Vidukļa apkārtmērs var pateikt vairāk nekā svari. Kas jāzina par viscerālajiem taukiem

Iedomājieties divus cilvēkus – abi ir vienāda auguma, sver vienādi, un viņu ķermeņa masas indekss (ĶMI) ir gandrīz identisks. Tomēr pēc desmit gadiem vienam attīstās 2. tipa cukura diabēts, paaugstināts asinsspiediens un taukaino aknu slimība, kamēr otrs joprojām ir metaboliski vesels.

Autore: Gita Erta, MD, PhD, endokrinoloģe

Kāpēc divi cilvēki ar vienādu ķermeņa masu var būt tik atšķirīgi vielmaiņas ziņā?

Atbilde bieži slēpjas nevis tajā, cik daudz tauku organismā ir, bet gan kur tie uzkrājas. Mūsdienu medicīna arvien vairāk pievērš uzmanību ne tikai ķermeņa svaram, bet arī tauku izvietojumam organismā, jo tieši tas lielā mērā nosaka risku saslimt ar sirds un asinsvadu slimībām, 2. tipa cukura diabētu un citām vielmaiņas slimībām.^{1, 2}

Savā Rīgas Stradiņa universitātē (RSU) izstrādātajā promocijas darbā Siekalu amilāzes funkcionālās aktivitātes saistība ar virssvaru un ogļhidrātu vielmaiņas traucējumiem pētīju, kā uzturs un individuālās vielmaiņas īpatnības ietekmē glikozes regulāciju un metabolo veselību.

Sabiedrībā joprojām valda priekšstats, ka liekais svars ir vienkāršs matemātikas uzdevums – pietiek ēst mazāk un vairāk kustēties. Lai gan veselīgs uzturs un fiziskās aktivitātes patiešām ir ļoti svarīgas, mūsdienu zinātne rāda, ka aptaukošanās ir daudz sarežģītāka slimība. Taukaudi nav pasīva enerģijas noliktava. Tie darbojas kā aktīvs endokrīns orgāns – izdala hormonus un citas bioloģiski aktīvas vielas, kas regulē apetīti, enerģijas patēriņu, iekaisuma procesus un organisma jutību pret insulīnu.³

Kad tauku kļūst par daudz, īpaši vēdera dobumā, smalkā regulācijas sistēma sāk darboties citādāk – organismā veidojas hronisks, zemas intensitātes iekaisums un svara samazināšana kļūst arvien grūtāka. Šis ir iemesls, kāpēc mūsdienās arvien biežāk runājam nevis tikai par ķermeņa svaru, bet par metabolo veselību.

Kas īsti ir viscerālie tauki?

Organismā izšķir trīs galvenos taukaudu veidus – zemādas taukus, kas atrodas tieši zem ādas; viscerālos taukus, kas aptver iekšējos orgānus vēdera dobumā, un ektopiskos taukus, kas uzkrājas vietās, kur tiem nevajadzētu atrasties, piemēram, aknās, muskuļos vai aizkuņģa dziedzerī.

Ne visi tauki ir vienādi. Lielākā daļa cilvēku domā par zemādas taukiem – tiem, kurus var sataustīt ar roku. Taču daudz lielāku ietekmi uz veselību atstāj tauki, kurus mēs neredzam. 

Tie ir viscerālie tauki – taukaudi, kas uzkrājas dziļi vēdera dobumā ap aknām, aizkuņģa dziedzeri, zarnām un citiem iekšējiem orgāniem. Atšķirībā no zemādas taukiem tie ne tikai uzkrāj enerģiju, bet arī nepārtraukti izdala hormonus, iekaisuma mediatorus un signālvielas, kas ietekmē gandrīz visas organisma vielmaiņas norises.^{3, 4}

Tieši viscerālie tauki visciešāk saistīti ar paaugstinātu risku saslimt ar 2. tipa cukura diabētu, paaugstinātu asinsspiedienu, lipīdu vielmaiņas traucējumiem, metaboliski asociēto steatotisko aknu slimību (MASLD; iepriekš – nealkohola taukainā aknu slimība jeb NAFLD) un sirds un asinsvadu slimībām.^{2, 3}

