Skip to main content
Page is available only in Latvian
Mobilizējot zinātni

LV_ID_EU_logo_ansamblis_ERAF_RGB_1333_400_s_c1_c.jpg

Darbs ir viens no mana pētījuma centrālajiem jautājumiem – un arī dzinuļiem. Kas ir tas darbs, kas pētnieku darba gaitās tiek vērtēts – un kā tas notiek? Kas ir tie cilvēki, kuru darbs ir padarīts redzams, un kas ir tie, kuru pūles šķietami izzūd? Kā starptautiskos, nacionālos un institucionālos kontekstos tiek nonākts pie kopsaucējiem par, piemēram, darba vērtēšanas kritērijiem?

 

PostDoc.png

Projekta/līguma nr.1.1.1.2/VIAA/2/18/275, Agreement No. 9.-14.5/88

Un – tas ir īpaši svarīgi mana pašreizējā pētījuma kontekstā – kā pētnieku darbs iedzīvina dažāda līmeņa zinātnes politiku un globāla un lokāla mēroga izpratni par pētniecības jēgu? Kas ir tie saskarsmes punkti, tie spriedzes momenti, kas iezīmē un parāda nepilnības un absurdus mūsdienās dominējošajos zināšanu radīšanas režīmos?

Par vienu no šiem momentiem – neredzamo darbu – īsi rakstīju pirms kāda laika. Gatavojoties European Association of Social Anthropologists tiešsaistes konferencei, paralēli gan veicot intervijas ar ārvalstu pētniekiem Latvijā un viņu vietējiem kolēģiem, gan arī analizējot jau esošos datus, blogā rakstīju par neredzamo darbu, ko veic vietējie pētnieki, lai palīdzētu saviem ārzemju kolēģiem apgūt institucionālās struktūras un prakses Latvijas akadēmiskajās un pētniecības institūcijās. Neredzamā darba jautājumam viegli pieskāros arī pagājušā mēneša bloga ierakstā, atskatoties uz Society for Social Studies of Science ikgadējo konferenci – domājot par to lielo, par pašsaprotamu uzskatīto un reizē arī nesaskaitāmo, neizmērāmo un tādēļ arī nenovērtēto darbu, ko pētnieki veic, lai akadēmiskā un pētnieciskā vide būtu koleģiāla un atvērta sadarbībai, lai tā būtu pievilcīga jaunajiem pētniekiem, lai tajā būtu pieejami atbalsta mehānismi – lai tā vispār funkcionētu.

COVID-19 pandēmija nenoliedzami ir arī izgaismojusi daudzus un dažādus problemātiskus aspektus mūsdienu zināšanu radīšanas režīmos. 28. septembrī notika The Initiative for Science in Europe (ISE) organizēta preses konference, kurā tika runāts par COVID-19 kontekstā plānoto ES budžeta samazināšanu zinātnei (īpaši Horizon Europe iniciatīvai) – un tieši jauno zinātnieku perspektīvā. Preses konferencē uzstājās trīs jauno pētnieku asociāciju – The Young Academy of Europe (YAE), Eurodoc, and Marie Curie Alumni Association (MCAA) – pārstāvji, iezīmējot COVID-19 ietekmi uz jaunajiem pēniekiem jau līdz šim, kā arī plānotā zinātnes budžeta samazināšanas potenciālās sekas uz pašreizējo un nākamajām jauno pētnieku paaudzēm. Tas ir, jaunie pētnieki un viņus pārstāvošās organizācijas Eiropas Savienības līmenī apzinās, ka viņu darbavietas – gan pašreizējās, gan nākotnes – ir apdraudētas. (Preses konferences ieraksts pieejams ISE Youtube kanālā.)

