Profesors Guntis Bahs par sasniegto pateicas kolēģiem un domubiedriem

Tiekamies ar profesoru Gunti Bahu, lai pēc Atzinības raksta saņemšanas un kolēģu laba vēlējumu uzklausīšanas parunātu par paveikto, prorektora pienākumus pildot, un ieskicētu nākotnes ieceres.

Pirms ķeramies pie notikumiem un to vērtējumiem, pastāstiet, kas jums dzīvē sagādā prieku?

Prieku sagādā labas attiecības ar kolēģiem un maniem domubiedriem. Arī ar citādi domājošiem cilvēkiem, kuri toleranti spēj argumentēt savu viedokli, lai mēs kopīgi virzītos uz mērķi. Attiecības jebkurā darbā izšķir milzīgi daudz. Ja tās ir teicamas, tādi ir arī darba rezultāti. Dzīvē mēdz būt dažādi notikumi un situācijas. Ja ir lielāki sarūgtinājumi vai nesaprašanās, tad ir daudz grūtāk, krītas darba spējas, prieks, un pieļauju, ka arī rezultāts.

Pievērsīsimies pamatiem. Kā sākās jūsu un Rīgas Stradiņa universitātes ilggadējās un ciešās attiecības?

Mēs esam kopā jau kopš dienas, kad 1991. gadā no toreizējā Rīgas Medicīnas institūta rektora profesora Vladislava Korzāna rokām saņēmu ārsta diplomu par izcilību. Tikai dažas dienas vēlāk toreizējās Iekšķīgo slimību katedras vadītājs profesors Jūlijs Anšelēvičs piedāvāja man katedrā vecākā laboranta amatu. Toreiz bija jāapvieno šis amats ar internatūru, kuru šobrīd saucam par rezidentūru.

Tāpat no 1991. gada man piedāvāja pildīt arī docētāja funkcijas, un es sāku strādāt ar studentu grupām, kurās bija mani vienaudži.

Mācīju dažādu iekšķīgo slimību specialitātes, tomēr visvairāk kardioloģiju. Tas bija manas pedagoga karjeras sākums.

Akadēmiskās karjeras turpinājums bija salīdzinoši intensīvs?

Tā varētu teikt. Vecākā laboranta amatam katedrā sekoja jauns amats – asistents. Drīz arī aizstāvēju promocijas darbu par holesterīnu un tā lomu epidemioloģiskos jautājumos. Vēl līdz šim brīdim esmu ļoti pateicīgs katedras profesoram Andrejam Kalvelim par šā darba vadīšanu. Neilgi pēc doktora grāda iegūšanas mani ievēlēja par docentu Iekšķīgo slimību katedrā. Dažus gadus vēlāk jau pats sāku vadīt savus doktorantus un mēs kopīgi publicējām vairākus rakstus par sirds asinsvadu risku faktoriem.

Sekoja manis ievēlēšana par asociēto profesoru, un pēc vairākiem darba gadiem šajā amatā, strādājot ar studentiem, doktorantiem un dažādiem VPP projektiem, es piedalījos profesora vēlēšanās un ieguvu šo godpilno amatu. Tāds īsumā bija mans akadēmiskais ceļš. Paralēli tam vismaz 20 gadus strādāju Rīgas 1. slimnīcā, kur vadīju Internās medicīnas nodaļu un strādāju arī Kardioloģijas nodaļā.

Kā attīstījās jūsu administratīvais darbs RSU vadībā?

Toreizējais rektors profesors Jānis Gardovskis piedāvāja man vadīt medicīnas programmu. Kā ārsts praktiķis es labi redzēju, ko Latvijas Medicīnas akadēmija un vēlāk Rīgas Stradiņa universitāte var darīt labāk. Kopā strādājām, veicām izmaiņas, uzlabojām studiju programmu. Vēlāk veiksmīgi piedalījos Medicīnas fakultātes dekāna vēlēšanās, pēc kurām divus termiņus biju fakultātes dekāns.

Pirms pieciem gadiem jaunievēlētais rektors profesors Aigars Pētersons pagodināja mani ar aicinājumu būt viņa komandā un uzņemties veselības studiju prorektora pienākumus.

RSU rektors profesors Aigars Pētersons (no kreisās) un profesors Guntis Bahs ar nule saņemto Atzinības rakstu

Atskatoties uz paveikto, par ko jūs lepojaties?

