Anestezioloģijas un reanimatoloģijas katedra

Darbības virzieni, galvenie pamatuzdevumi un mērķi

• Kvalificētas līdzdiploma izglītības organizēšana studiju kursos: Anestezioloģija un intensīvā terapija, Toksikoloģija, Pirmā palīdzība un civilā aizsardzība, Neatliekamā medicīna, Ekstremālo situāciju medicīna, Sāpju medicīna, Aktualitātes toksikoloģijā un neatliekamajā medicīnā
• Tālākizglītības organizēšana anestezioloģijā un reanimatoloģijā
• Praktizējošo anesteziologu un reanimatologu kvalifikācijas paaugstināšana
• Studentu un rezidentu zinātnisko pētījumu vadīšana
• Katedras docētāju un doktorantu zinātnisko pētījumu veicināšana
• Sadarbības uzturēšana ar Latvijas Anesteziologu un reanimatologu asociāciju, Latvijas Sāpju izpētes biedrību, Eiropas Anestezioloģijas un intensīvā terapijas biedrību un citām profesionālajām biedrībām
• Sadarbības veicināšana un uzturēšana starp RSU katedrām
• Sadarbība ar Medicīnas fakultātes studentu Anestezioloģijas un reanimatoloģijas pulciņu
• Sadarbība ar klīniskajām universitātes slimnīcām
• Katedras docētāju profesionālās un pedagoģiskās kvalifikācijas celšana

Pētniecības virzieni

• Anestezioloģija un intensīvā terapija
• Katastrofu medicīna un toksikoloģija
• Neatliekamā medicīna
• Sāpju medicīna

Zinātniskās tēmas

• Artēriju funkcionālo parametru nozīme multiorgānu disfunkcijas sindroma progresēšanas riska noteikšanā sepses slimniekiem
• Sepses klīniskie, imunoloģiskie un ģenētiskie aspekti
• Ģenētisko faktoru un ekstrakorporālās cirkulācijas izraisīto koagulācijas izmaiņu ietekme uz pēcoperācijas asiņošanu
• Pretsāpju blokādes ultrasonogrāfijas un fluoroskopijas kontrolē mugurkaulāja deģeneratīvo slimību gadījumos
• Orofaringeāla patoloģija un ķirurģiskas ārstēšanas rezultāti traucētas miega elpošanas pacientiem
• Saikne starp dehidratāciju, šķidruma tilpuma sadalījumu un glikokaliksa slāņa bojājumiem vispārējās anestēzijas laikā
• Multimodāla optiskā tehnika šķidruma un vazopresoru terapijai kritiski slimiem pacientiem
• Reģionālā cerebrālā oksimetrija neiroanestezioloģijā un operācijās piespiedu pozās
• Trombelastometrija trombozes riska novērtēšanai mikroķirurģiskās operācijās

Starptautiskā un vietējā sadarbība studiju vai zinātniskajā darbā

• Eiropas Anestezioloģijas biedrība (European Society of Anaesthesiology)
• Pasaules Anesteziologu federācija (The World Federation of Societies of Anaesthesiologists)
• Biomedicīnas pētījumu un studiju centrs
• RSU Stomatoloģijas institūts
• Rīgas klīniskās universitātes slimnīcas

Katedras vēsture

Ieskats RSU Anestezioloģijas un reanimatoloģijas katedras un Latvijas anestezioloģijas, reanimatoloģijas un intensīvās terapijas vēsturē

Anestezioloģijas, reanimatoloģijas un intensīvās terapijas attīstības ceļš nav garš, bet intensīvs. Tikai 19. gadsimta vidū kļuva iespējams nedaudz cīnīties ar ķirurģiskās operācijas sāpēm. Par anestezioloģijas pamatlicēju uzskata Viljamu Mortonu, kurš 1846. gada 16. oktobrī Masačūsetsas hospitālī Bostonā (ASV) sekmīgi demonstrēja ētera narkozi. Šī ziņa drīz nonāca arī Latvijā.

