Pastaiga pa mežu bērnībā

Bērnībā, pirms aptuveni 25 gadiem, pavadot brīvlaiku lauku apvidū kopā ar māsīcu devāmies uz mežu sēņot. Man bija kādi 10 vai nedaudz vairāk gadi, bet viņa 2 gadus jaunāka. Netālu no mājām - aptuveni kādi 500 metri vai nedaudz vairāk, atradās mežs. Mežs bija viegli izstaigājams un, šķiet, diezgan jauns. Tas bija gaišs, tajā skanēja daudz putnu balsu. Uz to mēs gājām divatā sēņot. Atceros, ka vienmēr bija saulains laiks, kad gājām sēņot. Es ar apbrīnu šobrīd atceros, kā mūs vecāki toreiz nebaidījās laist uz mežu staigāt, kā bija droši, ka neapēdīsim neēdamas ogas vai sēdes. Bet toreiz bija pavisam citi laiki un patiešām bija droši un vienmēr bijām sveikas un veselas mājās. Atceros, ka zinājām beku un gaileņu vietas, kuras ar lielu prieku ikreiz uzmeklējām un likām spainītī. Protams, gājām uz mežu arī ar krustmāti, kura mums parādīja mežu, lielākās un drošās takas, kā arī parādīja ēdamās sēnes.

Vēl kopā ar vecākiem devāmies uz lielo jaukto mežu dažus kilometrus nostāk no pagasta centra, kur tētis bērnībā dzīvoja (meža vidū viņa vectēvs bija uzcēlis māju). Šajā mežā bija grūti staigāt, jo bija daudz vecu un kritušu koku, vecās ābeles no kādreizējiem piemājas dārziem, daudz skujkoku un arī lapu koki bija. Kā arī tētis mācēja stāstīt, ka tad, kad viņš dzīvoja tur, vienā vēlā ziemas vakarā viņš satikās ar vilku. Viņš sajuta vilku ar muguru, ķermeni esot pārņēmušas lielas bailes. Pagriežoties viņš ieraudzīja aiz muguras pa gabalu stāvam vilku. Esot paveicies, ka viņš bija ar motociklu un tā gaismas vilku aizbaidīja.