Sāpes ir īstas, pat ja cēloni uzreiz neatrod. RSU pēta, kā palīdzēt hronisku iegurņa sāpju gadījumā

Autore: Elizabete Ārgale, ginekoloģe, RSU Dzemdniecības un ginekoloģijas katedras docētāja, doktorante

Ir sievietes, kuras mēnešiem vai pat gadiem izjūt iegurņa sāpes, apmeklē dažādus speciālistus, bet tomēr nesaņem skaidru atbildi, kāpēc sāpes radušās un kā izveseļoties. Reizēm ieilgušu iegurņa sāpju cēloņa atrašana no ārsta prasa teju izmeklētāja cienīgu darbu. Turklāt daļā gadījumu vaininieks var būt jau izzudis, bet sāpes turpinās kā nervu sistēmas reakcija. Šādos gadījumos nepieciešama cita pieeja, ne tikai fiziska cēloņa meklēšana un ārstēšana.

Kādi var būt hronisku iegurņa sāpju iemesli, un kā šo rēbusu risināt? Atbildes uz šiem jautājumiem pētīju, rakstot nodaļu nesen iznākušajā Rīgas Stradiņa universitātes (RSU) izdotajā grāmatā Ginekoloģija. Šajā rakstā to skaidrošu vienkāršākā valodā.

Kas ir hroniskas sāpes un kāpēc tās rodas

Asu, akūtu iegurņa sāpju gadījumā iemeslu parasti izdodas atrast ātri. Piemēram, ja ir apendicīts (jeb aklās zarnas iekaisums) vai plīsusi olnīcas cista, tiek veikta nepieciešamā operācija un problēma atrisināta – vēders vairs nesāp. Ar hroniskām sāpēm – tādām, kas ilgst ilgāk nekā trīs līdz sešus mēnešus – ir citādi.

Ja cilvēks ilgstoši nereaģē uz sāpju signālu vai nesaņem precīzu diagnozi un ārstēšanu, akūtas sāpes var pāriet hroniskās.

Tad pat parastie pretsāpju līdzekļi ne vienmēr palīdz sāpes mazināt. Var gadīties, ka sāpju iemesls, piemēram, iekaisums, jau ir pazudis, bet reakcija nervu sistēmā palikusi. To var salīdzināt ar fantoma sāpēm – teiksim, cilvēkam amputē kāju, bet nervu sistēma joprojām raida signālus, it kā kāja sāpētu.

Meklējot hronisku iegurņa sāpju iemeslus, bieži vien jāiet diagnožu izslēgšanas ceļš, lai nonāktu līdz atbildei, kas un kāpēc sāp. Hroniskas sāpes nav asas un neizturamas – tādas cilvēki parasti ilgi netolerē. Lai gan bieži runā par cikliskām sāpēm, kas saistītas ar menstruācijām, hroniskas sāpes, kas saistītas ar mēnešreižu ciklu, ar laiku var parādīties arī ārpus mēnešreizēm nervu sistēmas sensibilizācijas jeb jutības paaugstināšanās dēļ.

Jebkuram ārstam, pie kura vēršas ar sūdzībām par ilgstošām sāpēm vēdera lejasdaļā, ir ļoti svarīgi noticēt pacientam pat tad, ja sāpju iemesls nav atrodams vienas vizītes laikā. Un es iedrošinu pacientus meklēt ārstu, kas ieklausās un meklē risinājumus. Pat ja ārsts neatrod lielu cistu vai strutojošu apendicītu, bet pacients cieš un stāsta par sāpēm, nevajag padoties. Ja normalizējam vai noliedzam pacienta sajūtas, ļoti viegli veidojas arī smagnējs mentālais fons.

Tā ir viena no lielākajām hronisko sāpju problēmām – ilgstoši ciešot, cilvēkiem rodas bezpalīdzības sajūta, bezcerība, depresīvas izjūtas, dažreiz arī trauksme. 

Ja ārsti saka, ka nekādu veselības problēmu atrast nevar, cilvēks sāk domāt: "Varbūt man nav kaut kas kārtībā ar galvu". Savukārt, ja sākam meklēt iespējamos cēloņus un dodam izmeklējumu virzienu, pacientam parādās cerība.

Endometrioze – viens no biežākajiem iemesliem

Viens no biežākajiem hronisku iegurņa sāpju iemesliem ir endometrioze. Šādas slimības gadījumā dzemdes iekšējam slānītim līdzīgi audi atrodas ārpus dzemdes. Ja dzemdē šiem audiem ar katru menstruālo ciklu ir iespēja atjaunoties un izvadīties caur dzemdes kaklu menstruāciju laikā, tad ārpus dzemdes esošie audi to nespēj.

