Bērnu slimnīca kā pediatrijas studentu mājas. Saruna ar Pediatrijas katedras vadītāju prof. Daci Gardovsku

Mūsdienīgs, studējošiem un darbiniekiem draudzīgs izglītības un zinātnes centrs pediatrijas jomā, kura darbība ir atpazīstama ne tikai Latvijā, bet arī aiz mūsu valsts robežām. Tādu RSU Pediatrijas katedru redz tās ilggadējā vadītāja profesore Dace Gardovska, kura 24. septembrī tika pārvēlēta šajā amatā. Sarunā profesore atklāj, kas manījies gan Rīgas Stradiņa universitātē, gan Bērnu klīniskajā universitātes slimnīcā, izglītojot topošos bērnu ārstus.

Bērnu slimnīcā jūs strādājat jau 42 gadus. Ilgus gadus vadāt Bērnu slimību klīniku. Noteikti ir notikušas neskaitāmas izmaiņas, tomēr vai ir arī nemainīgas vērtības?

Man ir laimējies. Esmu personiski izsekojusi vairāk nekā trešdaļu slimnīcas vēstures. Daudz kas ir noticis, tomēr nemainīga vērtība ir mūsu rūpes par mazo pacientu veselību. Tās balstās uz entuziasmu un patiesu vēlmi palīdzēt bērniem.

Kādas bijušas nozīmīgākās pārmaiņas?

Būtiski ir mainījusies pieeja pacientam. Agrāk populārāks bija autoritārais komunikācijas stils, un sabiedrība to pieņēma. Ko ārsts pasaka, tam ir jābūt absolūtai taisnībai. Tagad ir pilnīga cita pieeja. Labi saprotam, ka mūsu pacientu ārstniecības rezultāti ir atkarīgi ne tikai no ārstu vai māsu darbības, bet arī no ģimenes un pacientu līdzestības. Mēs kopīgi cenšamies panākt vienotu sapratni par to, kas bērnam ir labs, kas ir slikts un kādu ceļu ejam tālāk.

Šodien nevaram iedomāties, ka kādam no mazajiem pacientiem bērnu slimnīcā līdz nevarētu nākt vecāki. Vecāki ir visur. Sākot ar neatliekamo palīdzību un beidzot ar intensīvo terapiju. Vienīgi operāciju zālē vecāku gan nav. Tas ir jautājums par komunikāciju: kā mēs sarunājamies ar pacientu un viņa piederīgajiem? Mums ir ļoti svarīga pacientu pieredze slimnīcā, tādēļ daudz domājam par vidi, piemēram, kā samazināt troksni vai kā uzlabot ēdienu. Šīs detaļas ir cieši saistītas ar veiksmīgu ārstniecības rezultātu.

Un vēl – šodien ir pavisam cita ārstniecība, tā balstās uz pierādījumiem un pētniecību. Agrāk ārsti lēmumus vairāk pieņēma balstoties uz savu pieredzi un iespējām.

Kā Latvijas neatkarības atjaunošana ietekmēja bērnu ārstniecības iespējas?

Mums pavērās pilnīgi jauna pasaule. Padomju laikos ārvalstīs publicētas grāmatas bija retums. Studenta zināšanu avots pamatā bija lektors, bet šobrīd e-vidē ir pieejama visplašākā informācija. Mums bija iespēja pārmaiņu laikā savienot un bagātināt savu pieredzi ar rietumu medicīnas skolu, mēs daudz braucām, lasījām un mācījāmies, lai būtu tur, kur esam tagad.

Toreiz pārkārtošanās notika ļoti strauji. Tas bija tāds atklāsmes laiks. Re, lietas var darīt arī citādi! Pirmajos gados pēc neatkarības atjaunošanas, aizbraucot uz ārvalstīm, mēs ieraudzījām citu slimnīcu, citu attieksmi pret pacientu, citu komunikāciju, jaunas tehnoloģijas un pētniecības virzienus. Ieguvām draugus, atbalstītājus ārzemēs gan latviešu mediķu vidū, gan kopumā starp izciliem ārvalstu speciālistiem, kuri izrādīja lielu vēlmi un gatavību sadarboties.

