Kā es pazaudēju vīramāti

Mana sēņošanas pieredze reiz bija tik vāja, ka, atrodot baraviku, skrēju pie vīra jautāt, vai tā ir ēdama sēne. Viņš, savukārt, bija īsts sēņu guru - kopš bērnības daudz laika pavadījis ar vecākiem dabā, tajā skaitā mežā starp sēnēm. Reiz viņš vēlēja man ņemt mašīnā viņa astoņdesmitgadīgo mammu un braukt sēnēs. Zinot, cik vīramāte laba sēņu zinātāja un vietu atpazinēja, bez kurnēšanas ķēru grozus un nažus, un ar visu vīramāti uz mežu prom. Nudien neatceros, vai ar sēņošanu bija veicies, bet jau devāmies uz mašīnu - es pa priekšu, viņa no muguras. Un kādā brīdī es atskatos, bet vīramātes nav! Saucu, skrienu visos virzienos, bet viņa pazudusi. Mežs, kā jau mūsu meži, bedrēs un tranšejās. Gara acīm redzu, ka mana vecā vīramāte, iekritusi kādā bedrē, bezpalīdzīgi guļ, un saprotu, ka, ja viņa neatsauksies, es pareizo bedri varu arī neatrast. Tomēr vēl izmisīgi cerot, ka viņa vienkārši nomaldījusies, skrienu pie mašīnas un taurēju, cik spēju. Un pēc laba laika redzu pa meža celiņu lejup no kalna nākam manu vīramāti starp diviem svešiem cilvēkiem. Vadātājs bijis piemeties un aizvedis aplamā virzienā. Manus saucienus nav dzirdējusi, tik auto tauri, bet, būdama vājdzirdīga, nespējusi saprast virzienu. Labi, ka cilvēki gadījušies, kas noorientējušies un palīdzējuši. Tā, lūk, tais Latvijas mežos ar vadātājiem var gadīties.