Senāk. Vēlāk. Tagad
Jā, šis būs par to, ka zāle agrāk bija zaļāka, un ogas - saldākas.
Bērnības garša - meža zemenes. Ne uz smilgas savērtas, bet - kārtīga turza, tēva darināta no alkšņa mizas. No kuras varēja bērt sauju pa saujai un štapēt mutē, līdz vairs negribas. Mamma gan stāstīja, ka viņas bērnības pusē, pie jūras, vairāk esot bijušas ne meža zemenes, bet spradzenes - it kā līdzīgas meža zemenēm, bet tomēr atšķirīgas. Tā arī nav izdevies dabā tādas redzēt nekad. Bērnības visskaistākās ogas - lācenes, mūsmājās par šķomenēm sauktas, onkuļa "kaut kur aiz ezera, tajos purvos" salasītas, pilns lielais klūdziņu pītais grozs. Mājas neizbūvētajā galā tās tika izbērtas uz lielām balta papīra loksnēm un tur gatavojās, līdz no sārti dzeltenām "pogām" tapa zeltaini puscaurspīdīgas. Caur sietu izberztas, ar cukuru savārītas, kļuva par medum līdzvērtīgu gardumu. Ar to sacensties varēja vienīgi mammas vārītā zileņu zapte. Ko nekādi nevaru saprast - kāpēc tagad tāda nesanāk vairs? Savvaļas zilenes tās bija gan toreiz, gan tagad. Bet garša - nu nesanāk neparko vairs tāda. Mellenes, brūklenes, dzērvenes, dažos gados arī avenes - tā bija ikdienišķa ogošana. Tiesa gan - tā visa vienmēr izrādījās par daudz savārīts, un tad tas galu galā pēc laika nonāca lielajā vīna raudzējamajā stikla balonā, no kura satura (gala rezultāta) man diemžēl netika ļauts baudīt. Vēlāk - ir gadījies kaut vai tās pašas dzērvenes gan bezmaz pa vienai ogai lasīt knapi pārdesmit metru lielā pleķītī piepilsētas purviņā, gan tādā purvā, kur kāda ogas lasošā rausējbrigāde ieradusies ar lielo (vislielāko) skārda vannu, tajā izber pielasītos spaiņus, un tad, skaļi gavilējot, kopīgiem spēkiem stiepj to vannu ārā no purva, sien uz mašīnas jumta bagāžas režģa, un pirms prombraukšanas - uz atvadām - nobļauj dažus novēlējumus mums, mazumlasītājiem. Ir laimējies savulaik tikt dzērveņpurvā, tā teikt, ar ievešanu - un vedējs zināja stāstīt, ka senāk tur vestas pat citu republiku viesu delegācijas. Tā it kā bijusi eksotiska izklaide viesiem. Tikai daudzus gadus pēc tam kaut kur gadījās lasīt, ka tajā purvā bijis Latvijā pirmais lielogu dzērveņu izmēģinājumstādījums, kas ar laiku acīmredzot aizlaists savvaļā. Lai nu kā, ogas tur bija - nepārspīlējot - skābo ķiršu ogu lielumā. Tagad? Kopš tirgū kāda ogu tirgotāja, no kuras pirku brūklenes, atļāvās pajautāt: "Vai tad pati nevari salasīt?" (kas man šķita dīvains teksts no cilvēka, kurš pelna tieši ar pārdošanu), nekad un nekādas ogas pirkusi tiešām vairs neesmu. Dīvaini, bet vienmēr izdodas salasīt pašai, un tieši tādas, un tieši tik, cik vajag. Nē, nav tiesa,- nav gluži tā. Meža zemenes (tiešām meža, ne mēnešzemenes) esmu iestādījusi dārzā. Ražo. Pa saujiņai sanāk.