Lasīt tālāk

Anestezioloģijas, reanimatoloģijas un intensīvās terapijas attīstības ceļš nav garš, bet intensīvs. Tikai 19. gadsimta vidū kļuva iespējams mazliet cīnīties ar ķirurģiskās operācijas sāpēm. Par anestezioloģijas pamatlicēju uzskata Viljamu Mortonu, kurš 1846. gada 16. oktobrī Masačūsetas hospitālī Bostonā (ASV) sekmīgi demonstrēja ētera narkozi. Šī ziņa drīz nonāca arī Latvijā.

Latvijas anestezioloģijas attīstībā var saskatīt trīs galvenos posmus. Tā ir bagāta ar tradīcijām. Par tās aizsākumu jāuzskata pirmais ziņojums par veiksmīgu ētera narkozi, ko 1. Rīgas slimnīcā veicis Bernhards Frīdrihs Bērenss. Par pirmajiem mēģinājumiem ar ētera narkozi viņš ziņoja Praktizējošo ārstu biedrībā 1847. gada 29. janvārī. Pirmo reizi tā izmantota zoba ekstrakcijai. Krievijā ētera narkozi ieviesa vēlāk – Fjodors Inozemcevs 1847. gada 7. februārī. Nozīmīgs gadījums ar plašāku atbalsi bija 1847. gada 3. martā Jēkabpilī 4. lauku armijas artilērijas brigādes lazaretē veiktā kājas amputācija ētera narkozē, ko veica štāba ārsts Rodzevičs. 1847. gada 3. aprīlī B. F. Bērenss lietoja rektālo anestēziju vienlaikus un neatkarīgi no slavena Krievijas ķirurga Nikolaja Pirogova.

1847. gada 4. novembrī Edinburgā ginekoloģijas profesors Džeimss Jangs Simpsons (James Jung Simpson) atklāja hloroforma narkotiskās īpašības un lietoja to anestēzijai dzemdniecībā, bet jau 1848. gada 7. janvārī Oto Roderihs Engelharts Rīgā ziņoja par pirmajām sekmīgajām operācijām hloroforma narkozē. Turpmākos gadu desmitos Latvijā dominēja gan ētera, gan hloroforma narkoze, ko veica ar Esmarka masku. Ar šo laiku bija sākusies nesāpīgās ķirurģijas ēra un turpmākais tās progress.

Par Latvijas anestezioloģijas attīstības otrā posma sākumu var uzskatīt 20. gadsimta 50. gadus. Tikai 1955. gadā anestezioloģija reanimatoloģija tika atzīta par atsevišķu jaunu specialitāti un medicīnas nozari Padomju Savienības republikās, bet kopš 1957. gada tā oficiāli tika atzīta par vienu no pamatspecialitātēm PSRS. Gan bijušajā PSRS, gan Latvijā, tāpat arī citur pasaulē tās attīstību sākotnēji veicināja ķirurgi, jo pretējā gadījumā tiktu kavēta ķirurģijas tālāka attīstība. Profesors Pauls Stradiņš 1957. gadā nosūtīja ķirurģi Viju Rozīti uz Kijevu apgūt šo jauno specialitāti profesora N. Amosova klīnikā. Tieši 1957. gadā P. Stradiņa Republikas klīniskās slimnīcas ārste Vija Rozīte veica pirmo endotraheālo narkozi, un šis gads tiek uzskatīts par mūsdienu anestezioloģijas dzimšanas gadu arī Latvijā. V. Rozīte neapšaubāmi ir ne tikai Latvijas anestezioloģijas pioniere, bet arī daudzu anesteziologu paaudžu skolotāja un ilggadējā P. Stradiņa Republikas slimnīcas nodaļas vadītāja (1. att.).

1.attēls. Latvijas pirmā profesionālā anestezioloģe Vija Rozīte

1960. gadā P. Stradiņa Republikas klīniskajā slimnīcā tika dibināta pirmā Latvijā un Baltijā anestezioloģijas un reanimatoloģijas nodaļa, kura pārtapa par ārstu anesteziologu, reanimatologu un anestēzijas māsu apmācības bāzi. Apmācītu anesteziologu reanimatologu skaits šajā gadā sasniedza 14.

1961. gadā Rīgas Ātras medicīniskās palīdzības stacijā bija nodibināta reanimācijas (tā saucamā ”terminālā”) brigāde, kurā iekļāvās ārsti anesteziologi reanimatologi un ķirurģi.