Mūsdienās zinātnieki viscerālos taukus pat dēvē par sava veida iekaisuma orgānu, jo tie nepārtraukti uztur organismā zemas pakāpes iekaisumu, kas ilgtermiņā bojā asinsvadus, aknas un citus orgānus.⁵

Interesanti, ka cilvēkam var būt normāls ķermeņa masas indekss, bet vienlaikus – izteikti palielināts viscerālo tauku daudzums. Šādu fenotipu literatūrā dēvē par TOFI (Thin Outside, Fat Inside) – "slaids no ārpuses, bet ar pārmērīgu tauku uzkrāšanos iekšēji". Šādi cilvēki bieži vien izskatās veseli, taču viņu vielmaiņas risks var būt tikpat augsts kā cilvēkiem ar aptaukošanos.² Šā iemesla dēļ arvien biežāk tiek uzsvērts, ka svari vien nevar raksturot cilvēka veselību. Daudz svarīgāk ir saprast, kā darbojas viņa vielmaiņa un kur organisms uzkrāj taukus.

Viscerālie tauki ir bīstami ne tikai tāpēc, ka to ir daudz, – izšķirīga nozīme ir to atrašanās vietai.

Tie atrodas cieši blakus aknām, aizkuņģa dziedzerim un citiem vēdera dobuma orgāniem, tāpēc to izdalītās vielas ļoti ātri nonāk asinsritē un ietekmē visu organismu.³

Atšķirībā no zemādas taukiem, kas galvenokārt kalpo kā enerģijas rezerve, viscerālie taukaudi nepārtraukti izdala brīvās taukskābes, hormonus un iekaisuma mediatorus. Ja šo tauku kļūst pārāk daudz, organismā veidojas hronisks, zemas intensitātes iekaisums. Cilvēks to nejūt – nav ne drudža, ne sāpju – tomēr šis "klusais iekaisums" pakāpeniski bojā vielmaiņu un palielina sirds un asinsvadu slimību risku.^{4, 5} Viens no pirmajiem procesiem, ko ietekmē viscerālie tauki, ir organisma spēja reaģēt uz insulīnu.

Šūnas vairs nedzird insulīnu

Insulīns ir hormons, kas palīdz glikozei no asinīm nokļūt šūnās, kur tā tiek izmantota enerģijas ieguvei. Taču, pieaugot viscerālo tauku daudzumam, šūnas uz insulīna signālu reaģē arvien vājāk. Šo stāvokli sauc par insulīna rezistenci.⁴

Sākumā aizkuņģa dziedzeris cenšas situāciju kompensēt, izdalot arvien vairāk insulīna. Kādu laiku tas izdodas, un glikozes līmenis asinīs vēl var būt normas robežās. Tomēr organismam tas prasa arvien lielāku piepūli. Ar laiku aizkuņģa dziedzera rezerves izsīkst, un paaugstinās gan insulīna, gan glikozes līmenis asinīs, ievērojami palielinot 2. tipa cukura diabēta risku.⁴ Šis process neveidojas vienas dienas laikā, tas attīstās pakāpeniski – bieži vien vairāku gadu garumā.

Viscerālie tauki un insulīna rezistence veido savstarpēji pastiprinošu ciklu. Jo vairāk viscerālie tauki uzkrājas, jo vairāk tie izdala bioloģiski aktīvas vielas, kas mazina organisma jutību pret insulīnu. Savukārt paaugstināts insulīna līmenis veicina jaunu tauku uzkrāšanos, īpaši vēdera dobumā. Tādējādi veidojas apburtais loks – vairāk viscerālo tauku izraisa lielāku insulīna rezistenci, bet insulīna rezistence savukārt veicina vēl lielāku tauku uzkrāšanos.³ Daudzi pacienti saka: "Es ēdu mazāk nekā agrāk, bet svars nemainās," un tas nav tikai gribasspēka jautājums. Organisms ir nonācis stāvoklī, kurā tas daudz efektīvāk uzkrāj enerģiju, nekā to izmanto.

