Skip to main content
Page is available only in Latvian
Pētniecība
Starptautiskā sadarbība
Studentiem
Ziņas

Rīgas Stradiņa universitātes (RSU) A. Kirhenšteina Mikrobioloģijas un virusoloģijas institūts ir vienīgā zinātniskā institūcija Baltijā, kur jau 2006. gadā publicēti pirmie pētījuma rezultāti par mialģisko encefalomielītu jeb hroniskā noguruma sindromu (ME/HNS). Tā ir neskaidras izcelsmes multifaktorāla slimība, par kuru pasaulē sāka runāt tikai salīdzinoši nesen – 1988. gadā. Lai turpinātu pētīt ME/HNS, RSU institūta pētnieki asoc. profesores Modras Murovskas vadībā kopš 2016. gada, iesaistot vēl 17 Eiropas valstu zinātniekus, ir aizsākuši starptautisku pētniecības tīklu COST projektā. ME/HNS un tā izcelsmes saistību ar vīrusiem savā disertācijā, kuru jau šogad ir plānots aizstāvēt, apskata arī institūta pētniece un RSU doktora grāda pretendente Santa Rasa (skat. foto).

Santa-Rasa-rsu-05-lead.jpg

Kas ir hroniskā noguruma sindroms jeb mialģiskais encefalomielīts un kā to ārstē?

Tā ir neskaidras izcelsmes multifaktorāla slimība. Līdz šim nav skaidrs, kas izraisa slimību, pastāv daudz un dažādu hipotēžu. Sākotnēji saslimšanu sauca tikai par hroniskā noguruma sindromu, balstoties uz galveno faktoru – nogurumu, taču pēc tam saprata, ka slimības izraisītāji var būt dažādi. Tā kā slimībai ir ļoti izteikta iekaisuma reakcija un neiroloģiski traucējumi, to nosauca par mialģisko encefalomielītu. Pētnieku un klīnicistu vidū pasaulē joprojām nav vienota viedokļa ne par slimības definīciju, ne par nosaukumu.

Slimību atklāja salīdzinoši nesen – pagājušā gadsimta 80. gados, un lielas pūles prasīja tieši ārstu un sabiedrības informēšana, lai ME/HNS atzītu par nopietnu saslimšanu. Latvijā ME/HNS diagnosticē pēc Centers for Disease Control and Prevention (Keiji Fukuda) 1994. gada kritērijiem, ņemot vērā noteiktu simptomu kopumu.

ME/HNS raksturīgākie simptomi ir hronisks nogurums vismaz pusgada garumā, kas nav atvieglojams ar atpūtu, galvassāpes, muskuļu sāpes, palielināti limfmezgli, locītavu sāpes, kakla sāpes, atmiņas traucējumi, miega problēmas. Cilvēki, kas sirgst ar šo sindromu, piemēram, var vienu dienu strādāt, bet pēc tam četras dienas ir jāguļ, jo viņi nespēj veikt pat vienkāršas darbības. Ir sastopami arī ļoti smagi slimības gadījumi, kad slimnieks nevar piecelties no gultas. Bieži vien šiem simptomiem pievienojas arī depresija, ja slimnieka stāvoklis ir smags un dzīves kvalitāte ļoti zema. ME/HNS var izpausties kā centrālās nervu sistēmas, imūnsistēmas, šūnu metabolisma, sirds un asinsvadu darbības traucējumi.

Lielai daļai ME/HNS pacientu slimība ir sākusies tieši ar vīrusa infekciju, tāpēc arī mēs pētām cilvēka herpesvīrusa-6, cilvēka herpesvīrusa-7, parvovīrusa B19 un ksenotropā peļu leikozes vīrusam radniecīgā vīrusa saistību ar ME/HNS.

Lielākoties ar šiem vīrusiem cilvēki inficējas agrā bērnībā – līdz divu gadu vecumam. Pieaugušam cilvēkam vīrusu reaktivizēšanās var izpausties dažādos veidos un var būt saistīta ne tikai ar ME/HNS, bet arī ar multiplo sklerozi, vairogdziedzera saslimšanām, fibromialģiju un citām slimībām. Taču daudziem cilvēkiem šie vīrusi saglabājas latentā stāvoklī, tā arī nekad nekļūstot aktīvi, līdz ar to neizraisot saslimšanu.