Sasniegts ir daudz, bet tie noteikti nav tikai mana darba, bet visu iesaistīto panākumi. Es nevēlos runāt tieši par manu nopelnu, bet vēlos atzīmēt vairākus nozīmīgus procesus, kuros esmu piedalījies, centies tos veicināt un palīdzēt tiem notikt.

Vismaz divas reizes mana darba laikā RSU esam pārskatījuši vairāku specialitāšu mediķu izglītības programmas. Viena no izstrādātajām ir Medicīna 2. Šīs programmas izveide bija ļoti liels darbs, ko paveicām kopā ar katedrām, to vadītājiem, ar dekāni profesori Janu Pavāri un prodekānu Ingu Skadiņu. Strādājām ļoti saliedēti. Modernizācija un progresīvas izmaiņas ir notikušas gan zobārstniecībā, gan farmācijā, un drīz tiks piedāvātas arī rehabilitācijas jaunajā programmā.

Ļoti lepojos, ka piedalījos ārsta izglītības programmas sestā gada prakses izveidē, kas jau šodien ir ļoti nepieciešama Latvijas sabiedrībai.

Mums trūkst mediķu. Sestā gada medicīnas studenti ir jau gandrīz ārsti, un viņi var palīdzēt ārstniecības procesā. Tajā pašā laikā, palīdzot ārstniecības iestādēs, studenti iemācās praktiskas lietas, ko citādi būtu ļoti grūti apgūt. Šī ir ļoti nepieciešama iniciatīva, un tā nāk no RSU. Ceru, ka valdība drīz nostiprinās studentu pienākumus un tiesības piedalīties praktiskajā medicīnas aprūpē.

RSU liela nozīme tiek piešķirta simulācijām studiju procesā. Tās pieminētas arī jūsu Atzinības rakstā.

Mūsu darba laikā īpaši novērtēta ir uz simulācijām balstītas izglītības loma gan pacientu, gan studentu un ārstniecības iestāžu procesu drošības aspektā. Šāda pieeja ļauj sākumā apgūt iemaņas un prasmes, uz simulatoriem izspēlējot noteiktas situācijas. Tikai tad, kad students ieguvis atzinību par labi apgūtu prasmi un pašpārliecinātību par savām spējām, viņš veic manipulāciju reālam pacientam. Simulācijās balstītā drošības pieeja tagad ir iestrādāta jebkura mediķa izglītības procesā. Es lepojos, ka varēju piedalīties tās attīstībā.

Kolosāls pagrieziens notika, kad RSU ieguva zinātnes universitātes statusu. Mēs vēl mācamies šīs iespējas pareizi izmantot jau no pirmā studiju semestra gan medicīnas, gan sociālo zinātņu sfērā. Jebkura līmeņa studentiem ir jāprot pētīt, jāciena zinātniskās atziņas un jāmāk tās izmantot. Diemžēl tikai ar zinātnes universitātes nosaukumu nepietiek.

Valstij ir jāfinansē zinātnes universitāte pēc citiem principiem nekā lietišķās augstskolas.

Esat daudz bijis novados, lai attīstītu RSU un reģionu slimnīcu sadarbību. Kāda tā ir šodien?

Aizvadītajos gados ir izveidotas kolosālas attiecības ar reģionālajām slimnīcām Ventspilī, Liepājā, Valmierā, Daugavpilī un citur Latvijā. Lielās slimnīcas ir atvērtas mūsu studentiem, kuri tur ne tikai atrodas praksē, bet arī apgūst vairākus kursus. Mums izdevās atvērt medicīnas izglītībai ne tikai Rīgu vai Pierīgu, bet, piemēram, arī Jūrmalas slimnīcu vai Vaivaru rehabilitācijas centru.

Novados ir ļoti labi aprīkotas slimnīcas, kurās mūsu studējošie var mācīties, un ieguvēji ir ne tikai studenti, bet arī ārstniecības iestādes, kuras redz, ka RSU ir viņu nākamo darbinieku kalve.

Šajos gados neskaitāmi studenti pēc absolvēšanas ir izvēlējušies darbu reģionos. Tādā veidā RSU ir uzlabojusi mūsu veselības aprūpes pieejamību visā Latvijā.

Esat daudz darījis, lai attīstītu RSU starptautisko sadarbību.