Viscerālie taukaudi darbojas kā aktīva hormonu "ražotne" – tie izdala virkni signālvielu, kas regulē apetīti, enerģijas patēriņu un iekaisuma procesus.⁴

Palielinoties viscerālo tauku daudzumam, samazinās adiponektīna – hormona, kas veicina jutību pret insulīnu un aizsargā asinsvadus, – koncentrācija. Vienlaikus pieaug leptīna līmenis, taču smadzenes uz šo signālu kļūst mazāk jutīgas. Lai gan organismā enerģijas ir pietiekami, sāta sajūta kļūst vājāka un apetīte saglabājas paaugstināta. Šo parādību dēvē par leptīna rezistenci.⁴ Rezultātā organisms vienlaikus uzkrāj vairāk tauku, sliktāk izmanto glikozi un uztur hronisku iekaisumu – trīs procesus, kas būtiski palielina kardiometabolisko slimību risku.

Vai viscerālos taukus var izmērīt?

Atbilde – jā, var. Precīzākais veids, kā novērtēt viscerālo tauku daudzumu, ir attēldiagnostikas izmeklējumi – datortomogrāfija, magnētiskā rezonanse vai DEXA ķermeņa sastāva analīze.

Daudz vienkāršāku, bet pārsteidzoši informatīvu priekšstatu par iespējamo kardiometabolisko risku var sniegt vidukļa apkārtmēra mērījums. Nereti tieši tas ārstam pasaka vairāk nekā ķermeņa svars vai pat ķermeņa masas indekss.

Pētījumi rāda, ka tieši vēdera tauku daudzums ciešāk saistīts ar paaugstinātu triglicerīdu līmeni, zemāku labā jeb ABL holesterīna koncentrāciju, paaugstinātu asinsspiedienu un aterosklerozes attīstību nekā kopējais ķermeņa svars.^1,3,5 Tas nozīmē, ka cilvēkam var nebūt pamanāmas aptaukošanās pazīmes, tomēr viņam var būt paaugstināts risks saslimt ar sirds un asinsvadu slimībām. Tāpēc arvien biežāk ārsti iesaka sekot līdzi ne tikai svaram, bet arī vidukļa apkārtmēram.

Kāpēc tauki uzkrājas vēdera rajonā

Dažiem cilvēkiem tauki galvenokārt uzkrājas uz gurniem un augšstilbiem, bet citiem – ap vēderu, un tas nav nejaušs process. Tauku izvietojumu organismā nosaka sarežģīta hormonu, ģenētikas, vecuma un dzīvesveida mijiedarbība.

Viens no būtiskākajiem faktoriem ir kortizols – hormons, ko bieži dēvē par stresa hormonu. Īslaicīgi tas palīdz organismam pielāgoties stresa situācijām, taču ilgstoši paaugstināts kortizola līmenis darbojas citādāk – tas veicina apetīti, pastiprina vēlmi pēc saldiem un kalorijām bagātiem produktiem, kā arī sekmē tauku uzkrāšanos tieši vēdera dobumā.

Hronisks stress nav tikai psiholoģiska problēma – tas var būt arī viens no bioloģiskajiem mehānismiem, kas veicina viscerālo tauku pieaugumu.

Tauku sadalījumu būtiski ietekmē arī dzimumhormoni. Sievietēm reproduktīvajā vecumā estrogēni veicina tauku uzkrāšanos galvenokārt zemādā – gurnu un augšstilbu apvidū. Menopauzes laikā estrogēnu līmenis samazinās, un tauku sadalījums pakāpeniski mainās – arvien vairāk tauku uzkrājas vēdera rajonā. Tas ir viens no iemesliem, kāpēc daudzām sievietēm pēc menopauzes palielinās centrālās aptaukošanās un kardiometabolisko slimību risks. Arī testosterona līmeņa izmaiņas ietekmē ķermeņa sastāvu un tauku izvietojumu gan sievietēm, gan vīriešiem.

