Brūklenes un āboli

Ikvienam reizi pa reizei gribas pabūt vienatnē un klusumā. Man vispiemērotākā vieta tad šķiet savvaļas daba: kluss mežs, jūras krasts vai upes plūdums. Vieta bez cilvēku pūļiem un automašīnu rūkoņas.

Kādā vēsā rudens dienā dodos uz jūras krastu Kurzemē, uz Kolku. Līdzi man, protams, spainītis (ja nu tomēr vēl sēnes aug) un puslitra burciņa ogām (ko var zināt, varbūt mežā visas ogas vēl nav nolasītas). Pie jūras stiprs vējš, tāpēc līdz Kolkasragam eju caur skraju mežu, kas turpat piekrastē. Sēņu nav. Gaisā jūtams aukstums, tāpēc nav arī neviena cilvēka ne pie jūras, ne mežā. Ieraugu nelielu laukumu ar brūkleņu mētrām, kas pilnas ar sarkanajām ogām. Jauki – salasīšu brūklenes!

Mežā nolieku mugursomu skaistā, sausā vietā un sāku lasīt brūklenes burciņā. Cik ilgi lasu ogas, precīzi nezinu, bet, kad burka pilna, dodos atpakaļ pie savas somas. Un tad redzu, ka somai blakus kāds ir nolicis... kaudzi ar zirgāboliem! Tie vēl silti un tā mazliet pat kūp saltajā gaisā. Sirds man sitas strauji. Griežos visapkārt un ar acīm meklēju vainīgo. Zinu, ka briežveidīgie meža iemītnieki slēpjas aiz kokiem, un tikai viņu ragi kā milzu zari tad ir redzami. Varbūt ragi jau nomesti un tepat, aiz priedes, kāds stāv? Neviena nav! Tikai zirgāboli. Pareizāk gan būtu teikt: aļņāboli vai briežāboli.

Lieliem un ašiem soļiem dodos ārā no meža, uz jūras krastu, kur man šķiet drošāk. Fotografēšana man vispār vairs nav ne prātā. Intensīvi domāju: kas gan notika slepus man aiz muguras tik īsā laika sprīdī, kamēr ogoju? Un pamazām saprotu. Pie manas somas tika atstāta – vēstule! Vēstule man personīgi, kurā bija rakstīts: ,,Kas tu esi? Ko tu dari manā mežā, manā īpašumā? Kāpēc piesavinies ogas? Tās ir mani ziemas krājumi!”

Jā, savvaļā sazināties var arī ar klusi atstātu vēstījumu.