Turpmākā anestezioloģijas, reanimatoloģijas attīstība cieši saistīta ar profesora Georga Andrejeva vārdu (2. att.).

2. attēls. Profesors, LZA akadēmiķis Georgs Andrejevs, uzsākot anesteziologa gaitas 

1962. gadā viņa vadībā Rīgas Medicīnas institūta (pašlaik – RSU) ārstu kvalifikācijas celšanas fakultātē tika dibināts anestezioloģijas, reanimatoloģijas specializācijas un kvalifikācijas celšanas kurss. Profesors G. Andrejevs, izcils speciālists anestezioloģijā reanimatoloģijā, pedagoģijā un zinātnē, valsts neatkarības gados kļuva arī par izcilu valsts darbinieku, diplomātu un Eiroparlamenta deputātu, ar ko lepojas Latvijas anesteziologu reanimatologu saime. Viņš pirmais Latvijā aizstāvēja medicīnas zinātņu doktora disertāciju specialitātē.

1963. gada 23. februārī tika dibināta anesteziologu sekcija Latvijas ķirurgu biedrības ietvaros, bet 1966. gada 31. janvārī ar Veselības ministrijas Zinātnes padomes Plēnuma lēmumu tā pārtapa par Anesteziologu biedrību (pašlaik – Latvijas Anesteziologu un reanimatologu asociācija (LARA)). Tās prezidents līdz 1998. gadam bija profesors G. Andrejevs, bet turpmākos gados asociāciju vadīja emeritētā profesore Antoņina Sondore, profesors Indulis Vanags un docente Iveta Golubovska.

Kopš 1963. gada aktīvi darbojas studentu Anestezioloģijas pulciņš. Tā dibināšanas pirmais protokols redzams 3. attēlā.

3. attēls. Studentu Anestezioloģijas pulciņa pirmās sēdes protokols

1969. gadā Latvijā bija apmācīti jau 132 anestezioloģijas reanimatoloģijas speciālisti un 400 māsas anestēzistes.

1974. gada 8. februārī Rīgas Medicīnas institūta (pašlaik – RSU) anestezioloģijas reanimatoloģijas kurss pārtapa par Rīgas Medicīnas institūta Anestezioloģijas un reanimatoloģijas katedru, kuru ilgus gadus vadīja profesors G. Andrejevs un kurā par pirmajiem docētājiem kļuva viņa skolnieki un kolēģi Egons Daugulis, Aivars Zirnis, vēlāk Antoņina Sondore (4. att.). Neatkarības gados pēc profesora G. Andrejeva iesaistīšanās politikā par katedras vadītāju kļuva docents Egons Daugulis (no 1992. gada), kuru vēlāk nomainīja profesors Indulis Vanags (no 1998. gada). 1979. gadā valstī strādāja jau 227 anesteziologi reanimatologi.

4. attēls. Rīgas Medicīnas institūta Anestezioloģijas un reanimatoloģijas katedras pamatlicēji. No kreisās: emeritētā profesore Antoņina Sondore, profesors Georgs Andrejevs, docents Egons Daugulis un docents Aivars Zirnis

Līdz Latvijas neatkarības iegūšanai ārstu anesteziologu apmācība notika pēc Vissavienības mācību programmām, kuru ilgums dažādos gados bija no 2 līdz 5 un 10 mēneši, bet apmācība klīniskajā ordinatūrā ilga divus gadus. Kvalifikācijas celšana specialitātē bija obligāta ik piecus gadus dažādās Maskavas, Ļeņingradas (tagad – Sanktpēterburga), Kijevas, Minskas augstskolās, kā arī Rīgas Medicīnas institūta Anestezioloģijas katedrā. Liela nozīme Latvijas anesteziologu izglītībā bija profesorei Jeļenas Damirai (Krievija) un profesoram Vladimiram Vaņevskim (Krievija).

Par trešo anestezioloģijas attīstības posmu var uzskatīt 20. gadsimta 90.  gadu sākumu neatkarīgajā valstī, kad tika pārskatīta ārstu sagatavošanas sistēma un izstrādāta četrus gadu ilgas rezidentūras programma, kurai tika sekots no 1991. līdz 1994. gadam, bet kopš 1994. gada atbilstoši Eiropas anestezioloģijas struktūru izvirzītiem standartiem un prasībām specialitātes apgūšana notiek piecus gadus.

