Sakanais spainītis ar kaķi

Viena no manām spilgtākajām sēņošanas atmiņām ir par aptuveni 1980. gadu, kad man bija apmēram 5-6 gadi. Mēs bērnībā braucām lasīt mellenes uz mežu pie Baldones, un pa ceļam uz labajām melleņu vietām lasījām arī sēnes. Bet šoreiz sēņu nebija - nu tā, ka nemaz nebija, pat tārpainās.

Katram vajadazēja pielasīt savu trauku ar mellenēm un tad varēja darīt, ko grib - pieaugušie palīdzēja lasīt viens otram, lai ātrāk var tikt uz mājām, bērni spēlējās ar zariņiem, mizām, smilgām un visu ko citu. Savu sarkano metāla spainīti ar balto krāsu uzzīmēto lielā baltā kaķa seju un koka rokturīti, lai vieglāk spainīti nest, es jau biju pielasījusi. Tikai vēl vēderu vajadzēja pielasīt pilnu. Un es pašķīru melleņu mētras.... Vietā, kur sēnes neaug.... Un tur viņi stāvēja - trīs apšu kundziņi, viens par otru lielāki un skaistāki. Visi tārpu neskarti!

Ar milzīgu lepnumu lielākajam apšu kundziņam nogriezām kātu un cepurīti uzlikām virsū manam pielasītajam melleņu spainītim. Un ar vēl lielāku lepnumu autobusā visiem stāstīju, ka mežā tiešām ir sēnes!