Ķermenis saprot, ka šie audi atrodas nepareizā vietā, un tiek raidīti sāpju signāli, ko sieviete izjūt kā ļoti stipras sāpes.

Ja šādas sāpes atkārtojas katru mēnesi, ļoti bieži notiek sāpju hronizēšanās – rodas pastāvīgs diskomforts vēderā, sāpes varbūt vairs nav tik spēcīgas, bet – tās nepazūd. Dažkārt ir velkoša sajūta, diskomforts dzimumakta laikā vai vēdera izejas laikā.

Endometriozes perēkļus, kas atrodas ārpus dzemdes, ne vienmēr iespējams redzēt ultrasonogrāfijā vai magnētiskajā rezonansē. Ja sievietei menstruāciju laikā ir ļoti stipras sāpes, reizēm nepieciešama laparoskopija – operācija, kuras laikā ar kameru apskata vēdera dobumu.

Vēl viens biežs iemesls ir saaugumi. Tie var veidoties pēc iekaisumiem, kā arī jau minētās endometriozes gadījumā. Tas ir sava veida organisma mēģinājums cīnīties ar problēmu, radot iekaisuma reakciju. Saaugumi var veidoties arī pēc operācijām.

Dažkārt pēc iekaisumiem veidojas paplašināti olvadi – ja orgāns ir iestiepts, sāpes var būt pastāvīgas. Ultrasonogrāfijā šādas izmaiņas var redzēt, taču reizēm tās šķiet nenozīmīgas. Ja tā ir vienīgā atrastā medicīniskā problēma, pacientei iespējams piedāvāt operāciju – vai nu saaugumu atdalīšanu, vai bojātā olvada izņemšanu.

Sāpīgs urīnpūslis vai mainīga vēdera izeja

Arī urīnpūslis var būt sāpju avots. Piemēram, ir slimība intersticiāls cistīts jeb sāpīga urīnpūšļa sindroms. Šajā gadījumā infekciju neatrast, jo problēma vairāk saistīta ar nervu sistēmas paaugstinātu jutīgumu. Lai to atrisinātu, ir jānomierina nervu sistēmas reakcija.

Svarīgi izvērtēt arī kuņģa un zarnu trakta darbību – jānoskaidro, vai nav raksturīga mainīga vēdera izeja, aizcietējumi vai vēdera pūšanās.

Cilvēks bieži ir pieradis pie saviem simptomiem un domā, ka "tā vienkārši ir", taču tie var būt nozīmīgi diagnostikā.

Jāizvērtē arī muskuloskeletālā sistēma. Mūsdienās ļoti izplatīts ir sēdošs dzīvesveids un nepietiekamas fiziskās aktivitātes. Mugurkaulu var salīdzināt ar lego, kur katrs skriemelis ir kā spēļu klucītis. Starp šo klucīšu savienojumiem iziet nervi – tie it kā apskauj katru no aizmugures. Un, ja kaut kur šis apskāviens jeb nervu apvijums tiek piespiests vai nobīdīts, sāpes var izstaroties vēderā, pat ja sāpes mugurā nav novērotas.

Dažkārt vainīga ir vienveidīga fiziskā slodze, piemēram, sieviete bērnu nēsā vairāk uz viena sāna. Tādējādi sanāk liekties uz vienu – parasti labo – pusi, un nervi tiek saspiesti. Šādā gadījumā var veidoties trigerpunkti jeb sāpju punkti muskulatūrā, kā arī nervu iespiedums, un dažkārt palīdz, ja tiek nomainīta slodzes puse.

Tiesa, ja sieviete cieš no sāpēm jau vairākus mēnešus un sāpes no akūtām ir pārslēgušās uz hroniskām, ar slodzes maiņu vai stiepšanos vien var nepietikt. Turklāt pat neliels nervu nospiedums var radīt hroniskas sāpes, nav noteikti jābūt diska trūcei. 

Ja nervs ilgstoši tiek kairināts, tas var radīt pastāvīgas sāpes.

Paplašināts vēnu loks

Vēl viena problēma var būt paplašinātas mazā iegurņa vēnas, un tās var sāpēt. Parasti tad ultrasonogrāfijā var redzēt, ka, piemēram, blakus olnīcām ir paplašināts vēnu loks. Šajā gadījumā ieteicams doties pie flebologa. Problēma var būt dziļajās, nevis virspusējās vēnās, tāpēc ar aci tas nav redzams, un flebologs piedāvās labāko risinājumu.

