RSU eksperts: Sociālā nevienlīdzība Latvijā joprojām ir problēma

Piektdien, 20. februārī, atzīmējot Pasaules sociālā taisnīguma dienu, Rīgas Stradiņa universitātes (RSU) ētikas, sociālās antropoloģijas un ekonomikas eksperti video komentārā uzsver, ka sociālā nevienlīdzība Latvijā joprojām ir aktuāla problēma, lai gan par to pēdējo gadu laikā diskusijas norit arvien retāk un virspusēji.

Kā norāda eksperti, viena no nevienlīdzības formām ir arī augstie pacientu līdzmaksājumi par valsts apmaksātajiem veselības aprūpes pakalpojumiem. Vairākus nevienlīdzības riskus arī radījusi ekonomiskā krīze, kad mazinājusies vēlme būt godīgiem un rūpēties par sabiedrības kopējo labumu, priekšplānā izvirzot individuālo labklājību uz citu rēķina.

Latvijā bieži arī novērojamas citas nevienlīdzības formas, piemēram, aizspriedumu kultivēšana par vienu vai otru dzimumu, rasi vai vecuma grupām, piemēram, diskriminējot un vairojot aizspriedumus darba tirgū par gados vecākiem cilvēkiem vai noteiktas profesijas saistot tikai ar vienu no dzimumiem. Starp izplatītiem aizspriedumiem, kas veicina dažādo sociālo grupu nevienlīdzību, minami arī vienas grupas priekšstati, ka indivīdu ienākumu un panākumu pamatā ir vien individuālie sasniegumi un centība, nevis ārējie apstākļi, bet tie, kuriem nav šādu ienākumu un panākumu, ir slinki un mazāk svarīgi indivīdi.

RSU Humanitāro zinātņu katedras docents Vents Sīlis skaidro, ka "sociālais taisnīgums ir pamatprincips mierīgai un pārtikušai līdzāspastāvēšanai valsts iekšienē un starp valstīm. Līdz ar to mēs atbalstām sociālā taisnīguma principus, kad veicinām dzimuma līdztiesību vai tiesības pamatiedzīvotājiem un migrantiem. Tāpat mēs vairojam sociālo taisnīgumu, kad likvidējam šķēršļus, ar ko cilvēki saskaras dzimuma, vecuma, rases, etniskās piederības, reliģijas, kultūras un identitātes dēļ. Kāpēc tomēr rodas sociālā nevienlīdzība? Pirmkārt, tas ir saistīts ar savstarpējām sociālo grupu attiecībām, kad viena grupa diskriminē citu vai vairo aizspriedumus, piemēram, tas izpaužas kā rasisms, eidžisms (diskriminācija pēc vecuma), seksisms, heteroseksisms. Otrkārt, valsts attieksme pret konkrētām sociālām grupām – tie var būt diskriminējoši likumi vai valsts politika, piemēram, nodarbinātības likumdošana, pilsoņu tiesību aizsardzība, nabadzības apkarošana, valsts aprūpes un izglītības pieejamība. Lai mazinātu sociālo nevienlīdzību, iespējami vismaz divi risinājumi: ētiskie, kad jāpārliecinās par to, cik taisnīgi un uz kādām morālām normām ir balstīti attiecīgie lēmumi par resursu sadali un pieejamību un attiecīgi no tā izrietošās rīcības izvērtējums; otrs risinājums ir sabiedrības sociālā atbildība – domāt par sabiedrisko labumu, nevis tikai pašlabumu. Sabiedriskais labums ir tāds labums, kas pieder visai sabiedrībai un ir sasniedzams tikai sabiedrībā. Tas ir gan individuāls, gan kolektīvs vienlaikus."