ME/HNS ārstēšana tiek nepārtraukti attīstīta, un daudziem medikamentiem pašlaik norit klīniskie pētījumi. Šobrīd ME/HNS ārstēšana ir balstīta uz simptomu nomākšanu, piemēram, lietojot pretsāpju medikamentus. Pacienti, kuriem ir konstatēta vīrusa infekcijas klātbūtne, tiek ārstēti ar specifiskiem pretvīrusu medikamentiem. Samazinot vīrusa daudzumu, simptomi mazinās un pacients jūtas daudz labāk, taču pilnīga atlabšana ir reti sastopama un vairumā gadījumu slimības simptomi var uzliesmot no jauna.

Pasaulē ar ME/HNS slimo liels daudzums cilvēku – 0,5 – 3,5 % no populācijas. Latvijā epidemioloģisko datu pagaidām nav, bet mūsu datubāzē ir uzskaitīti ap 300 pacientu. Slimnieku skaits noteikti ir lielāks. Bieži vien ārsti un pacienti neatpazīst šo slimību. Ar ME/HNS slimo visas vecuma grupas, arī bērni, bet visbiežāk – sievietes ap 20 un ap 40 gadiem, ko varētu skaidrot ar hormonu ietekmi uz slimības attīstību.

Ja ME/HNS neārstē, slimnieka dzīves kvalitāte dramatiski krītas, cilvēki ir darba nespējīgi un izstumti no sabiedrības, kā arī tuviniekiem tas ir liels slogs. Tam visam klāt nāk arī ekonomiskais zaudējums, valstij zaudējot darbaspējīgu cilvēku.

Santa-Rasa-rsu-03-lead.jpg

Kāds ir jūsu disertācijas mērķis un rezultāti?

Manas disertācijas tēma ir Persistentu vīrusu infekciju saistība ar mialģisko encefalomielītu/ hroniskā noguruma sindromu. Darba mērķis ir noskaidrot, vai cilvēka herpesvīruss-6, cilvēka herpesvīruss-7, cilvēka parvovīruss B19 un ksenotropā peļu leikozes vīrusam radniecīgais vīruss ir iesaistīti šīs slimības etioloģijā un attīstībā. Darbs tuvojas finišam, vēl jāsagatavo dažas pētījuma daļas. Rudenī pētījumu iesniegšu vērtējumam, un ceru, ka līdz gada beigām aizstāvēšu sagatavoto darbu. Šai tēmai pievērsos tāpēc, ka tā pasaulē ir salīdzinoši jauna, maz pētīta un šķita interesanta, turklāt gribēju pētīt vairāku vīrusu kopdarbību ME/HNS izcelsmē, ne tikai katra vīrusa nozīmi atsevišķi.

Pētījuma sākumā sadarbojos ar infektoloģēm prof. Angeliku Krūmiņu un prof. Ludmilu Vīksnu, no kurām saņēmu ME/HNS pacientu asins paraugus. Tajos tika noteikta vīrusu genoma secību klātbūtne, vīrusu slodze (vīrusu kopiju daudzums asins šūnās) un gēnu ekspresija, jo šie rādītāji ir kā marķieri latentai un aktīvai infekcijai. Asins plazmā tika noteikta vīrusspecifisko antivielu klātbūtne un citokīnu (imūnsistēmas signālmolekulu, kas norāda uz iekaisumu) līmenis.

Savā darbā analizēju cilvēka herpesvīrusa-6/ cilvēka herpesvīrusa-7/parvovīrusa B19 infekciju un koinfekciju un secināju, ka tieši šo trīs vīrusu vienlaicīga infekcija biežāk atrodama ME/HNS pacientiem, salīdzinot ar praktiski veseliem indivīdiem.

Pētījuma rezultāti rāda, ka cilvēka herpesvīruss-6, cilvēka herpesvīruss-7 un cilvēka parvovīruss B19 varētu būt ME/HNS izraisītāji, jo ME/HNS pacientiem būtiski biežāk atrod šo persistento vīrusu infekciju aktīvā fāzē ar augstāku vīrusu slodzi un paaugstinātu iekaisuma un pretiekaisuma citokīnu līmeni nekā praktiski veseliem cilvēkiem. Turklāt pacientiem, kuriem ir smagāka ME/HNS klīniskā gaita, ir gan lielāks vīrusu daudzums, gan izmainīts citokīnu līmenis, kas norāda uz vīrusa infekcijas iesaisti ME/HNS attīstībā. Savukārt ksenotropā peļu leikozes vīrusam radniecīgā vīrusa infekcijai pētījumā neatradu saistību ar ME/HNS rašanos un attīstību.

