Pēdējā reize

Tas notika 1990.gada vasarā. Manā pēdējā vidusskolas vasarā. Manas omītes pēdējā vasarā. Viņa zināja, ka rit viņas dzīves pēdējie mēneši, jo viņai bija ļaundabīgais audzējs ar metastāzēm.
Kādā šīs vasaras dienā viņa lūdza aizbraukt uz mežu sēņot. Tajā laikā mums nebija ne mašīnas, ne telefona, ne interneta. Mēs nevarējām noskaidrot, kāds ir vilcienu saraksts, un mēs vienkārši devāmies uz Oškalnu staciju. Parasti mēs sēņot braucām uz Baltezeru, bet tuvākais vilciens gāja uz Vecāķiem. Un omīte neko nespēja gaidīt - pat, ja tramvajs nenāca viņai vajadzēja iet uz nākamo pieturu....

Mēs pavadījām jauku dienu mežā. Neko neatceros par sēnēm vai mežu, bet vakarā mājās omīte teica - tas nebija mans mežs. Es teicu, ka aizbrauksim citu reizi. Viņa teica - nebūs citas reizes. Tās bija atvadas, bet tās nebija atvadas no mana meža....