Valdis Dakuļs: “Rezidentūras izvēlē mūsdienās liela nozīme ir riskam”

Autore: Linda Rozenbaha,
RSU Sabiedrisko attiecību nodaļa

Turpinām rakstu sēriju, kurā stāstām par Rīgas Stradiņa universitātes (RSU) rezidentiem un rezidentūras absolventiem. Valdis Dakuļs ir RSU absolvents, nesen noslēdzis otro rezidentūru un ir pilntiesīgs ārsts internists un arodveselības ārsts SIA Rēzeknes slimnīca. Otro rezidentūru viņš izvēlējās, kad pirmā tuvojās noslēgumam, jo vēlējās dažādot savas prasmes un daudzveidīgāk realizēt savu devumu reģionālajā slimnīcā.

Kad un kā sapratāt, ka gribat kļūt par ārstu?

To, ka vēlos būt ārsts, sapratu, šķiet, tikai 12. klasē. Man skolā ļoti padevās ķīmija, domāju par ķīmijas studijām universitātē, bet kā alternatīvu apsvēru arī medicīnu. Piedaloties dažādu mācību priekšmetu olimpiādēs Rīgā, es sapratu, ka ķīmija neuzrunāja mani līdz galam, savukārt dalība Ēnu dienās, iepazīstot ārsta profesiju, mani ļoti aizrāva. Tas bija lielisks piedzīvojums, kas ļāva man saprast, ka es vēlētos būt ārsts. 

Kad satieku skolēnus, cenšos ieteikt izmantot Ēnu dienu kā instrumentu profesijas pielaikošanai.

Kā izvēlējāties ārsta specialitāti?

Liela loma mūsdienu rezidentūras izvēlē ir riskam – pastāv iespēja neizturēt rezidentūras konkursu. Tas ietekmēja izvēles virzienus vairākiem kursa biedriem, kaut kādā mērā tas ietekmēja arī manas izvēles. Gadā, kad bija jāizvēlas rezidentūras specializācija, šķiet, bija aptuveni 15 kandidātu uz divām endokrinologa budžeta vietām – tā bija mana otrā rezidentūras prioritāte pēc internista specialitātes.

Vēl tagad atminos, kā mana grupasbiedrene jau piektajā studiju gadā bija guvusi skaidrību, kādu specialitāti viņa apgūs un pat kur strādātu pēc rezidentūras. Viņai tas radīja mieru par nākotni, laupīja lieku satraukumu, kuru es novēroju dažos citos grupasbiedros. Tas toreiz arī man lika pārdomāt, kur būšu es.

Laika periodā, kad es sāktu rezidentūru, bija Ministru Kabineta noteikumi, kas paredzēja 30 % piemaksu pie algas par rezidentūras apmācībām ar reģionālās slimnīcas līgumu. Es to ļoti vēlējos izmantot, tādēļ piektā studiju gada beigās apmeklēju vairākas reģionālās slimnīcas gan individuāli, gan kopīgos izbraucienos ar Latvijas Medicīnas studentu asociācijas pārstāvjiem. Tas palīdzēja man saprast, ka savu nākotni es redzu un vēlos piedzīvot Rēzeknes slimnīcā.

Pēc pārrunām ar slimnīcas vadītāju tika noslēgti individuālie sadarbības un stipendiju līgumi. Tas man viesa skaidrību un stabilitātes sajūtu par nākotni.

Otrais posms specialitātes izvēles procesā, protams, bija pats rezidentūras konkurss. 

Tā kā rezidentūras konkursa kritēriji ir zināmi jau iepriekš, es mērķtiecīgi darbojos, lai savāktu iespējami vairāk punktu, un tas palīdzēja man iegūt vietu rezidentūrā. 

Kopš manas internista specialitātes rezidentūras iesaukuma ir pagājuši astoņi gadi, un es joprojām nenožēloju savu izvēli. Esmu ļoti priecīgs būt savā profesijā.

Man ir arī otra specialitāte – esmu pabeidzis arodveselības un arodslimību ārsta rezidentūru. Šo otro rezidentūru es sāku uzreiz pēc pabeigtas internista rezidentūras. Proti, pēdējā internista rezidentūras gadā man bija lielas pārdomas par to, ka vēlos iegūt vēl kādu izglītību, lai dažādotu savas prasmes un iespējas realizēt sevi reģionālajā slimnīcā. Pārrunājot šo jautājumu ar slimnīcas vadību, nonācām pie kopsaucēja, ka arodārsta rezidentūra varētu būt gan interesanta man pašam, gan nepieciešama slimnīcai. Tā arī pieteicos specialitātei un izturēju konkursu.

Kā notika gatavošanās un iestāšanās rezidentūrā?

