"Tā nav mūsu zivs!" Ko par Kurzemes piekrastes zivju identitāti atklāj RSU sociālantropologi

Autors: Jānis Šabanovs (vēsturnieks un sociālantropologs, lektors un pētnieks. Darbojas RSU starpdisciplinārajā pētniecības grupā Veselīgas un ilgtspējīgas pārtikas sistēmas un sabiedrība)

Cilvēki patērē pārtiku ne tikai to uzturvielu kontekstā, bet arī kā simbolus un iztēles elementus – mītus, kultūras naratīvus un psiholoģiskas konstrukcijas. Kurzemes piekrastē šīs nozīmes īpaši spilgti atklājas attieksmē pret apaļo jūrasgrunduli – invazīvu zivi, kas mūsu krastos parādījusies vien pēdējās desmitgadēs, daļēji aizstājot ierastās reņģes un butes. Kā attieksme pret šo ienācēju izpaužas Kurzemes piekrastes mājsaimniecībās Latvijā, sadarbībā ar Rīgas Stradiņa universitāti (RSU) atspoguļo sociālantropologu pētniecības projekts Dzīve pie jūras simtgades griezumā.

Džordžs Orvels ir teicis: "Varam ticami apgalvot, ka izmaiņas uzturā ir nozīmīgākas nekā dinastiju vai pat reliģijas maiņa."¹ Šis apgalvojums īpaši patiess šķiet tieši ģimenes un mājsaimniecības kontekstā, kur ēdiena izvēle bieži vien ir sarunas centrā, lai gan ikdienas steigā paši to varbūt nemaz nepamanām. Uztura izvēli neietekmē tikai bioloģiskās vajadzības vai uztveres un kognitīvās funkcijas – to veido arī kultūras un sociālie ietvari, kas uzliek klusas robežas tam, kas tiek uzskatīts par pieņemamu vai vēlamu ēšanai.

Reņģi nomaina grundulis

Latvijā zivis ilgstoši ir bijušas plaši pieejams un būtisks uztura avots. Tās bija īpaši izplatītas ikdienas uzturā cilvēkiem, kas dzīvoja piejūras teritorijās, kur zvejniecība bija centrālā nodarbošanās, un arī šodien joprojām ir.

"Nu kā bez zivs? Tā mums te vienmēr bijusi – ja ne katru dienu, tad vismaz pāris reizes nedēļā noteikti. Bez zivs galds tukšs,"

saka kāda Ziemeļkurzemes piekrastes mājsaimniece, sēžot pie savas mājas lieveņa un mizojot kartupeļus. Sarunā ar mani viņa min, ka "priekšroka vienmēr tiek dota tai zivij, ko paši ciema zvejnieki noķēruši – svaiga jūras smarža vēl klāt."

Zvejniecībai Latvijā ir tūkstošiem gadu sena attīstības vēsture. Visbiežāk lietotās jūras zivju sugas bija reņģe un bute, kas bija neatņemama piekrastes ciematu ikdienas uztura sastāvdaļa. Butes nozveja un patēriņš notika visu vasaru, savukārt reņģes zvejoja pavasarī un rudenī. Tika zvejotas arī mencas. Svaigi nozvejotās zivis tradicionāli izmantoja tūlītējam patēriņam, bet pārpalikumu saglabāja vēlākam laikam – sālīja, žāvēja vai kūpināja. Mazajos piejūras ciematos Kurzemē šī zvejniecības tradīcija turpinās, bet pēdējo gadu laikā zvejas sezonā tā piedzīvo klusu garšas revolūciju.

Lai gan vietējās mājsaimniecības garšas kods saglabājies šķietami nemainīgs – tajā bērnības garša saistās ar marinētu reņģi vai kūpinātu buti, pēdējos gados ir ienākusi zivs, kas šajā garšas kodā neierakstās. Tas ir apaļais jūrasgrundulis, kas ir sācis cīņu par vietu vietējā Latvijas piekrastes garšas pasaulē. Kā stāsta kāds Kurzemes piekrastes zvejnieks, kurš pārstāv jau desmito paaudzi nelielā piekrastes zvejnieku ģimenē:

"Daži pat negrib uz to skatīties, bet citi pagaršo un nākamajā reizē jau saka: tikai grunduli, lūdzu!"

Lasīt visu LSM RSU Zinātnes ekspreša publikāciju

¹Orwell George. The road to Wigan Pier. Macmillan Collector’s Library; 2021. 232 lpp.