Latvijas rietumiem ar autobusu. Ieradāmies pilsētā, kas šķita mazākā pilsēta Latvijā, un pusstundu pavadījām tirgus laukumā, vērojot apkārtni un gaidot Ivaru. Pēc īsa pārbrauciena kopā ar Ivaru, viņa darījumu partneri un skolas laika draugiem devāmies uz smiltsērkšķu plantācijām, lai apstrādātu augsni ar krītu un mēslojumu. Viņu plantācijas atrodas purvājā, kur augsne nesen tika uzlabota, izmantojot ES piešķirtos līdzekļus.
Jau pēc dažām darba stundām pilsētas kņada bija piemirsusies, un nu raizējāmies tikai par nosalušajām pēdām un par to, vai nebūs iesnas. Pēc tam baudījām sirsnīgu maltīti vienīgajā pilsētas restorānā, kā jau paredzēju pēc manas iepriekšējās lauka pētījumu pieredzes Serbijā (lai gan tur mēs baudītu mājās gatavotu ēdienu). Tomēr visvairāk mani pārsteidza ballīte pēc darba jeb, futbola līdzjutēju valodā runājot, "spēles trešais puslaiks".
Piedalījos skolas laika draugu jau ierastajā ziemas rituālā: vispirms viņi iekurināja pirti, tai sekoja gaļas grilēšana un pokera spēle, kuras laikā tika baudīti vairāk vai mazāk stipri dzērieni. Piedzīvoju savu pirmo sakāvi pokera spēlē Latvijas laukos. Pēc 10 eiro zaudēšanas pokera spēlē apdomīgi atturējos no šīs nodarbes un nolēmu apgūt šo spēli kā vērotājs.
Nākamajā dienā Ivars mani aizveda uz Rīgu ar automašīnu un brauciena laikā stundām runājām par viņu biznesu. Rudenī viņi zaudēja cīņā ar stirnu baru. Tobrīd raizes sagādāja ravēšanas metodes izvēle (manuāla vai automatizēta), kā arī jauni kaitēkļi – mušas, kas noposta smiltsērkšķu stādījumus un pirmo reizi Latvijā bija manītas 2019. gadā. Vēl viens aspekts, ko nevarējām paredzēt, bija koronavīruss. Šobrīd jautājums par to, vai varēšu pievienoties smiltsērkšķu stādīšanā sešu hektāru platībā pavasarī, paliek atklāts.