Izglītības politiku anestezioloģijā un intensīvajā terapijā ES noteica tolaik Eiropas Anestezioloģijas akadēmijas programma un Eiropas Medicīnas speciālistu savienības (European Union of Medical Specialists, UEMS) Anestezioloģijas sekcijas un tās vadošā struktūra Eiropas Anestezioloģijas padome, kas 1993. gadā izstrādāja, bet UEMS 1995. gadā akceptēja dokumentu – izglītības hartu. Virzībā uz Eiropas Savienību (ES) medicīniskai izglītībai tika noteiktas augstas prasības: sagatavot tādus speciālistus, kuru zināšanas un iemaņas atbilst ES valstīs noteiktajiem standartiem.

Atbilstoši pieņemtajai hartai:

• jāpanāk izglītības harmonizācija visās ES valstīs, asociētajās valstīs (Norvēģija, Islande, Lihtenšteina) un arī valstīs, kas ir ceļā uz ES;
• jāievieš kvalitātes, satura un ilguma minimālie standarti saskaņā ar Eiropas 

Anestezioloģijas padomes vadlīnijām un jāievieš izglītības kvalitātes vērtējuma kritērijs – ārsta spēja nokārtot eksāmenu Eiropas diploma iegūšanai specialitātē. Izstrādājot šos dokumentus, tika ņemts vērā, ka ES ārsti brīvi pārvietojas tās robežās. Tomēr pastāvēja viena būtiska problēma – izglītības līmeņa atšķirības dažādās valstīs.

Apzinoties trūkumus un nepilnības iepriekšējā izglītības sistēmā anestezioloģijas specialitātē, pēc rūpīgas Hartas un EBA Training programmas izpētes un starptautisko kontaktu dibināšanas, LARA kopā ar katedru pilnveidoja rezidentūras programmu un izstrādāja tālākizglītības projektus, paredzot iesaistīt tajos pēc iespējas lielāku praktizējošo ārstu skaitu.

UEMS akceptētā izglītības programma kļuva par pamatu arī citam svarīgam dokumentam – Nolikumam par ārstu anesteziologu, ko pieņēma LARA.

Lielu ieguldījumu Latvijas anestezioloģijas attīstībā šajā posmā deva starptautiskie sakari ar Eiropas un Pasaules Anesteziologu biedrību un to atbalsta programma West for East (no angļu val. – Rietumi Austrumiem).

Starp izcilajiem Latvijas un Baltijas anesteziologu skolotājiem, kas veicināja izglītības optimizāciju, jāuzsver daži ārzemju eksperti: Ričards Džeks (Richard Jack), Londonas Universitātes Karaliskās pēcdiploma medicīniskās skolas vecākais lektors, ilgstošs Hearthworth un Wexham Park NHS hospitāļu medicīniskais direktors, Hārvarda, Kolumbijas universitāšu vieslektors. Pasaules Anesteziologu biedrību federācijas (WFSA) izglītības programmas ietvaros viņš cēla anestezioloģijas standartus ne tikai Lielbritānijā, bet arī visā pasaulē.

Kopš 1992. gada sākās sadarbība ar Eiropas Anestezioloģijas akadēmiju, ar tās akadēmiķiem un profesoriem Dž. Zorabu, D. Tomsonu, F. Šerperelu.

Profesors Džons Zorabs (John Zorab), Bristoles Universitātes lektors, AAGBI (Anglijas/ Īrijas Anesteziologu biedrības) viceprezidents, viens no Pasaules Anestezioloģijas biedrību federācijas (WFSA) prezidentiem, Eiropas Anestezioloģijas akadēmijas akadēmiķis (EAA), Eiropas diploma anestezioloģijā eksāmenu komisijas vadītājs un EAA Newsletters izdevējs. Profesors Dž. Zorabs ieteica izglītības stratēģiju un taktiku jaunajā posmā, kad krasi bija mainījusies ārstu sagatavošanas situācija un bija izvirzītas jaunas prasības anestezioloģijas/ intensīvās terapijas speciālistam. Bija jāsāk ar ļoti efektīvu izglītības programmu ne tikai skolniekiem, bet arī skolotājiem – ar Eiropas diploma iegūšanas starptautisko eksāmenu, kas atklās ārstu zināšanu līmeni un trūkumus iepriekšējā izglītības sistēmā. Viņš atsūtīja EAA nolikumus un izglītības programmu, mācību grāmatas; uzrunāja daudzus vadošos speciālistus Eiropā, Anglijas/ Īrijas Anesteziologu biedrībā ar lūgumu palīdzēt mums izglītības jautājumos.