Es ļoti mērķtiecīgi izvēlējos ārstniecības iestādi, zem kuras karoga turpināt rezidentūras studijas. Manā gadījumā tā ir Rēzeknes slimnīca. Liela loma gatavošanās periodā bija rezidentūras punktu vākšanai – apmeklēju gan pulciņus, gan gatavoju zinātniski pētnieciskos darbus. Tajā brīdī man likās smieklīgi: lai tiktu rezidentūrā un strādātu reģionālajā slimnīcā, ir nepieciešami starptautiski citējami pētījumi. Tomēr ar punktu vākšanu man veicās tīri labi.

Viens no lielākajiem piedzīvojumiem, protams, bija rezidentūras intervijas. Arī tajās, manuprāt, veicās labi – izdevās iegūt atzinīgu vērtējumu no komisijas un tiku budžeta vietā internista specialitātē RSU.

Gatavošanās arodārsta rezidentūrai bija pavisam citādāka – es nebiju pamatstudiju students, bet gan rezidents, kurš tūliņ absolvēs. Kritēriji ir tādi paši kā pamatstudiju studentam. Lai gan piecu gadu laikā šis tas bija mainījies, galvenās prasības bija saglabājušās nemainīgas – zinātniskā aktivitāte, studiju vērtējumi, pulciņu dalības u. c.

Lai gan specialitāte ir mazāka, šoreiz pieteikumu skaits sākotnēji bija lielāks nekā budžeta vietu skaits. Īsi pirms intervijām budžeta vietas tika pārdalītas, un tādēļ man izdevās nokļūt rezidentūrā arodārsta specialitātē.

Pēc tam gan bija nākamais izaicinājums: tā kā rezidentūras cikli abās specialitātēs lielā mērā pārklājas, bija jāveic studiju ciklu pielīdzināšanas process. Tas ļāva samazināt nepieciešamo studiju ilgumu arodārsta apguvei līdz diviem gadiem.

Kāda ir rezidentūras realitāte?

Rezidentūras realitāte visnotaļ katram rezidentam atšķiras atkarībā no individuālajiem mērķiem – ko mēģinām sasniegt un ko mēģinām apgūt. Ļoti liela loma ir programmas vadītājiem. Nav vienas universālas receptes vai scenārija, kā norit rezidenta ikdiena. Rezidentūra ir pilnas slodzes darbs, bet tajā pašā laikā arī mācību process, studijas universitātē.

Mans rezidentūras sākums iesākās lēnām un, iespējams, nedaudz grūtāk nekā citiem, jo man nebija voluntiera pieredze, līdz ar to iejusties nodaļas darba ikdienā sākotnēji bija nedaudz grūtāk. Pagāja kāds laiciņš, līdz iegājos ritmā, izpratu procesus, attīstījās klīniskā domāšana. Neilgi pēc tam darba prasmes papildināja dežūru pieredze Rēzeknes slimnīcā. 

Šķiet, pirmajos trīs gados, kopš es dežurēju, teju katrā dežūrā sastapos ar kādu jaunu un līdz tam neredzētu situāciju. 

Pašreiz šādas pieredzes varbūt nav tik bieži, tomēr joprojām ik pa laikam sastopos ar kaut ko unikālu un neredzētu. Tas liek sajust, cik dzīva ir medicīnas nozare, cik klātesošam un domājošam ir jābūt nepārtraukti.

Ikdienas rezidentūras process nav tikai dežūras, tas ir arī darbs nodaļā, akadēmiskā mācīšanās mācību klasēs, grupās vai individuāli. Atkarībā no izvēlētās profesijas akadēmisko ciklu var vispār nebūt. Internista rezidentūrā šādu ciklu man bija maz, bet, kad apguvu otro – arodārsta – specialitāti, bija krietni vairāk akadēmisko ciklu, kas neiekļauj sevī ikdienas darbu ar pacientu. Tas man ļāva attīstīt izpratni par teoriju un likumdošanas zināšanām, kuru izkopšanai ikdienā nepietika laika internista rezidentūras studijās, bet tās ir īpaši vajadzīgas arodveselības un arodslimību nozarē.

Strādājot dažādās nodaļās, es sajutu atšķirību starp universitātes un reģionālo slimnīcu. 

Reģionālajā slimnīcā saskatīju daudz vairāk iespēju pašam uzņemties atbildību, būt patstāvīgam, pieņemt lēmumus. 

Lai gan vienmēr ir kolēģi, ar kuriem pārrunāt pacientu situācijas, man bija lielāka ietekme lēmumu pieņemšanā nekā, manuprāt, tas ir universitātes slimnīcās, jo kolēģi man uzticējās. Universitātes līmeņa slimnīcās ir lielāks rezidentu īpatsvars, un tas to vairāk pārvērš par komandas darbu. Reģionālajās slimnīcās rezidentu daudzums nav tik liels ikdienā, tādēļ ir iespēja lielākai individuālajai pieredzei. Katram ir kaut kas viņa izaugsmei atbilstīgāks, vajadzīgāks. Kā jau teicu, nav vienas receptes, lai kļūtu par speciālistu. Šī bija mana pieredze.