Bērnu slimnīcas un pediatriskās izglītības jomā ļoti nozīmīgs bija 1994. gads, kad toreizējā ASV prezidenta Bila Klintona vizītes laikā Latvijā mūsu prezidenta kundze Aina Ulmane rīkoja ASV prezidenta kundzei Hilarijai Klintonei veltītas svinīgas pusdienas. Es biju viena no 20 uzaicinātajām Latvijas sievietēm, kas piedalījās šajā pasākumā. Toreiz pusdienu laikā pastāstīju, par zāļu trūkumu, bērnu mirstību un citām bērnu veselības aprūpes problēmām Latvijā. Pēc pusdienām pie manis pienāca ASV prezidenta dzīvesbiedres asistente un lūdza, lai stāstīto uzrakstu un nosūtu. Tā arī izdarīju, un jau pavisam drīz pēc vizītes ar AIHA (American International Health Alliance) atbalstu Bērnu slimnīcai un RSU sākās ilgstoša un auglīga sadarbība ar Sentluisas Bērnu slimnīcu, kas turpinās vēl šodien. Tā kā sadarbība tika uzsākta un īstenota pateicoties Hilarijas Klintones atbalstam, līgumu parakstījām Baltajā namā. Pirms tam kopā ar parteriem no Sentluisas lidojām uz Vašingtonu. Kā teica ASV kolēģi, ja nebūtu šā projekta, diez vai viņi kādreiz būtu nonākuši Baltajā namā.

Kā sadarbība īstenojās praksē?

Amerikāņi brauca uz Latviju, mūsu ārsti un māsas turp. Apmeklējām partneru klīnikas laboratorijas, veicām kopēju pētniecību. RSU un Bērnu slimnīcas darbinieki Sentluisā pavadīja vairākus mēnešus nopietnās mācībās un pētniecībā. Pēc šiem apmeklējumiem mikrobioloģijas laboratorijas būtiski mainīja savu darbību arī mūsu slimnīcā, radās jaunas idejas slimnīcas plānošanā. Pateicoties tieši šim projektam Latvijā izveidojās un attīstījās bērnu paliatīva aprūpe.

Sadarbība turpinās arī tagad. Sentluisā mācījušies vairāki mūsu katedras docētāji un rezidenti. Kā viesprofesors Latviju regulāri apmeklē Sentluisas Bērnu slimnīcas Intensīvās terapijas klīnikas medicīnas direktors profesors Metjū Goldsmits, kas nu jau kļuvis par RSU Goda doktoru. Viņš māca mūsu studentus un jaunos ārstus. Jāuzver, ka līdzīgi veidojas attiecības ar citām valstīm, jo katrā no nozarēm mums ir kāds labs partneris.

Prof. Dace Gardovska kopā ar Pediatrijas katedras kolēģēm Medicīnas fakultātes dekāni asoc. prof. Janu Pavāri (no kreisās) un Tālākizglītības fakultātes dekāni prof. Ilzi Gropi Goda doktora Metjū Goldsmita inaugurācijas ceremonijā.

It kā RSU Pediatrijas katedra un bērnu slimnīca ir divi dažādi termini, tomēr kur realitātē ir robežlīnija?

Mums kā katedras cilvēkiem nav jautājums, kas ir mūsu mājas. Mums teorētiski ir divas mājas, ko reālā dzīvē izjūtam kā vienotas. Universitātes slimnīcas daudzās pasaules valstīs, piemēram, arī pie mūsu kaimiņiem, igauņiem un lietuviešiem, ir saistītas ar konkrētu universitāti, tādēļ jautājums par piederību nav aktuāls. Es esmu klīnikas vadītāja un katedras vadītāja un bieži nevaru ļoti precīzi nodalīt robežas, jo notiek procesu savīšanās gan projektu un apmācības, gan savstarpējo attiecību ziņā. Darbinieki, kas ir katedrā, ir arī slimnīcas darbinieki.

Spilgts sasaistes piemērs ir pētniecība, jo projekti ir vērsti uz to, lai bērniem sniegtu labāku ārstniecību vai diagnostiku, piemēram, Valsts pētījuma programmas izpilde ir devusi būtisku ieguldījumu procesos, kā mēs agrīni diagnosticējam un ārstējam bērnus ar dzīvībai bīstamām infekcijām. Būtiskas jaunas ievirzes ārstniecībā varētu ieviest projekts HORIZON 2020, kurā piedalās Pediatrijas katedra. Slimnīca ir bijusi atsaucīga mācību procesa realizācijā, un arī mēs cenšamies būt labi partneri. Mums arī ir ļoti svarīgi, lai pacientu pieredze slimnīcā būtu pozitīva. Reizēm to nosaka nelieli, bet nozīmīgi uzlabojumi. Katru gadu Bērnu slimnīcā notiek Valsts eksāmeni, un ir svarīgi, lai tā praktiskā daļa pie pacienta būtu labi sagatavota. Mums bija svarīgi, lai bērni un viņu vecāki kļūtu par mūsu partneriem valsts eksāmenā, kurā tiek izvērtēts konkrēts klīniskais gadījums. Sākām ar to, ka docētāji devās pie vecākiem un lūdza rakstisku piekrišanu, detalizēti informējot par eksāmenu gaitu. Pēc katras šādas eksāmenu reizes mēs sirsnīgi un personīgi pateicamies vecākiem, bet katram mazajam pacientam esam sarūpējuši mazu dāvaniņu, par līdzdalību. Tā ir jauna komunikācijas kultūra, kuras rezultāts pārsteidza ar milzīgu vecāku un bērnu pozitīvo iesaisti un atbalstu.

