RSU Padomnieku konventa priekšsēdētāja viedoklis par universitāšu un industrijas partnerību

RSU Padomnieku konventa priekšsēdētāja un Paula Stradiņa Klīniskās universitātes slimnīcas valdes priekšsēdētāja Dina Šmita viedoklis par universitāšu un industrijas stratēģisko partnerību.

"Latvija ir kļuvusi arvien atkarīgāka no globāliem procesiem. To ne tikai parādīja finanšu krīze, bet joprojām demonstrē darba tirgus migrācija Eiropā. Acīmredzot nevaram vien fokusēties uz šauri lokālo kontekstu, bet jādomā un jārīkojas plašāk – reģionāli, analizējot un ieviešot Eiropā aprobētos modeļus. Turklāt Pasaules Ekonomikas foruma pētnieki nule kā nāca klajā ar pētījumu par Eiropas konkurētspēju turpmākajiem sešiem gadiem The Europe 2020 Competitiveness Report. Viņi ir norādījuši, ka Eiropas izaicinājums ir veidot gudru, ilgtermiņā vērstu un ietverošu ekonomiku, kas nodrošina augsta līmeņa nodarbinātību, produktivitāti un sociālo kohēziju. Šis mērķis nav sasniedzams bez sabiedrībā aktuālu problēmu inovatīviem risinājumiem un komercializējamiem atklājumiem, ko nodrošina augstas kvalitātes universitātes un to pētnieciskās institūcijas, sadarbojoties universitātei un industrijai.

Katras sadarbības pamatā ir visu pušu noteiktas vajadzības, ko partneri kopīgi cenšas atrisināt. Ja atzīstam, ka universitātēm būtu jāveido sava stratēģiskā specializācija, tad atbilde uz jautājumu, kādā virzienā universitātēm būtu jāmeklē stratēģiskie sadarbības partneri, atrisinās pats no sevis.

Ilustrēšu situāciju ar piemēru no medicīnas izglītības. Piemēram, Rīgas Stradiņa universitātei, definējot savu stratēģisko specializāciju medicīnā un veselības aprūpē, paveras skaidra perspektīva par ilgtermiņa sadarbības partneriem klīniskajā ārstniecībā, farmācijā, stomatoloģijā vai tamlīdzīgi. Tie ir skaidri šo industriju uzņēmumi un klīnikas, kurās topošajiem speciālistiem būtu jāapgūst praktiskās iemaņas un jāveido profesionālā karjera. Savukārt no universitātes tiek piedāvātas zināšanas un atklājumi, kas vairo industrijas pievienoto vērtību un attīstību.

No otras puses ir industrija. Klīnikas un uzņēmumi, kuriem jāveic savas primārās funkcijas, kas nav iedomājamas bez augsta līmeņa cilvēkresursiem. Piemēram, Paula Stradiņa Klīniskās universitātes slimnīcas vajadzība ir efektīvi ārstēt un aprūpēt pacientus, ko veic tās personāls. Vienlaikus slimnīca vēlas, lai viss tās personāls būtu kompetents un motivēts strādāt pedagoģisko un zinātnisko darbu – lai tā būtu vieta, kurā veidojas jauni speciālisti un rodas jaunas zināšanas medicīnā. Šajā gadījumā universitāte un slimnīca viena bez otras nevar attīstīties un nodrošināt pakalpojumu pievienotās vērtības augšanu.

Medicīnas mācību cikls, neskaitot doktorantūru, ir deviņi līdz divpadsmit gadi. Tātad attiecībām starp partneriem šajā nozarē jābūt minimums tādā pat termiņā, kas paredz, ka tie netiek mainīti ik gadu. Mums jābūt iespējai veidot stratēģisko partnerību neatkarīgi no kāda brīža personībām un politiskās situācijas valstī, ja vien gribam runāt par partnerības tālāko attīstību starptautiskā mērogā.

Vēl svarīgs aspekts šādas partnerības veidošanai ir investīcijas, kurām būtu jāieplūst abu partneru kapacitātes celšanai. Tie var būt gan valsts, gan privātie līdzekļi. Valstiskā mērogā būtu rūpīgi jāplāno, kā apgūt ES fondu līdzekļus, kas paredz ieguldījumus universitāšu un industrijas attīstībā. No otras puses, arī uzņēmējiem ir jābūt sociāli atbildīgiem, ieguldot darbinieku apmācībā un kvalifikācijas celšanā. Nepieciešamības gadījumā var tikt veidotas konsultatīvas padomes studiju programmu, pētniecības institūciju un industrijas ciešākai sadarbībai.

Līdzīgi piemēri, kā minēju par medicīnu, noteikti atrodami un piemeklējami arī citās jomās, ja vien runa ir par universitāšu sasaisti ar darba tirgu un industriju, kurā lietot universitātēs atklātās zināšanas, bet industrija ir gatava būt atvērtai savu zināšanu un prasmju integrēšanai universitātē pašas attīstības dēļ, kas radītu arī sinerģiju ar Eiropas kopējo ekonomiku. Tās pieprasījumu un ietekmi jūtam Latvijā jau šodien."