Liela nozīme Latvijas anestezioloģijas attīstībā valsts neatkarības sākumā bija profesoram Dikam Tomsonam (Dick Thomson), kurš tolaik bija Eiropas Anestezioloģijas akadēmijas prezidents, Bernas Universitātes klīnikas Anestezioloģijas un Intensīvās terapijas nodaļas vadītājs, Hipnosa fonda (Hypnos Foundation) dibinātājam un prezidentam. Hipnosa fonds 1997. gadā piedāvāja LARA un katedrai iesniegt izglītības projektu, vērstu uz tās optimizāciju, lai saņemtu finansiālo atbalstu, izvirzot noteiktus kritērijus. Atbilstoši tiem pēc atbalsta izmantošanas 

• trīs anesteziologiem jānokārto Eiropas diploma (EDA) iegūšanas eksāmena 1. teorētiskā daļa (EDA Part I);
• vienam anesteziologam jānokārto EDA Part II un jāsaņem EAA diploms;
• mācību klīnikai jāsaņem Eiropas Mācību centra sertifikāts.

Projekts, kura izstrādē piedalījās katedras kolektīvs, tika akceptēts, un Hipnosa fonds P. Stradiņa slimnīcai 1998. un 1999. gadās anestezioloģijas izglītības attīstībai sniedza finansiālo palīdzību.
Eiropas Anestezioloģijas akadēmijas ierosināti, ar profesora Dž. Zoraba un D. Tomsona atbalstu 1997. gadā tika atklāts Rīgas Eiropas diploma anestezioloģijas/ intensīvās terapijas iegūšanas eksaminācijas centrs, kas uz sabiedriskiem pamatiem bez maksas darbojas arī pašlaik kā metodoloģiskais centrs Eiropas diploma kandidātiem. Tika izstrādāta izglītības programma, savākta nepieciešamā literatūra, standarti un algoritmi, organizētas konsultācijas interesentiem. Darbs vainagojās ar panākumiem. Izrādījās, ka mūsu ārsti, kārtojot eksāmenus, spējīgi sasniegt rezultātus, kas dažreiz ir augstāki nekā vidēji Eiropā.

Ņemot vērā Latvijas anesteziologu panākumus, Eiropas Anestezioloģijas akadēmijas un UEMS Eiropas Anestezioloģijas padomes komisija 1999. gada septembrī, proti, piecus gadus pirms Latvijas uzņemšanas ES, izsniedza akreditācijas sertifikātu, kas apliecināja, ka P. Stradiņa Klīniskās universitātes slimnīcas Anestezioloģijas un reanimatoloģijas klīnika, kur atrodas arī RSU Anestezioloģijas un reanimatoloģijas katedra, atbilst Eiropas līmeņa izglītības centram, kas spēj sagatavot speciālistus, kuru zināšanas un prasmes atbilst Eiropas standartiem un prasībām. Par panākumiem anesteziologu izglītības jomā profesori I. Vanags un A. Sondore tika ievēlēti pa Eiropas Anestezioloģijas akadēmijas locekļiem un vēlāk – tās akadēmiķiem.

Jāuzsver profesora Filipa Andrē Šerperela (Philippe André Scherpereel) (5. att.) un Eiropas Anestezioloģijas Izglītības fonda (Foundation for European Education in Anaesthesiology, FEEA) nozīme Latvijas anesteziologu izglītības nepārtrauktā optimizācijā. Ar viņa atbalstu un patronāžu 1999. gadā Mežotnē tika atklāts Latvijas FEEA (pašlaik – CEEA) reģionālais centrs.