RSU Humanitāro zinātņu katedras docents Ivars Neiders norāda: "Slimība nav tikai slikta pašsajūta. Slimība ierobežo mūsu iespējas darboties, īstenot ieceres, attīstīt spējas. Slimība padara mūs nevienlīdzīgākus attiecībā pret citiem. Tāpēc veselības aprūpe (līdzās, piemēram, izglītības sistēmai) ir jāuzlūko arī kā resurss, ar kuru iespējams mazināt sociālo nevienlīdzību. Labas veselības aprūpes sistēmas uzdevums ir mazinātu cilvēku nevienlīdzību, kuru nosaka viņu atšķirīgais veselības stāvoklis. Vispirms tas nozīmē – visiem vienādi pieejamus veselības aprūpes pakalpojumus. Salīdzinājumā ar citām Eiropas valstīm Latvijā ir nesamērīgi augsti pacientu līdzmaksājumi par valsts apmaksātajiem veselības aprūpes pakalpojumiem. Bet tas nozīmē, ka trūcīgākajiem sabiedrības locekļiem pieeja daudziem veselības aprūpes pakalpojumiem ir liegta, kas jau pastāvošo nevienlīdzību  palielina vēl vairāk."

Sociālantropologs, RSU maģistra studiju programmas Sociālā antropoloģija vadītājs Klāvs Sedlenieks skaidro: "Lai gan sociālā vienlīdzība ir svarīgs jautājums, diemžēl Latvijā pēdējā laikā ir bijis pārāk maz būtisku diskusiju. Runājot par sociālo taisnīgumu, sabiedrībā vispārējais uzskats bieži aprobežojas ar tēzi par individuālo brīvību, kas esot pamatā sociālajai vienlīdzībai, – ja mēs katram atļausim darīt, ko viņš vēlas, tad, ja vien viņš būs individuāli cītīgs, viņš gūs sev vēlamos panākumus, turklāt panākumu līmenis būs proporcionāli liels ieguldītajam darbam. Tomēr šis uzskats neņem vērā, ka panākumu un sociālā stāvokļa iegūšana ir atkarīga no ļoti daudziem apstākļiem, kas nav tieši atkarīgi no katra individuālā cilvēka. Tāpēc rodas aizspriedumaini uzskati – daudzi cilvēki, kas dzīvē guvuši panākumus un guvuši lielus ienākumus, nereti uzskata, ka citi vienkārši ir slinki, un pat nicina tos, kuriem šādi ienākumi nav, neņemot vērā, ka sabiedrībā ir nepieciešami gan tie, kuriem pieder īpašumi un kuri vada uzņēmumus, gan tie, kuriem nepieder īpašumi un kuri nevada uzņēmumus. Tas nenozīmē, ka vieni vai otri ir pārāki vai nozīmīgāki. Tas nenozīmē arī to, ka tie, kuriem nav īpašumi vai kas nevada uzņēmumus, savā dzīvē būtu bijuši slinki. Abos gadījumos ārkārtīgi daudz ko nosaka ārējās vides dažādie faktori, kas bieži netiek ņemti vērā, runājot par sociālo stratifikāciju un sociālo vienlīdzību vai nevienlīdzību."

RSU Eiropas studiju fakultātes Reģionālās ekonomikas un biznesa katedra vadītāja profesore Inna Dovladbekova norāda, ka "starp faktoriem, kas var būtiski ietekmēt vai mazināt sociālo nevienlīdzību dažādu sociālo grupu starpā, noteikti ir jāmin ekonomiskie faktori, kas Latvijā pēc ekonomiskās krīzes ir kļuvuši par noteicošajiem. To apliecina arī skaitliskie rādītāji, piemēram, nabadzības riska indekss Latvijā ir viens no augstākajiem rādītājiem ES – nabadzības riskam pakļauta piektā daļa Latvijas iedzīvotāju. Savukārt RSU veiktais pētījums par ekonomisko krīzi Latvijā rāda, ka 78 % iedzīvotāju uzskata, ka pašreizējā nodokļu sistēma nav godīga. Tikpat procentu sabiedrības – 78 % – atzīst, ka Latvijā turīgs nevar kļūt godīgā ceļā. Tie ir faktori, kas var veicināt izvēlēties formas, kas vairo vienlīdzību, – nemaksāt nodokļus, lai kļūtu bagāts, bet nodokļu maksāšana liecina tikai par neprasmi nodrošināt sev labklājību."