Vai laime var būt tiesību jautājums? RSU aizstāvēta pirmā tiesību zinātnes promocijas monogrāfija

29. jūnijā Rīgas Stradiņa universitātē (RSU) atklātā tiesību zinātnes promocijas padomes sēdē Kristaps Zariņš aizstāvēja zinātnisko monogrāfiju Laimes filozofijas tiesību dimensija un ieguva zinātnes doktora grādu (Ph. D.).

Universitātes zinātnes saimei šī diena bija trīskārši zīmīga, jo pirmo reizi promocijas procesā aizstāvēta zinātniskā monogrāfija, pirmo reizi RSU tiesību programmā doktora grāds iegūts tiesību teorijas un vēstures apakšnozarē un darbs pēc aizstāvēšanas turpina ceļu uz izdošanu izdevniecībā Routledge (Taylor & Francis) ar nosaukumu The Genesis of Ancient Justice, ienesot Latvijas tiesību zinātnes vārdu starptautiskajā akadēmiskajā apritē.

Vai Epikūram bija sava tiesību mācība?

Promocijas darba mērķis bija noskaidrot, apskatot hellēnisma laikmetu vienā gadsimtā, vai Epikūram un viņa filozofijas virzienam epikūrismam ir zinātniskā gultnē ievirzāma tiesību mācība, un monogrāfija sniedz apstiprinošu atbildi. Darbā pirmoreiz tiek rekonstruēts Epikūrs kā tiesību domātājs, kura mācība sniedz saskanīgas atbildes uz jurisprudences pamatjautājumiem par normas saistošo spēku, taisnīguma mērauklu, likuma robežu, valsts lomu un brīvas, atbildīgas personas vietu tiesiskajā kārtībā. Zinātnē reti gadās, kad par pētījuma novitāti kļūst nevis atsevišķs atradums, bet vesela aizmirsta tiesību tradīcija, proti, darbs Latvijas jurisprudencei atdod domātāju, tādējādi paverot jaunu lapu tiesību vēsturē un filozofijā, kura mācība vairāk nekā divus gadu tūkstošus bija norakstīta uz baudas, atomisma, Aristipa kirēniešu skolas un Dēmokrita filozofijas rēķina.

Kā atzina darba recenzents asoc. prof. Jānis Pleps, tiesību filozofija ir katras nopietnas un dziļas tiesiskās sistēmas pamats, jo bez tās tiesības paliek praktisks arods, nevis zinātne un māksla, un

šāda pētījuma tapšana latviešu valodā liecina, ka Latvijas tiesiskā sistēma ir sasniegusi briedumu, kurā tā vairs ne tikai patērē citur radīto, bet pati rada jaunas atziņas un diskusijas.

Bet filozofijas zinātņu doktore Solveiga Krūmiņa-Koņkova raksta, ka

pētījuma oriģinalitāte sniedzas pāri vienai disciplīnai, jo tā rezultāti dod nozīmi gan filozofijas, gan tiesību zinātnes tālākai attīstībai,

 bet plašā avotu bāze monogrāfijā izveido kultūrvēsturisku panorāmu, kurā epikūrisms atklājas ne tikai kā filozofijas virziens, bet arī kā sociāls, morāls un politisks fenomens.

Starpdisciplinārs pienesums tiesību zinātnei

Tātad darbs ir starpdisciplinārs un tas, bagātinot nacionālo tiesību telpu, paralēli antīkā taisnīguma recepcijai, tiesību vēstures un teorijas perspektīvas padziļināšanai, avotu revīzijai un pārskatīšanai, papildina Rietumu filozofijas un teorijas daudzveidīgo tradīciju. Pirmatnējais līgums, synthēkē jeb līgumiskais taisnīgums, apolitiskums (lathe biōsas), racionālas baudas (hedone) aprēķins, prolepse, vienprātība, draudzība, kā laimes, proti, dvēseles miera un sāpju neesamības (ataraksija un aponija), Epikūra dabiskā taisnīguma teorija jeb lielā taisnīguma maksima, brīvās gribas koncepts (libera voluntas), utilitārisms un laimes mācība (doctrina felicitatis) ir Latvijas tiesību literatūrā līdz šim nepētītas un nedefinētas tiesību kategorijas, kamēr Eiropas zinātnes telpa sniedz plašāku izklāstu, epikūrismu iekļaujot tiesību filozofijas un vēstures izpētes katalogā.

Respektīvi, darbs cenšas atdzīvināt tiesību teoriju, kas Latvijas tiesību domā bijusi slēgta un tiesību pārskatā nepārstāvēta, bet plašākā Rietumeiropas kultūrvēsturiskajā tradīcijā ievirzītās pasaules tiesību domas apritē no marginalizācijas, skepticisma, aizspriedumiem un fragmentācijas atbrīvojusies, jau kopš 19. gadsimta sevi piedāvā kā nopietnu tiesību tradīciju un ideoloģisko pamatu.

Līdz ar to darba aktualitāte izpaužas ne tikai Epikūra filozofijas atjaunošanā, vēlāko laikmetu salīdzinoši normatīvā kontekstā, bet arī tā izmantošanā laikmetīgās diskusijās par taisnīgumu, valsts funkciju un tiesību relativitāti.