Uzreiz rodas jautājums par to, ko gan šie procesi – gan budžeta samazināšana pētniecībai, gan arī jauno pētnieku balsis – stāsta par darbu. Atbildi uz to lieliski iezīmēja augstākās izglītības antropoloģe Mariya Ivancheva, kas arī kā apmeklētāja piedalījās šajā preses konferencē. Tiešsaistes konferences kopējā čata sadaļā viņa norādīja, ka fokuss uz budžetu slēpj strukturālas problēmas zinātnes radīšanas hierarhijās: piemēram, faktu, ka pēcdoktorantūras amata vietas pašā pamatā ir īstermiņa un ka karjeras iespējas ilgtermiņa amatā ir ļoti limitētas, ka jaunie pētnieki ir atkarīgi no lielo projektu vadītājiem un ka ES pētniecības budžeta dalījums pašā pamatā ir netaisnīgs (unjust) – un ka tieši tāpēc jaunos pētniekus COVID-19 pandēmija ir tik ļoti ietekmējusi. Preses konferences vadītājs pasākuma jautājumu un atbilžu sadaļā noteica, ka šoreiz fokuss ir uz budžeta samazināšanu, nevis pētniecības sistēmas struktūru, taču Mariya Ivancheva ātrumā teiktais nudien izceļ strukturālu problēmu, ko pandēmija nevis rada, bet izgaismo un padara vēl aktuālāku. Tas ir, COVID-19 un ar to saistītie procesi nacionālos mērogos un starptautiskā līmenī ir ne tik daudz cēlonis problēmām jauno zinātnieku dzīvēs kā katalizators un saasinātājs. Jaunie pētnieki satraucas par savām nākotnes darba vietām tāpēc, ka lielā mērā jau apzinās, ka stabilu darba vietu viņiem jebkurā gadījumā nebūs – un, piemēram, pēcdoktorantūras un doktorantūras vietu skaits līdz ar budžeta samazināšanu arī kritīsies, radot vēl ekspluatējošākus darba apstākļus. Jau tagad dažās pētniecības institūcijās Eiropā tiek izsludinātas neapmaksātas darba vietas...

Tas, ko atgādina Mariya Ivancheva ātrais komentārs ISE preses konferencē, ir nepieciešamība saskatīt lielo kopainu, lielos procesus, kas ļoti ātri var kļūt neredzami, ja tikai sekojam lielo starptautisko organizāciju (piemēram, ES) vai nacionālo institūciju noteiktajiem un individuālo pētniecības institūciju strikti uzturētajiem rāmjiem, kā zinātnei mūsdienās jābūt – un kas skaitās pētnieka darbs. Viens no piemēriem tam, cik ļoti spēcīgi, šķietami pašsaprotami un neizkustināmi ir šie rāmji, ir uzsvars uz publikāciju ražošanu un publikāciju citējamības paaugstināšanu: jo vairāk publikāciju (it īpaši, ja tās ir ar augstu citēšanas indeksu un pareizajos augsta ietekmes faktora žurnālos), jo vērtīgāks pētnieks. To, ka arī paši zinātnieki lielā mērā šo sistēmu tver kā pašsaprotamu (pat ja kritiski vērtētu), rādīja gan intervijas, ko veicu savam disertācijas pētījumam Japānas kontekstā pirms vairākiem gadiem, gan arī sarunas ar pētniekiem Latvijā pašreizējā projekta ietvaros. Un tas nekas, ka tās pašas disciplīnas zinātnieki, kuras pārstāvji izstrādāja pētījumu metrikas modeļus, jau vairākus gadus skaļi runā par to, ka šī sistēma īsti nestrādā, ka tā tiek ļaunprātīgi izmantota, un aicina ievērot atvērtākus principus pētnieku darba izvērtēšanā. Tas nekas, ka jau kopš 2012. gada ar pētniecību saistītas organizācijas un individuāli zinātnieki aktīvi paraksta Sanfrancisko Pētījumu izvērtēšanas deklarāciju (Declaration of Research Assessment), kas aicina uzlabot veidus, kā tiek vērtēti pētījumu rezultāti. Tas nekas, ka, kā Society for Social Studies of Science šāgada konferencē norādīja Māstrihtas Universitātes zinātnes un tehnoloģiju studiju profesors Harro van Lente, pašreizējās publicēšanās stratēģijas vienkārši nav ilgtspējīgas (skat. Sustainable Academy plenārsēdes ierakstu lapas apakšā).

Tieši visu šo manis minēto rāmju un struktūru šķietamā pašsaprotamība ir problēma, ko, raugoties uz procesiem no zinātnieku darba leņķa, lielā mērā mēģina izgaismot mans pētījums. Te nu var rasties jautājums par to, kāpēc par šiem jautājumiem vērts runāt tieši Latvijas kontekstā. Mana atbilde – ko nedaudz arī ieskicē vairāku mana pētījuma dalībnieku teiktais, ko plašāk iezīmēšu citā reizē – ir tā, ka, manuprāt, Latvija šobrīd var kļūt par valsti, kas piedāvā alternatīvu redzējumu par pētnieku darbu un zinātnes lomu kopumā. Pandēmija ir izgaismojusi to, ka arī zinātne ir jādara citādāk nekā nu jau šķietami pašsaprotamajā modelī, un, iespējams, Latvijas institūcijas var no tā mācīties.