Kolekcijas

Šī skaita ziņā nelielā, bet savdabīgā kolekcija ataino tetovējumu tradīciju Latvijā 20. gs. pirmajā pusē.
Galvenokārt preparāti reprezentē jūrniekiem raksturīgos tetovējumus, bet daļa – kriminālās vides simboliku, jo 20. gs. sākumā līķi studentu apmācībai tika piegādāti arī no ieslodzījuma vietām.

Anatomijas muzejā glabājas arī plaša antropoloģiskā kolekcija, kas iegūta Anatomijas muzeja "cilvēkmērītāju" ekspedīcijās 20. gs. 20.–30. gados. Tajās rodamas unikālas liecības par Latvijas iedzīvotājiem, sākot no 19. gs. vidus līdz 20. gs. 30. gadu nogalei. Kopskaitā vairāk nekā 6000 anketās ietverti šo cilvēku fiziskās antropoloģijas parametri, kā arī sociāli un medicīniski viņu dzīves aspekti. Savukārt fotofilmās dokumentēti tūkstošiem dažādu Latvijas reģionu iedzīvotāju sejas vaibstu.

Mūsu rīcībā ir līdz šim maz pētīta kolekcija – fotoplates, kas dokumentējušas muzeja vēsturi un dažādu patoloģiju attēlus, kā arī diapozitīvi, kas izmantoti par uzskates līdzekļiem gan medicīnas, gan mākslas studentiem anatomijas apgūšanā. Kopumā šajā kolekcijā ir ap 2000 vienību. Muzeja darbinieki strādā pie šīs kolekcijas sistematizēšanas un digitalizēšanas, lai padarītu to brīvi pieejamu visiem interesentiem.

Korozijas preparāti ir smalkākie un trauslākie muzeja kolekcijā. Tie tika veidoti, piepildot dažādas mīksto audu daļas, piemēram, asinsvadus, limfvadus, žultsvadus vai bronhus ar speciālu, ātri sacietējošu šķīdumu, kas visbiežāk sastāvēja no metāla, vaska un krāsas. Pēc tam viss preparāts tika pārklāts ar kodīgu vielu, kas izšķīdināja neapstrādātās audu daļas, bet saglabāja tās, kas injicētas ar speciālo šķīdumu. Tas atklāja mežģīnēm līdzīgus smalki sazarotus tīklojumus – mūsu kolekcijā tādu ir ap 200, un tos visus pagatavojis Anatomijas muzeja ilggadējais preparators Jāzeps Poļikēvičs (1891–1938). Viņa "slepenā recepte" gan nav saglabājusies līdz mūsu dienām, bet paši filigrānie preparāti – ir.

Muzeja kolekcijā ir ap 250 anatomisko modeļu, no kuriem lielākā daļa ir veidota no ģipša. Jau no pašiem muzeja pirmsākumiem preparatori, atrodot kādu īpaši interesantu patoloģiju, ne tikai iekonservēja pašu preparātu, bet arī veidoja šī preparāta atlējumu ģipsī.

Ģipša atlējumi tika veikti arī no dzīviem cilvēkiem, kuriem piemita kādas neparastas anomālijas. Tāda, piemēram, ir plašā plaukstu un pēdu patoloģiju – sindaktīliju un polidaktīliju kolekcija. Saņemot ārstu ziņojumus par neparastām pacientu anomālijām, Anatomijas muzeja speciālisti devās pie tiem, lai iemūžinātu šīs patoloģijas ģipša modeļos.

Mūsu kolekcijā ir uzkrāti kaulu preparāti no vissīkākā  līdz milzīgākajam – glabājam pat vaļa skriemeli, kas savulaik izmantots Studentu zinātniskajā biedrībā kā savdabīgs sēdeklis.

Skaita ziņā vislielākā ir kranioloģiksā (galvaskausu) kolekcija – muzejā glabājas ap 600 dažādu Latvijas iedzīvotāju galvaskausu, no kuriem vecākais ir 6. gadsimtā dzīvojuša senā zemgaļa galvaskauss, kas atrasts izrakumos Dobeles pusē. Savukārt visslavenākais un muzeja apmeklētājiem atmiņā paliekošākais eksponāts ir leģendām apvītais skelets Lukstiņš. 27 gadus vecais Teodors Lukstiņš (1898–1925) ir pirmais, kurš savu ķermeni brīvprātīgi dāvinājis anatomikumam. Viņa skelets Anatomijas muzejā atrodas jau kopš 1925. gada.

Slapjie preparāti ir dažādas ķermeņa daļas vai veseli ķermeņi (piemēram, embriji), kas atrodas hermētiski noslēgtos stikla traukos konservējošā šķīdumā, kurā tie var saglabāties pat simtiem gadu. Muzejā vairāk nekā tūkstoš "burkās" apskatāmas visas cilvēka orgānu sistēmas un to daļas – gan veselās, gan slimās – kā arī vairāk vai mazāk eksotisku dzīvnieku preparāti.