Izcirsts mežs

Sēņošana man asociējas ar mežu. Garas pastaigas dabā, svaigā gaisā. Bet tā nav bezmērķīga staigāšana. Es meklēju un lasu sēnes. Man patīk lasīt sēnes. Tās ir tik dažādas. Protams, jāsaprot un jāzin, kur meklēt un kādas sēnes. Esmu konservatīva, lasu tikai zināmas un pazīstamas sēnes. Ja rodas šaubas, tad neņemu. Drošs paliek drošs. Kaut gan man vecmāmiņa teica, ka ēdamas ir pilnīgi visas sēnes, tikai pareizi jāapstrādā. Mani pārsteidza tas, ka viņa to attiecināja arī uz mušmirēm un es tam īsti neticēju un arī tagad neticu. Kaut arī vecmāmiņai uzticos un cienu.
Labi, bet es gribu dalīties pārdomās par mežu izciršanu. Tā man ir diezgan bēdīga jeb skumja pieredze jau no bērnības. Mums laukos bija bagātīga sēņu vieta, bet tad sekoja meža izstrāde un manas sēņu vietas pazuda. To pašu varu teikt arī  par šodienu. Bija labi zināmas un iecienītas sēņu vietas. Katru gadu braucām tur sēņot. Bet tagad izcirtums, meklē jaunas vietas… Atradām, bet nākamajā gadā atklājām, ka tā arī ir sakopta, t.i., izcirsta. Pagaidām nav izdevies atrast jaunu, līdzvērtīgu sēņu vietu. Kaut arī ar prātu es saprotu, ka tam tā jābūt. Mežs jākopj, jāatjauno. Bet tomēr skumji, kādas tur bija baravikas, apšu bekas, priežu bekas (mahoviki), sviesta bekas, bērzlapes un, protams, gailenes, gailenes.