Liels uzsvars RSU studiju procesā ir uz simulācijām. Vai tās izmantojat savās programmās?

Simulācijām, izglītojot bērnu ārstus, pie mums ir senas tradīcijas, jo mēs bijām viena no pirmajām klīniskajām katedrām, kas uzsāka ar tām nodarboties. Šobrīd tās notiek gan mūsu slimnīcā, gan MITC. Nesen RSU jauno pediatru komanda izcīnīja piekto vietu 3. Pediatrijas simulācijas spēlēs, kurās piedalījās trīsdesmit astoņas jauno pediatru komandas no Itālijas, Francijas, Spānijas un citām valstīm. Tas ir apliecinājums mūsu spējām un augstajai vietai Eiropā.

Kāds šodien ir students?

Mums ir jāsaprot, ka cilvēki domā, mācās un pieņem lēmumus ļoti atšķirīgi. Izglītības procesā ir katram jādod iespēja atrast savu mācīšanās veidu. Studenti ir arī nopietns sadarbības partneris. Šodien, piemēram, man ir tikšanās ar studentiem, jo strādājam pie jaunās programmas Medicīna 2,0. Sadarbība, savstarpēja cieņa, izpratne, ka studentiem var būt viedoklis, kas drīkst atšķirties no mūsu, ir savstarpējās tolerances un sadarbības pamatā. Tajā pat laikā studenti ir jāaudzina par profesionāliem un inteliģentiem cilvēkiem, it īpaši pirmajos kursos. Viņi atnāk uz augstskolu pēc vidusskolas un vēl ir veidošanās procesā, tādēļ ir skaidri jādefinē mūsu prasības un jāpalīdz tās realizēt. Audzināšanu saprotu arī kā komunikāciju, kurā docētājs un students atrodas pie viena galda, lai pārrunātu jautājumus, kas personības attīstībā būtu svarīgas. Šajā posmā arī veidojas tas, ko saucam par koleģiālām attiecībām.

Pieredze liecina - ja mēs atbalstām studentus, rodas labas lietas. Piemēram, ir divi studentu zinātniskie pulciņi. Pediatrijas pulciņam ir liela pieredze, jau vairākus gadus Rīgā rīkojot pasākumu Zinošs un drošs, kurā ģimenes uzzina, kas jāņem vērā, lai izvairītos no dažādām traumām un nelaimes gadījumiem ikdienā, kā arī palīdzētu līdzcilvēkam vai sev, ja noticis negadījums. Tā ir studentu iniciatīva, ko viņi perfekti izdara. Studenti aicina arī ārstus, un mūsu katedra un slimnīca piedalās.

Svarīgi panākt, lai students izjūt slimnīcu kā savas mājas, un viņa klātbūtne nerada izbrīnu nevienā diennakts stundā. Jo būsim atvērtāki, jo vairāk jauni cilvēki gribēs atgriezies te strādāt un jāsaka, ka jaunie cilvēki to vēlas.

Bērnu slimnīcai ir cienījama jubileja. Ko novēlāt?

Jubilejas reizē sūtu pateicības vārdus visiem labiem cilvēkiem, kas 120 gadu garumā veidojuši un attīstījuši slimnīcu. Nākotnes novēlējumu vēlos izteikt Alberta Einšteina vārdiem: "Dzīve ir kā brauciens ar riteni, lai noturētu līdzsvaru ir jāturpina kustēties".

RSU Pediatrijas katedra skaitļos

• 45 darbinieki ir jaunieši
• Darbinieku vidējais vecums – 43 gadi
• 75 % no ievēlētajiem akadēmiskajos amatos ir ar zinātnisko grādu
• 2014.–2018. gadā doktorantūrā studējuši 10 katedras akadēmiskā personāla pārstāvji, seši darbinieki bijuši promocijas darbu vadītāji
• Kopš 2014. gada darbinieku skaits pieaudzis no 30 līdz 50