Pirmais stāsts.

Mežā ir iets,  kopš sevi atceros. Kādreiz tas bija atspaids bargais ziemai. Cik sevi atceros, pagrabs bija pilns ar burkām un burciņām. Uz virtuves galda vienmēr stāvēja 2 vai 3 atvērtas ievārījumu burciņas, katram garšoja kas cits. Un vēl svētdienas vakaru vannā iešana un kompota ēšana pēc tam ar obligātu vecmāmiņas slavināšanu, cik gan garšīgi. Mums, bērniem, nebija piespiedu lasīšana. Mazie trauciņi un laiks pētniecībai. Augot, bija kauns nepielaist savu trauciņu, tā tradīcija nemanot mainīja paaudzes. Vai nu pieradums, vai jaukas atmiņas, vai Mežā smaržas, sarunas, nezinu kas, bet mežs joprojām ir mans spēkā avots. 

Notikums, ko tagad stāstīšu, nav vienreizējs. Pēc brālīša nāves bija Breša laiki un vecāki pārvācās uz dzīvi laukos. Stukmaņi. Es pēc darbiem braucu līdzēt. Piektdienas pēcpusdienā, Pļaviņu stacija, izvēlos no vilciena. Mammīte sagaida. Esmu sagurusi, gara nedēļā skolā, kārtējās studijas... Iesēžos mašīnā un braucam. Mamma nepagriežas uz māju pusi, bet brauc tālāk. Pie kafejnīcas Velniņi griež pa labi, vēl mazliet un esam mežā. Atrodas grozi un nazi. Pēc stundas tiekamies pie mašīnas, mammīte mani apķer un saka:"Nu tad labdien! Tagad esi atbraukusi? Tagad ir labi?" Ir labi, mammīt, ir! Smejamies  abas. Un nezinu, kur pazudis mans Rīgas nogurums un īgnums. Mežs to paņēmis sev. Un es smaidīga, nobīstas dižpilsētas kurpes dodos satikt tēti, dodos mājup. Tādu, lūk, brīnumus  mežs dara.