Skip to main content
Page is available only in Latvian
Sociālā antropoloģija

Autors: asoc. prof. Klāvs Sedlenieks

Sestdien, 19.martā, Latviju pāršalca ziņa, ka mūžībā aizgājis Roberts Ķīlis, sociālantropologs un bijušais izglītības un zinātnes ministrs. Arī RSU sociālās antropoloģijas studiju programmai viņš bija īpašs cilvēks – stāvējis līdzās no tās pirmsākumiem un iedvesmojis studentus gan nodarbībās, gan antropologu vasaras skolās.

Lai nu kas, bet sentimentāls minors nebija Roberta toņkārta. Tāpēc es atturēšos no dažas labas ierastās atvadu frāzes. Mēs labi zinām, ka šim tekstam ir rituāla nozīme. Kamēr vēl Roberts kādu laiku nav “ne šur, ne tur”, arī šā teksta uzdevums nav nekas cits kā simboliski sagatavot sabiedrību un dzīvi nākamajam posmam, tāpēc tas ir vairāk par mums pašiem (protams) nekā par Robertu.

kilis_antropologu_skola_2015.png

2015. gads. Roberts Ķīlis uzrunā Baltijas antropologu vasaras skolas dalībniekus. Foto no K. Sedlenieka personīgā arhīva

Man bieži vien ir nācies runāt ar citu valstu (arī tepat, Baltijas kaimiņiem) antropologiem par antropoloģiju Latvijā. Teju ikvienā citā gadījumā antropoloģija eksistē kaut kur perifērijā, kamēr Latvijā antropologi pēdējās desmitgadēs vienmēr ir bijuši uzmanības un notikumu centram tuvu. No citām valstīm mūs atšķīra tas, ka mums bija Roberts, bet viņiem nebija. Tādas personības ik pa brīdim parādās arī citās sabiedrībās – tās satver sabiedrību aiz matiem pievelk pie spoguļa un piespiež tajā skatīties. Roberta pieeja bija aptuveni tāda. Viņa lekcijas un, it īpaši, semināri bija nepārtraukts intelektuālā sparinga tatami. Pateicoties Robertam, liela daļa Latvijas jaunākās paaudzes ekonomiskās elites (te es domāju SSE Riga studentus) ir bijuši spiesti mācīties ne tikai parastos, galvenokārt, matemātikā un racionālās izvēles dogmās balstītos priekšmetus, bet arī antropoloģiju. Roberta semināri Rīgas Ekonomikas augstskolā spēja novest pilnīgā stuporā tos studentus, kuri līdz tam bija uzskatījuši, ka ar matemātiku ir iespējams rast atbildes uz visiem jautājumiem. Pārējiem neatlika nekas cits kā spēt paskatīties uz savu un līdzcilvēku rīcību kā tādu, kurā cilvēka individuālajām izvēlēm ir maza nozīme. Roberta pieeja bija nenogurstoši īstenot antropoloģu izmantoto principu par “eksotiskā padarīšanu par pazīstamu un par pazīstamā padarīšanu nepazīstamu”. Citiem vārdiem, saskatīt, ka aiz tā, kas izskatās pilnīgi svešs, stāv tie paši motīvi, kas vada mūsu ikdienu, bet ka arī mūsu dzīvēs ir tie paši rituāli, aizspriedumi, maldi un kaislības, kuras mūsu uzskatos šķiet sastopamas tikai kādā pavisam neparastā sabiedrībā.

To pašu mēs visi varējām vērot jebkurā brīdī, kad Roberts iesaistījās kādā publiskā diskusijā vai vēlāk – politiskajā procesā. Intelektuālā viduvējība, kāda valdījusi un turpina valdīt lielākajā daļā Latvijas augstskolu un zinātniskajā vidē, bija nerimstošs Roberta pretnis. Galu galā, kad viņš nokļuva izglītības un zinātnes ministra amatā, viņa pieeja bija, kā viņš pats man stāstīja, aizgūta no anarhistu mācību grāmatām – vispirms sapuvusī būve jānojauc līdz pamatiem, lai pēc tam celtu visu no jauna. Roberts bija pirmais un, šķiet, arī pēdējais izglītības un zinātnes ministrs, kas spēja par Latvijas zinātni un augstāko izglītību pateikt vienkāršo patiesību: tā ir viduvējību pilna un atražo tādas pašas viduvējības. Vienā mirklī pīļu dīķa ūdens sāka viļņoties sašutuma pilnos pārmetumos par patriotisma trūkumu un ko tikai vēl ne. Turpretī aptaujās pirmo reiz parādījās zināms optimisms par to, ka varbūt tomēr Latvijas augstākajai izglītībai ir iespējas izķepuroties. Diemžēl ārstēšanās nav iespējama, ja slimība tiek noliegta vai tā šauru interešu un sīkas vendetas dēļ (kā ar pašreizējo “pārvaldības reformu”) meklēta nepareizā vietā. Daļa no pārmaiņām, kuras Latvijas augstskolu vidē notiek pašlaik, tika iesāktas Roberta laikā, un to mērķis bija pārtraukt nīkulīgo, bet omulīgo pētniecisko struktūru finansēšanu, dodot naudu tiem, kas var izdarīt kaut ko jēgpilnu.

Robertam pašam bija ļoti maz zinātnisko publikāciju. Viņa darbība ir piemērs tam, kāpēc zinātnisko publikāciju skaits nedrīkst būt galvenais vai vienīgais kritērijs akadēmiskās darbības nozīmīgumam. Pateicoties intelektuālajai turbulencei, kuru Roberts spēja sacelt ar savām antropoloģijas zināšanām, cilvēki Latvijā uzzināja, ka ir tāda antropoloģija. Kad 2008. gadā RSU uzņēmām Latvijas vēsturē pirmos antropoloģijas studentus, šajā maksas maģistrantūras programmā pieteicās vairāk nekā 30 kandidātu. Pat ja viņi neko citu par antropoloģiju nebija zinājuši, viņi bija dzirdējuši Robertu, un tas bija bijis pietiekami iespaidīgi, lai mudinātu skatīties dziļāk. Tagad jau ir izveidojusies jauna antropologu paaudze: bijušie studenti tagad paši māca, raksta un liek domāt citiem.

relate_kilis_2019.png

2019. gads. Roberts Ķīlis (centrā) kopā ar RSU sociālās antropoloģijas mācībspēkiem un studentiem Relate projekta padomes sapulcē. Foto no K. Sedlenieka personīgā arhīva

Es nespēju beigt apbrīnot Roberta atsperīgo enerģiju un intelektuālo kapacitāti. Kā raksta antropologs Moriss Bloks, Madagaskarā tiek uzskatīts, ka cilvēks piedzimst mitrs un kustīgs. Pieaugot tas kļūst arvien sausāks un mazāk kustīgs, un galu galā, kad viņš nomirst, tad ir pilnīgi sauss un pilnīgi nekustīgs. Tad šis cilvēks ir sasniedzis savu godājamības zenītu, ieguvis senča statusu un kā tāds turpina savu sociālo dzīvi. Nezinu, kā tur ar to senča statusu; nenoliedzami Roberts ielika savu kāju Latvijas vēstures durvīs (nešaubos, ka arī Zatlera lēmums rosināt atlaist oligarhu kontrolēto Saeimu nebija bez Roberta padoma). Tomēr ar to mieru un nekustīgumu gan diez vai kaut kas sanāks. Roberta izkustinātie prāti turpina rosīties.

Robert! Forši, ka tu biji!