Mana internista otrā studiju gada beigu procesu norāva COVID-19 pandēmija. Toreiz man bija rotācijas Rēzeknes slimnīcā, biju jau izveidojis šeit ģimenes dzīvi, tādēļ pandēmijas laikā vēlējos palikt reģionā. Turpināju darbu COVID nodaļās. To gadu laikā mazāk ciklu bija Rīgā, nekā to būtu, ja nebūtu pandēmijas. Tā ietekmēja atsevišķu ciklu norises procesu, daži tika pielīdzināti, bet, manuprāt, manas rezidentūras izglītības kvalitāte necieta – tas ļāva gūt citādāku pieredzi, palīdzēja augt kā cilvēkam.

Kas visvairāk pārsteidza rezidentūrā?

Tās ir dažādās pieredzes rezidentūrā. Liela loma ir atbildīgā ārsta attieksmei un attiecībām, kas veidojas gan pirmajā cikla dienā iepazīstoties, gan turpmākā sadarbībā un kopīgu darbu nedēļu garumā. Kādam tas var būt ļoti patīkams process, kas dod daudz pieredzes un zināšanu. Es reiz esmu redzējis rezidentu, kuram tas sagādāja grūtības komunikācijas izaicinājumu dēļ līdz pat tādai pakāpei, ka viņš apsvēra domu pamest rezidentūru. Tomēr manā pieredzē šādi gadījumi ir reti.

Mani noteikti pārsteidza, cik daudz iespēju ir īsā laika periodā augt kā personībai un stiprināt pārliecību par sevi, spēt pieņemt lēmumus kā ārstam. To īpaši sajutu pandēmijas laikā.

Mums kā ārstiem ir jāizkopj savs raksturs, sava attieksme pret darbu, pret cilvēku, pret rūpēm par savu veselību. Šis ir tas dzīves posms, kurā mēs varam ņemt no citiem kolēģiem ne tikai klīniskās zināšanas, bet arī atziņas un darba stilu, un iedzīvināt tās savā ikdienas rutīnā, savā domāšanas stilā, lai pilnveidotu sevi kā ārstu, kā personību. Es zinu, ka es to darīju, pārņēmu dažādus ieradumus, darba stilu – piemēram, līdzi vienmēr nēsāju marķieri, lai iekrāsotu svarīgu informāciju, izmeklējumu atradni.

Kāpēc izvēlējāties rezidentūru reģionā?

Viens no galvenajiem iemesliem bija 30 % piemaksa pie algas. Varbūt tagad tas liekas diezgan vienkārši, tomēr toreiz tas bija ievērojams stimuls, lai lemtu par labu reģionālajai medicīnai. Patlaban gan rezidentūras finansēšanas modelis ir mainījies, bet es zinu, ka neesmu vienīgais, kuram tas bija noteicošais faktors par labu reģionālajai slimnīcai. Atlika tikai izvēlēties savu slimnīcu. Kā jau teicu, iepazinies ar Rēzeknes slimnīcu, es sajutu, ka tā ir vieta, kur man jābūt un kur es varu būt noderīgs.

Ko jūs ieteiktu topošajiem ārstiem vai jaunajiem rezidentiem?

Pielaikojiet nākotnes kurpes, ja tas ir iespējams – vidusskolniekiem, kuri interesējas par ārsta profesiju, tā var būt dalība Ēnu dienās, bet studentiem, topošajiem rezidentiem iesaku iespēju robežās voluntēt un maksimāli izmantot prakses iespējas dažādās nozarēs un slimnīcās.

Es noteikti ieteiktu gūt pieredzi kādā reģionālā slimnīcā, īpaši Rēzeknes slimnīcā. Tā kā praktikanti šeit nav nepārtraukti, tas ļauj gūt personīgāku pieredzi un varbūt atrast nākotnes darbavietu. Ieteiktu neļaut reģionālo slimnīcu attālumam no Rīgas ierobežot savas nākotnes izvēles – ja ir vēlēšanās, visu ir iespējams apvienot un mūsdienās arī pietiekami mobili izbraukāt. Esmu gandarīts, ka izvēlējos reģionālo slimnīcu, jo jau tagad, varētu teikt – savas karjeras sākumposmā –, kā ārsts šeit jūtos ļoti novērtēts. Patlaban vadu Internās medicīnas nodaļu, un mana pieredze rāda, ka atbildīgam un spējīgam jaunajam speciālistam reģionā ir visas iespējas gana ātri sevi pierādīt un profesionāli augt mūsdienīgā vidē, mācoties no pieredzējušiem kolēģiem.