Mēs sakām, ka RSU ir atvērta, eiropeiska, moderna zinātnes universitāte. Ko nozīmē vārds atvērta? To, ka esam atvērti pasaulei. Jānosauc prakses mūsu klīniskajās bāzēs daudzās Eiropas valstīs un pirmā filiāle Vācijā, Štādes pilsētā. To šobrīd atzinusi arī Lejassaksijas federālās zemes valdība un tās veselības ministrs apstiprinājis mūsu filiāles darbību. Patlaban notiek tehniskie sagatavošanas darbi.

Kopumā internacionalizācija mūsdienās ir ļoti nozīmīga. Slavenas rietumu universitātes formāli atrodas kādā noteiktā valstī, tomēr sadarbības tīmeklis aptver puspasauli. Tas ir arī priekšnoteikums augstskolu reitinga celšanai. Lai mēs varētu virzīties augšup ir nepieciešami plaši internacionāli pētnieciskie un lietišķie sakari.

Jūs mācījāt studentus, kad pats bijāt studenta vecumā. Kā ir mainījies students? Kas ir labāk un kas nav?

Mana pedagoga darba sākumā daudzu studentu pamatmērķis bija gūt pozitīvu vērtējumu, ieskaiti un iet tālāk uz priekšu. Mūsdienās Latvijas attīstība, iestāšanās Eiropas Savienībā, darba tirgus atvērtība, savstarpējā konkurence mediķu vidū pasaulē, mudina mūsu studentus zināt un prast pēc iespējas vairāk. Protams, students neatsakās no ieskaites un labas atzīmes, bet ir gatavs to nopelnīt ar nopietnu studiju darbu. Jaunieši uzdod jautājumus un nelaiž prom, kamēr nav izmantojuši docētāja akadēmiskās zināšanas un pieredzi, cik vien iespējams.

Studentu priekšā ir jaunākā informācija, kas pieejama digitālās ierīcēs. Viņi aktīvi jautā par lasīto starptautiskos avotos. Docētājiem jābūt spējīgiem atbildēt ne tikai uz studentu jautājumiem, bet arī uz tiem, kas lasāmi digitālajā vidē un balstās uz citu universitāšu vai pētnieku secinājumiem. Tas ir pareizs intelektuālās attīstības virziens.

Studenti arī nepiedod paviršību, disciplīnas trūkumu, neveiksmīgu plānošanu vai darba organizāciju. Studenti ir mūsu uzraugi labā nozīmē.

Es runāju arī par Studējošo pašpārvaldi, kurai ir teicams kontakts ar RSU administrāciju, vadību, ar kuru tiek un tiks apspriesti svarīgākie, konceptuālākie jautājumi, vispirms jau studiju kvalitāte. Viņi ir kvalitātes sargi no savas puses.

Mums jādomā, kā pilnībā izslēgt akadēmiskā godīguma pārkāpuma gadījumus vai pat uzskatu, ka kaut kas tāds ir pieļaujams. Diemžēl šī problēma ir visā pasaulē un saistīta ar daudziem raksturīgo vēlmi meklēt vieglāko ceļu.

Šodien es redzu motivētus jauniešus, kas pragmatiski un savlaicīgi zina, ko vēlas, kur specializēties, kur strādāt. Viņi pilnveido savu konkurētspēju, lai veiksmīgi iestātos rezidentūrā, kā arī izvēlētos nākotnes specializāciju. Ar motivētiem studentiem strādāt nav vieglāk, bet ir daudz patīkamāk. Gandarījums ir nodarbības noslēgumā, vai valsts eksāmenā uzklausot labas atbildes, un, atklāti sakot, šis gandarījums mūsdienās ir biežāk nekā manas pedagoga karjeras sākumā.

Cik labi ir medicīnas studenti, tik labi būs ārsti, tik vesela būs sabiedrība un stipra valsts. Vai kādreiz arī šādā valstiskā griezumā paskatāties uz savu darbu?

Nekādā ziņā nemazināšu citu profesiju nozīmi, tomēr uzsvēršu, ka medicīnas studijas ir tik komplicētas, atbildīgas, sarežģītas un ilgstošas, ka tās ir pa spēkam tikai pašiem stiprākajiem Latvijas jauniešiem. Tas pats attiecas arī uz māsām un zobārstiem, kuriem ir ļoti augstas prasības gan iestājoties, gan studējot.

RSU dažādās veselības nozares specialitātēs studē vieni no stiprākajiem, darbaspējīgākajiem un apdāvinātākajiem jauniešiem.