Profesors F. A. Šerperels, RSU Goda doktors, ilgstošs Lilles universitātes Anestezioloģijas un intensīvās terapijas klīnikas vadītājs, FEEA dibinātājs un prezidents, savulaik EAA Izglītības komisijas vadītājs un UEMS EBA prezidents un viceprezidents, WFSA zinātniskās komisijas vadītājs, pašreiz emeritētais profesors, joprojām turpina izglītības misiju pasaulē.

5.attēls. RSU Goda doktors profesors Filips Andrē Šerperels

Anestezioloģija un reanimatoloģija Latvijā turpina attīstīties. Kopš Latvijas iestāšanās ES tiek ievēroti minimālie slimnieka aprūpes drošības standarti. 2010. gadā Helsinkos Latvijas pārstāvji parakstīja Helsinku deklarāciju, kuras mērķis ir uzlabot ķirurģisko pacientu drošību.

Jaunie doktoranti veic pētījumus kā anestezioloģijā, tā intensīvajā terapijā. Pēdējos gados promocijas darbu aizstāvējuši vairāki Latvijas anesteziologi reanimatologi.

2007.

Eva Strīķe
Hemodinamikas svārstību novērtējums ar invazīvām un daļēji invazīvām monitorēšanas metodēm miokarda ķirurģiskas revaskularizācijas operācijās bez mākslīgās asinsrites

2009.

Iveta Golubovska
Epidurālā analgēzija pēc ceļa locītavas endoprotezēšanas operācijām: efektivitātes, drošības un organisma atbildes reakcijas salīdzinošais vērtējums atkarībā no analgēzijas veida

Ilans Lisagors
Akūta pankreatīta kombinēta intensīva terapija, izmantojot hiperbāro oksigenāciju

Ilze Šalma
Sintētiskā hidroksiapatīta biomateriālu reaktogenitāte pēc implantācijas žokļu rajona audos

2011.

Edgars Vasiļevskis
Augšējās ekstremitātes pozicionālie perifēro nervu bojājumi anestēzijas laikā un problēmas risinājumi. Rokas apdraudējuma biomehāniskā izpēte

Oļegs Sabeļņikovs
Ģenētisko polimorfismu saistība ar septisko komplikāciju attīstību un klīnisko gaitu

Tālis Kauliņš
Malignā hipertermija: diagnostikas, ārstēšanas un profilakses sistēmas ieviešana Latvijā

Nataļja Jakušenko
Siekalu alfa-amilāze kā endotraheālās intubācijas radītā stresa marķieris

2012.

Aleksejs Miščuks
Jauns reģionālās anestēzijas problēmu risinājums

2013.

Agnese Ozoliņa
Ģenētisko faktoru un ekstrakorporālās cirkulācijas izraisīto koagulācijas izmaiņu ietekme uz pēcoperācijas asiņošanu

Juris Svaža
Orofaringeālā patoloģija un ķirurģiskās ārstēšanas rezultāti pacientiem ar elpošanas traucējumiem miegā

Arta Bārzdiņa
Biomarķieru loma galvas traumas diagnostikā un prognozēšanā

2014.

Irina Evansa
Ultrasonoskopijas un fluoroskopijas kontrolēto pretsāpju epidurālo blokāžu salīdzinājums pacientiem ar mugurkaula deģeneratīvām slimībām

2017.

Arnis Vilks
Vispārējās un reģionālās anestēzijas saistība ar beta-herpesvīrusu aktivāciju un imunoloģiskajām izmaiņām ilgstošās mikrovaskulārās brīvā lēvera operācijās

2019.

Jēkabs Krastiņš
Nieru funkcionālā un strukturālā bojājuma marķieru perioperatīvā dinamika bērniem ar iedzimtām sirdskaitēm pēc to korekcijas mākslīgā asinsritē

2020.

Sigita Kazūne
Artēriju funkcionālo parametru loma multiorgānu disfunkcijas sindroma progresēšanas riska prognozēšanā sepses slimniekiem

Foto un teksta fragmenti RSU mājaslapas redakcijā no 2017. gadā izdotās grāmatas Klīniskā anestezioloģija un intensīvā terapija