Tā kā visiem ME/HNS pacientiem slimību var izraisīt ne tikai vīrusi, bet arī citi faktori, tad vīrusu izraisītos ME/HNS gadījumus varētu iedalīt īpašā apakšgrupā. Pašlaik arī pētījumi liecina, ka ME/HNS nav viena slimība ar vienotu klīnisko ainu, bet tā būtu jādala apakšgrupās.

Kāda ir jūsu pētījuma praktiskā nozīme?

Ņemot vērā, ka ME/HNS pašlaik tiek diagnosticēts, balstoties uz diferenciāldiagnostiku – uz simptomu kopumu, kas ir diezgan nespecifiski, – pētījumā atklātā ME/HNS saistība ar vīrusu infekcijām būtu objektīvs, laboratoriski izmantojams biomarķieris.

Daudzi ārsti pasaulē un Latvijā neatpazīst ME/HNS, tāpēc bieži vien pacienta stāvoklis tiek skaidrots ar psiholoģisku saslimšanu un ME/HNS netiek diagnosticēts un adekvāti ārstēts. Tāpēc šādos gadījumos ļoti noderīgs būtu objektīvs biomarķieris, kas palīdzētu diagnosticēt ME/HNS, ko izraisījuši iepriekš minētie vīrusi.

Nākotnē lietderīgi būtu pētījumi arī par citu ME/HNS apakšgrupas marķieru identificēšanu, jo pašlaik galvenokārt tiek pētīti vīrusu biomarķieri. Tas ļautu ieviest biomarķierus ME/HNS diagnostikas procesā. Pašlaik mēs varam tikai ieteikt ārstam pārbaudīt ME/HNS pacientiem šo vīrusu biomarķierus asinīs, kas ļaus pielāgot ME/HNS ārstēšanas stratēģiju.

Santa-Rasa-rsu-lead.jpg

Kādi pētījumi par ME/HNS jau ir bijuši?

Pirmie hroniskā noguruma sindroma pētījumi aizsākās ASV 20. gadsimta 80. gados, kad ļoti grūti gāja ar slimības pieņemšanu sabiedrībā, jo sākotnēji to uzskatīja par psiholoģisku problēmu. Amerika ir līdere ME/HNS pētniecībā, tur katru otro gadu notiek šai slimībai veltītas konferences, ir pacientu biedrības, profesionālās organizācijas un starptautiskas asociācijas.

Latvijā ME/HNS pētniecība tika sākta pirms vairāk nekā desmit gadiem RSU A. Kirhenšteina Mikrobioloģijas un virusoloģijas institūta direktores asoc. profesores Modras Murovskas un vadošās pētnieces Svetlanas Čapenko vadībā. Kopš 2016. gada institūts, iesaistot vēl 17 Eiropas valstu zinātniekus, piedalās starptautiskā pētniecības tīkla COST projektā EUROMENE, kurš tika veidots, lai apzinātu un attīstītu ME/CFS pētniecību un veidotu vienotu pētniecības tīklu, sekmētu sadarbības projektus starp valstīm, izveidotu kopējus diagnostikas kritērijus, kā arī pētniecības standartus un stratēģijas, kas līdz šim daudzās valstīs atšķīrās. Šī atšķirīgā pieeja daļēji ir vainojama tajā, kāpēc līdz šim līdz galam vēl nav noskaidrota infekciju nozīme ME/HNS attīstībā, jo vienā valstī pēta vienu vīrusu, otrā – citu, turklāt darot to ar atšķirīgām metodēm. Katrai pētnieciskajai institūcijai ir savs specifisks virziens, piemēram, imunoloģija, molekulārā bioloģija, smadzeņu darbības pētījumi utt. Ideālā gadījumā būtu jāveido tāds daudzpusīgs sadarbības projekts, lai maksimāli vispusīgi varētu apskatīt ME/HNS problemātiku. COST projektā ir izveidotas klīniskās, epidemioloģijas, biomarķieru, sociālekonomiskās ietekmes un cita profila pētnieciskās darba grupas, lai rezultātā veidotu kopīgu redzējumu par faktoriem, kas ietekmē ME/HNS rašanos un attīstību.