Mēs zinām par ārstu – valsts prezidentu, par aktīviem ārstiem politikā, dažādās sabiedrības kustībās un organizācijās. Latviešu ārstus pazīst un augstu vērtē pasaulē. Jau vairākus gadu desmitus gatavojam Eiropas veselības sistēmā atzītus speciālistus. Tātad rūpējamies ne tikai par Latviju, bet arī par Eiropu kopumā.

Vai ir kāds zīmīgs notikums vai gadījums, kurš licis jums mainīt vai pārskatīt savu viedokli?

Nemeklēšu tālu. Pirms dažiem mēnešiem kopā ar rektoru, prorektoriem un citiem kolēģiem man bija iespēja apmeklēt Bufalo Universitāti ASV. Viesojāmies tās zobārstniecības, sabiedrības veselības un medicīnas skolā. Interesanti, ka redzējām tās pašas problēmas, kas ir arī mums un ir saistītas ar sekmību, studiju organizāciju, finansēšanu, praksēm, darbu ar pacientiem un studiju procesu COVID-19 pandēmijas periodā.

Virknē pasaules valstu, ne tikai ASV, studentiem pandēmijas laikā nebija liegta pieeja pacientiem – protams, ievērojot nepieciešamās drošības prasības.

Mūsu Izglītības un zinātnes ministrija, citi lēmumu pieņēmēji un arī pašas slimnīcas toreiz studentu pieeju pacientiem pilnībā liedza. Vai tas bija attaisnoti, to parādīs laiks. Paši studējošie, kuri tajos gados nedrīkstēja apmeklēt pacientus, tagad jūtas diskomfortā un nav pārāk laimīgi, ka nebija tādas iespējas. Tās ir praktiskas atšķirības dažādu valstu pieejā.

No ASV mūsu akadēmiskā delegācija atveda daudz jaunu ierosinājumu. Mēs turpināsim ne tikai sadarbību ar Eiropu, bet arī Bufalo Universitāti, Masačūsetsas Tehnoloģiju institūtu – iestādēm, no kurām var daudz mācīties un pārņemt citas pieejas radniecisku problēmu risināšanā. Piemēram, plānojot grupu lielumu, grupu apvienošanu, klātienes un attālināto studiju proporcijas. Uz vienām un tām pašām lietām var paraudzīties dažādi.

Kas jums palīdz pārvarēt grūtības?

Izpratne, ka dzīve nav gluds galds. Ir pacēlumi un kritumi. Pacēlumos ir jāpriecājas, tie jābauda un jādalās ar citiem cilvēkiem priekā par panākumiem. Grūtajos brīžos ir jāsaņemas, jācīnās un jāatceras, ka priekšā ir jauns pacēlums. Tas ir tikai laika jautājums, kad tas būs. Ja tā skatās uz dzīvi, var iet cauri daudziem pārbaudījumiem.

Ir pagājuši 33 gadi šajā darbā. Nogurums uzkrājas. Ir nepieciešami garāki pārdomu un atpūtas brīži, lai no malas paraudzītos uz sevi, cik labi un pareizi vai kļūmīgi kaut kas ir bijis iepriekšējā periodā. Jāatpūšas un tad jāatgriežas atpakaļ darba dzīvē, lai turpinātu savu misiju.

Pastāstīsiet par nākotnes plāniem?

Šobrīd izmantoju atvaļinājuma periodu, kas tāpat kā daudziem kolēģiem ir uzkrājies diezgan garš. Pēc atvaļinājuma, pirmkārt, ceru strādāt profesijā, jo biju, esmu un būšu ārsts. Otrkārt, ceru kā profesors strādāt par pedagogu jaunajiem ārstiem. Treškārt, mūsdienās būt par profesoru nozīmē arī veltīt sevi pētniecībai. Ja mana pieredze un apņēmība būt kopā ar RSU un brīnišķīgiem kolēģiem radīs vēl kādu iespēju vai piedāvājumu, es noteikti ar prieku to apsvēršu.

Darbā RSU esmu izveidojis kolosālas attiecības ar daudziem lieliskiem profesionāļiem, ar zinošiem ekspertiem savā jomā, ar teicamiem darba biedriem.

Esmu pateicīgs visai komandai – gan vadības grupai, gan daudziem citiem kolēģiem par atbalstu, sadarbību un pleca sajūtu, ko esmu baudījis daudzu gadu garumā. Visiem saku milzīgu paldies!

Profesors Guntis Bahs (ar ziediem) kopā ar pēdējo gadu tuvākajiem kolēģiem – RSU vadības komandu, rektorāta darbiniekiem