Kāpēc es skriešu. Rehabilitācijas fakultātes dekānes Signes Tomsones ceļavārdi pirms "Lattelecom" Rīgas maratona

Esmu skrējēja amatiere, kam interese par maratonu radusies pamazām un samērā nesen. Līdz šim manā kontā ir trīs maratoni un ik gadu pa kādiem septiņiem, astoņiem pusmaratoniem. Šis gads ir bijis savādāks – veselības dēļ pievarēta vēl nav neviena sacensību distance un arī treniņprocess bijis neregulārāks. Protams, tas licis šaubīties par 42 kilometru distanci 20. maijā Lattelecom Rīgas maratonā, un pēc ilgām pārdomām esmu noskaņojusies uz ierasto pusmaratonu. Kāpēc piedalīties šajā pasākumā?

Maratons ir svētki

Neatkarīgi no tā, vai piederi tiem, kas “iet uz rezultātu”, vai tiem, kas startē pēc olimpiskā principa – galvenais ir piedalīties! Treniņprocess jebkuram ir rupjmaize, bet sacensību diena – tortes gabaliņš. Būt starp tūkstošiem citu skrējēju, veselām ģimenēm, senioriem, maratona tūristu grupiņām, dod man iedvesmu visam turpmākajam gadam.

Papildu stimulu sacensībās vienmēr sniedz lieli notikumi, kas norisinās to fonā. Savu pirmo maratonu pieveicu gadā, kad Rīga bija Eiropas kultūras galvaspilsēta – iztālēm bija dzirdams Brīvības ielas kultūras kilometrs, sajūta bija pacilājoša. Arī šogad Latvijas simtgades, kā arī dziesmu un deju svētku pasākumi maratonistiem varētu palīdzēt uzturēt možu garu. Turklāt šogad mainītais maršruts, kurā saīsināts vienmuļais Krasta ielas posms un dažādota iespēja baudīt pilsētas centru, Rīgas tiltus un Skanstes apkaimi, sniedz papildu iedvesmu.

Daudz atbalsta punktu

Rakstnieks un maratonists Haruki Murakami savā grāmatā “Par ko es runāju, runādams par skriešanu” saka, ka sāpes ir nenovēršamas, bet ciešanas – tās nav obligātas. Ja sāpes ir daļa no realitātes, no kuras pilnas distances veicējiem diez vai izdosies izvairīties, tad tas, kā mēs uz šīm sāpēm raugāmies, jau ir pašu rokās vai, precīzāk, galvā. Tieši tam – galvas sakārtošanai – parasti veltu pēdējās dienas pirms sacensībām. Līdz ar kilometru un pieredzes uzkrāšanu kļūst vieglāk noskaņoties skrējienam un apzināti ieklausīties ķermenī skrējiena laikā, lai nepārķertu tempu. Stratēģiskās spēles ar sevi – kuru skrējēju laist garām, bet kuru “nokost” – ir jāspēlē saprātīgi un ar rāmu galvu.

Mans stiprākais atbalsta punkts svētdien būšu es pati un mana mentālā gatavība izbaudīt skrējienu. Bet man palīdz arī virkne citu atbalstītāju, piemēram, tempa turētāji, kas ļauj distanci veikt vienmērīgi, vai citi skrējēji. Skrējienā pavadītais laiks ir pietiekams gan lai padomātu un “sakārtotu” galvu un pavērotu brīnišķīgos skatus, gan lai aprunātos ar ceļā sastaptajiem, ar kuriem saskan temps.   

Vienmēr ir plāns B

Parasti cenšos pirms maratona distances gatavoties vismaz sešu mēnešu garumā, ievērojot pakāpenības principu un pamazām audzējot noskrietos kilometrus. Protams, ne vienmēr tā ir skriešana. Tumšos rudens vakaros es labprātāk eju peldēt, bet ziemā, ja veicas ar sniegu, slēpoju. Arī tas veido tik nepieciešamo sportisko bāzi, kas ļauj izturēt 42 km.   

Tomēr labsajūtu trasē var ietekmēt ne vien skrējēja forma, bet arī trases reljefs vai laikapstākļi. Mans grūtākais maratons bija Viļņā – pilsētā, kuras ielas atsevišķos posmos ir stipri stāvas, un kur skrējiens iegadījās netipiski siltā septembra dienā. Nelaimīgajā 38. kilometrā, kad muskuļus rāva krampji un šķita, ka visas rezerves ir izsmeltas, ķēros pie skriešanas kombinēšanas ar iešanu. Tas ir mans plāns B. Dzīve turpinās arī pēc šīs svētdienas sacensībām un galvenais ir saglabāt skriešanas prieku kā sacensībās tā ikdienā. Tiekamies svētdien Rīgas ielās!

Rehabilitācijas dekāne asoc. prof. Signe Tomsone