Bet darba metodoloģiskais kodols pārkārto ierasto skatījumu un secina, ka taisnīgums nav ārpus tiesībām un nav likumam uzlikts ārējs ideāls. Tas ir pašas tiesību normas iekšējās uzbūves pamats.

No antīkās laimes filozofijas līdz Amerikas Neatkarības deklarācijai

Šī iezīme un darba praktiskais pienesums nav tikai vietēja vai nacionālā mēroga laikmetīga īpatnība. 2026. gads aizrit Amerikas Savienoto Valstu 250. gadadienas zīmē, ko svin arī akadēmiskajā vidē. Piemēram, Atēnu Universitātes pētnieki šogad Amerikas grieķu kopienai lasa priekšlasījumu ciklu par laimes meklējumu epikūriskajiem avotiem Neatkarības deklarācijā, proti, par tiesībām tiekties pēc laimes. Līdz ar to antīkā laimes filozofija ieplūst modernās pasaules politiski juridiskajā valodā. Laime vairs nav tikai iekšējs dvēseles miers vai privāta dzīves māksla, tā kļūst par tiesiskas kopienas mērķi. Vēlāk Amerikas Konstitūcijas preambula šo tautas gribu izsaka institucionāli un svinīgi – pilnveidot savienību, nodibināt taisnīgumu, nodrošināt iekšējo mieru, organizēt kopīgu aizsardzību, veicināt vispārējo labklājību un nodrošināt sev un saviem pēctečiem brīvības laimi. Šajos dokumentos epikūriskā laimes doma iegūst juridisku pamatu. Laime nav baudu summa, bet gan cilvēka un kopienas dzīves kārtība, kas balstīta taisnīgumā, mierā, drošībā, labklājībā un brīvībā.

Epikūra ideju ceļš uz moderno tiesību domāšanu

Un nav nejauši, ka Loks, kura ideju ēna krīt uz abu dokumentu tapšanu, stāv tajā pašā 17. gadsimta domu straumē un intelektuālajā vidē, kurā Gasendī paveica vienu no izšķirošākajiem Epikūra atjaunošanas darbiem Eiropā. Gasendī izcēla Epikūru no viduslaiku polemikas, atbrīvoja viņu no vulgāra hedonisma zīmoga un no jauna parādīja kā domātāju, kura mācība spēj runāt ar modernās pasaules valodu – pieredzi, dabu, saprātu, mērenību, mieru un cilvēka brīvību. Viņa darbs Syntagma philosophiae Epicuri atgrieza Epikūra mācību jauno laiku filozofijas apritē tās sistemātiskākajā veidolā, padarot epikūrisko izziņas mācību par vienu no modernās empīriskās filozofijas, dabaszinātnes, morāles un politiskās domas avotiem. Tādēļ intelektuālā pēctecība no Epikūra caur Gasendī līdz Lokam un Amerikas Neatkarības deklarācijai nav nejauša paralēle. Tas ir viens no ceļiem, pa kuru antīkā mācība par laimi, mieru un pieredzē balstītu izziņu ieplūst modernajā tiesību, brīvības un konstitucionālās kārtības valodā.

Epikūra mācības aktualitāte mūsdienu tiesību zinātnē

Darba dziļākais vēstījums sniedzas pāri akadēmiskajai auditorijai, zinātniskai perspektīvai un ierastajiem uzskatiem. Mūsdienās, kad modernā pasaule un arī tiesību zinātne saskaras ar trauksmi, fragmentāciju, normatīvu pārslodzi un atsvešināšanos, Epikūra tiesību skaidrojums piedāvā to, ko antīkā tradīcija sauca par tetrapharmakos jeb četrkāršo dziedināšanas formulu. Šis papirusa rullis satur epikūrieša Filodēma darbu Pret sofistiem (Adversus Sophistas), kurā minēta Epikūra dzīves filozofijas praktiskā puse. Tiesību valodā, pārfrāzējot to, šī formula skan kā atgādinājums valstij, likumdevējam un tiesnesim: nepadarīt tiesības par pašmērķi un varu par augstāko argumentu; nemeklēt tiesību leģitimitāti politiskos procesos, bet reālā cilvēka drošībā; atcerēties, ka tiesiskais miers un brīvība, ataraxia, ir sasniedzami; un galvenais – apzināties, ka tiesību radītie slogi, normatīvā inflācija un pārmērīga regulācija ir pārvarami, ja likumdevējs atgriežas pie tiesību patiesā kodola.

Tiesību cilvēciskais pamats

Darbs nav mēģinājums atdzīvināt putekļainu vēstures lappusi. Tas ir aicinājums atgriezties pie tiesību zinātnes cilvēciskā kanona un atgādinājums, ka aiz katra panta, katras tiesas sēdes un katras konstitūcijas preambulas stāv dzīvs, jūtīgs cilvēks, kurš tiecas pēc miera.

Tiesības nepastāv varas vai diktāta dēļ. Tās pastāv tādēļ, lai cilvēki, pārvarot bailes, varētu dzīvot drošā, mierīgā un laimīgākā sabiedrībā.