Apšubeku uzbrukums
Sākt gribu ar to, ka neesmu fanātisks sēņotājs. Drīzāk varētu saukt sevī par “svētdienas sēņotāju”. Kaut arī – laikam arī tas nav pareizi, jo lielākā daļa cilvēku sēņo tieši svētdienās. Vienalga. saukšu sevi par sēņotāju laiku pa laikam. Beigu beigās tas nav svarīgi stāstā, ko vēlos izstāstīt.
Tātad – tas notika pirms daudziem gadiem, toreiz, kad zāle bija zaļāka un sēnes lielākas. Bijām aizbraukuši pie sievas vecākiem uz laukiem tālajā Latgalē. Jauka, silta diena un mūsu vecākais dēls (~8-9 gadi) kopā ar savu gadu jaunāko brālēnu izdomāja ar velosipēdiem braukt uz mežu sēņot. Jo viņi jutās gana pieauguši, lai to darītu (es gan nezinu, kāda būtu bērnu aizstāvju reakcija to redzot šodien, bet nu toreiz attieksme bija mierīgāka) Problēma gan sākās no otra puses – mājās palika mūsu jaunākie dēli (trīs un pieci gadi), kuri arī uzskatīja sevi par tiesīgiem braukt, bet ļaunie vecāki domāja savādāk. Brieda dumpis.
Laiks bija brīnišķīgs un es atcerējos, ka netālajā birztalā pirms pāris gadiem atradu vienu nīkulīgu apšu beku. Tā nu uzaicināju mazos puikas uz fantastisku sēņu lasīšanu. Pats, protams, īsti neticēju, ka kaut ko atradīsim, bet galvenais, ka bērni noticēja. Tā nu viņi apgādājās ar lielākajiem pieejamajiem groziem un mēs devāmies sēņot. Vēlreiz jāsaka, ka pats šo pasākumu vērtēju kā vienkāršu pastaigu, ne kā sēņošanu.
Tā nu lēnā garā nonācām līdz birztalai – neatceros bērzu vai apšu, bet bija kādi pāris simtu kvadrātmetru liela. Arī tas nebūtu svarīgi, svarīgi, svarīgs bija skats, kas pavērās - zāle bija burtiski oranži nosēta ar apšu bekām. Un ne jau ar kādiem nīkuļiem -mazākās no tām bija apakštasīšu izmērā. Es biju šokā, bet bērni to uztvēra kā pats par sevi saprotamu – es taču viņiem biju solījis fantastisku sēņošanu. Vienīgais – grozi bija jūtami par mazu. Labi, ka mums visiem kājās bija treniņbikses. Vilkām bikses nost un lasījām sēnes tajās. Tad nu vienās apenēs cauri visam ciematam ar sēņu maisiem, (pareizāk gan būtu teikt ar sēņu biksēm), uz muguras devāmies uz mājām. Jaukākais no šī pasākuma bija mazāko puiku izskats brīdī, kad mājās pārbrauca lielie brāļi ar dažām sīkām bērzlapēm groziņos. Šoreiz bez vārdiem bija skaidrs, kurš ir uzvarētājs.
Un nobeigumā -es daudzus gadus vēl braucu uz laukiem, apmeklēju šo birztalu un
neatradu pat nevienu puspuvušu bērzlapi. Līdz brīdim, kad birztalas vietā atradu izcirtumu.
Uz šis skumjās nots šis stāsts arī beidzas.