Svarīga loma ir arī insulīnam. Pēc ēšanas šis hormons palīdz glikozei nokļūt šūnās un nodrošina organismu ar enerģiju, bet, ja insulīna līmenis ilgstoši saglabājas paaugstināts, organisms arvien vairāk pārslēdzas uz enerģijas uzkrāšanu, nevis izmantošanu. Tiek veicināta tauku veidošanās, vienlaikus kavējot jau uzkrāto tauku izmantošanu. Viscerālie taukaudi uz šo signālu reaģē īpaši izteikti, tādēļ hiperinsulinēmija kļūst par vienu no galvenajiem mehānismiem, kas veicina centrālās aptaukošanās attīstību un uztur apburto loku starp aptaukošanos un insulīna rezistenci.²

Kā var palīdzēt uzturs, kustība, miegs

Lai gan viscerālie tauki ir metaboliski aktīvi un var būtiski ietekmēt veselību, tie ir arī vieni no taukaudiem, kas vislabāk reaģē uz ārstēšanu un dzīvesveida izmaiņām.

Regulāras fiziskās aktivitātes uzlabo organisma jutību pret insulīnu un palīdz samazināt tieši vēdera dobumā uzkrātos taukus – nereti pat tad, ja ķermeņa svars būtiski nemainās.^1,4 Īpaši labvēlīga ietekme ir spēka treniņiem, aerobām aktivitātēm un intervālu slodzei. Tomēr svarīgākais nav konkrētais treniņu veids, bet regularitāte. Pat mērenas fiziskās aktivitātes, ja tās kļūst par ikdienas ieradumu, ilgtermiņā būtiski uzlabo vielmaiņu.

Pārmērīgs ultraprocesētas pārtikas, saldinātu dzērienu, rafinētu ogļhidrātu un pievienotā cukura patēriņš veicina viscerālo tauku uzkrāšanos un pastiprina iekaisuma procesus. Savukārt uzturs, kurā ir daudz dārzeņu, pākšaugu, pilngraudu produktu, kvalitatīvu olbaltumvielu un šķiedrvielu, palīdz uzlabot vielmaiņu un samazināt viscerālo tauku daudzumu.²

Svarīga nozīme ir arī ēšanas paradumiem kopumā. 

Regulāras ēdienreizes, pietiekams šķiedrvielu daudzums un mazāk ultraprocesētu produktu palīdz uzturēt stabilāku glikozes līmeni asinīs un mazina nepieciešamību pēc pārmērīgas insulīna sekrēcijas.

Ne mazāk svarīgs ir pietiekams miegs un stresa mazināšana. Hronisks miega trūkums un ilgstošs stress izjauc apetīti regulējošo hormonu darbību, veicina insulīna rezistenci un sekmē tauku uzkrāšanos vēdera rajonā.⁶ Cilvēki miegu mēdz uztvert tikai kā atpūtu, taču patiesībā tas ir viens no svarīgākajiem vielmaiņas regulatoriem. Vienlaikus mainās hormonu darbība – samazinās sāta sajūta, pieaug izsalkums un vēlme pēc saldiem vai trekniem produktiem. Tāpēc pēc negulētas nakts nereti apēdam vairāk, pat neapzinoties to. 

Pat dažas naktis ar nepietiekamu miegu var samazināt organisma jutību pret insulīnu.⁶

Pētījumi rāda, ka cilvēkiem, kuri ilgstoši guļ mazāk nekā sešas stundas diennaktī, biežāk novēro palielinātu viscerālo tauku daudzumu un augstāku kardiometabolisko risku.⁶ Un svarīgs ir ne tikai miega ilgums, bet arī tā kvalitāte – bieža mošanās naktī vai neregulārs miega režīms var ietekmēt vielmaiņu līdzīgi kā miega trūkums.

Savukārt pacientiem ar aptaukošanos arvien nozīmīgāku vietu ieņem mūsdienīga medikamentozā terapija. Tā nav paredzēta estētiskiem mērķiem, bet gan hroniskas slimības ārstēšanai, palīdzot mazināt viscerālo tauku daudzumu, uzlabot vielmaiņu un samazināt 2. tipa cukura diabēta un sirds un asinsvadu slimību risku.

Aptaukošanās ir daudzfaktoru slimība

Mūsdienu medicīna pamazām maina skatījumu uz aptaukošanos. Agrāk galvenais jautājums bija: "Cik cilvēks sver?", turpretī šodien arvien biežāk jautājam: "Kāda ir viņa metabolā veselība?" Diviem cilvēkiem ar vienādu ķermeņa masu var būt pilnīgi atšķirīgs iekaisuma līmenis, insulīna jutība un sirds slimību risks.^1,2 Tāpēc arvien lielāka uzmanība tiek pievērsta ne tikai kilogramiem, bet arī tauku izvietojumam organismā, īpaši viscerālajiem taukiem.

Aptaukošanās nav rakstura vājums vai slinkums, bet gan hroniska, daudzfaktoru slimība, kuras attīstībā piedalās ģenētika, hormoni, nervu sistēma, vide un dzīvesveids.

Tas nenozīmē, ka cilvēks neko nevar ietekmēt. Gluži pretēji – jo labāk izprotam bioloģiskos mehānismus, jo mērķtiecīgāk varam tos ietekmēt.

Protams, metabolās veselības uzlabošana ne vienmēr ir vienkārša. Ja pašam neizdodas mainīt paradumus vai sasniegt vēlamo rezultātu, ir vērts meklēt speciālista atbalstu – mūsdienās ir pieejami efektīvi, zinātniski pamatoti risinājumi individuāli pielāgotai ārstēšanai un profilaksei. 

Promocijas darba rezultāti norādīja, ka vielmaiņa ir daudz individuālāka, nekā līdz šim uzskatīts.

Šī izpratne paver iespējas personalizētai medicīnai – pieejai, kur profilakse un ārstēšana tiek pielāgota katra cilvēka metabolisma īpatnībām, nevis balstīta tikai uz ķermeņa svaru un standartizētiem ieteikumiem.

Raksts pirmoreiz publicēts portāla LSM rubrikā RSU Zinātnes ekspresis.

Atsauces

¹ Després JP. Body fat distribution and risk of cardiovascular disease: an update. Circulation. 2012 Sep 4;126(10):1301-13. doi: 10.1161/CIRCULATIONAHA.111.067264. PMID: 22949540
² Neeland IJ, Ross R, Després JP, Matsuzawa Y, Yamashita S, Shai I, Seidell J, Magni P, Santos RD, Arsenault B, Cuevas A, Hu FB, Griffin B, Zambon A, Barter P, Fruchart JC, Eckel RH; International Atherosclerosis Society; International Chair on Cardiometabolic Risk Working Group on Visceral Obesity. Visceral and ectopic fat, atherosclerosis, and cardiometabolic disease: a position statement. Lancet Diabetes Endocrinol. 2019 Sep;7(9):715-725. doi: 10.1016/S2213-8587(19)30084-1. Epub 2019 Jul 10. PMID: 31301983
³ Fox CS, Massaro JM, Hoffmann U, Pou KM, Maurovich-Horvat P, Liu CY, Vasan RS, Murabito JM, Meigs JB, Cupples LA, D'Agostino RB Sr, O'Donnell CJ. Abdominal visceral and subcutaneous adipose tissue compartments: association with metabolic risk factors in the Framingham Heart Study. Circulation. 2007 Jul 3;116(1):39-48. doi: 10.1161/CIRCULATIONAHA.106.675355. Epub 2007 Jun 18. PMID: 17576866
⁴ Kahn SE, Hull RL, Utzschneider KM. Mechanisms linking obesity to insulin resistance and type 2 diabetes. Nature. 2006 Dec 14;444(7121):840-6. doi: 10.1038/nature05482. PMID: 17167471
⁵ Shulman GI. Ectopic fat in insulin resistance, dyslipidemia, and cardiometabolic disease. N Engl J Med. 2014 Sep 18;371(12):1131-41. doi: 10.1056/NEJMra1011035. Erratum in: N Engl J Med. 2014 Dec 4;371(23):2241. PMID: 25229917
⁶ Ogilvie RP, Patel SR. The epidemiology of sleep and obesity. Sleep Health. 2017 Oct;3(5):383-388. doi: 10.1016/j.sleh.2017.07.013. Epub 2017 Aug 15. PMID: 28923198; PMCID: PMC5714285