Paradoksāli, bet, ja mazajā iegurnī ir viena problēma, ar laiku it kā sinhronizējas reakcijas citās iegurņa daļās. Var parādīties sāpīga urinēšana, kairināto zarnu sindroms, citas vēdera izejas problēmas, vēdera pūšanās, kā arī muskuloskeletālas sāpes. Ļoti bieži vienlaikus ir arī vairāki simptomi.

Niansēti jautājumi par dzīvesveidu

Ārsta iedziļināšanās un niansēti jautājumi var palīdzēt nonākt līdz atbildēm. Piemēram, ir labi saprast, kas sāpes pastiprina, kas pavājina; kuri medikamenti palīdz, kuri ne, un vai sāpes vairāk ir no rīta vai vakarā. Ja tās vairāk ir vakaros, var domāt par iespējamām vēnu problēmām. Vēlams pat pildīt sāpju dienasgrāmatu, lai šīs nianses fiksētu, – tas būs vērtīgs rīks ārstam, kur meklēt atbildes.

Svarīga ir ūdens dzeršana – nepietiekama šķidruma lietošana var veicināt aizcietējumu rašanos un var būt sāpju iemesls.

Turklāt cilvēks var pat nepiefiksēt, ka viņam ir aizcietējumi, ja, piemēram, defekācija ir katru dienu. Taču nozīme ir arī fēču konsistencei – arī spirveidīgas, cietas fēces, pat ja tādas ir katru dienu, pieskaitāmas pie aizcietējumiem. Jāpiemin, ka ilgstoša dabisko vajadzību ignorēšana un neiešana uz tualeti var izstaipīt urīnpūšļa sieniņas, un tādēļ rodas sāpes. Šādi tiek izjaukta arī dabisko vajadzību signalizēšanas sistēma.

Sāpes var būt saistītas ar kādām kuņģa un zarnu sistēmas problēmām (piemēram, kairinātu zarnu sindromu). Tāpat ir noderīgi fiksēt, vai sāpes provocē kāda noteikta ēdiena ēšana.

Ir arī citas slimības, kam raksturīgas grūti izskaidrojamas sāpes. Piemēram, ja ir hroniskā noguruma sindroms vai fibromialģija. Tomēr jāatceras, ka fibromialģijai sāpes nav vienā ķermeņa zonā. Tiesa, šie aspekti arī vienmēr jāizrunā ar pacientu, jo dažkārt viņš stāsta tikai to, kas, viņaprāt, būtu jāzina konkrētās jomas speciālistam. Ja sieviete atnāk ar sūdzībām par sāpēm mazajā iegurnī, es prasu, vai ir vēl citas sūdzības. Iespējams, viņai sāp arī plecs, bet to nesaka, jo domā, ka tas nemaz uz ginekologu neattiecas. Patiesībā arī šāda informācija noder, jo parāda situācijas kopējo ainu. 

Sāpes seksa laikā vai pēc tā

Sieviete var piefiksēt arī sāpes seksa laikā vai pēc tam. Dažkārt iemesls ir hronisks iekaisums mazajā iegurnī vai, piemēram, hlamīdijas – tā bieži ir asimptomātiska infekcija, kurai var īsti nebūt simptomu, bet tā rada saaugumus un ar laiku arī sāpes.

Tāpat sāpes seksa laikā var būt saistībā ar jau minēto endometriozi vai pēc operācijām, arī pēc ķeizargrieziena, tāpat pēc infekcijām vēdera rajonā, jo veidojas saaugumu process. Orgāni vēdera dobumā ir kustīgi, tos apvij vēderplēve, bet, ja starp blakusesošiem orgāniem ir saaugumi, orgāns var būt kā iemūrēts. Ir pat tāds jēdziens kā frozen pelvis jeb sasalušais iegurnis – orgāni ir it kā salipuši kopā, un dabiska zarnu kustība, piepildīts urīnpūslis vai sekss var radīt sāpes.

Sāpes mīlējoties vai pēc tam var būt saistītas arī ar psiholoģiskiem iemesliem, piemēram, ja dzīves laikā piedzīvota seksuālā vardarbība.

Iespējama arī situācija, ka sievietei ir sāpīgs sekss, iemesls tiek novērsts, bet paliek posttraumatiskā stresa sindroms vai atmiņas par sāpēm. Rezultātā sekss var būt sāpīgs bez esoša fiziska iemesla. 

Ļoti bieži sieviete pati vislabāk var sniegt atbildes meklējumos, kāpēc sāpes rodas, tāpēc saruna ir ļoti nepieciešama, un diemžēl var nepietikt ar 20–30 minūšu konsultāciju. Ja ārsts vai pacients jūt, ka viss līdz galam nav izrunāts, pēc pirmās konsultācijas vienojas par pirmajiem soļiem, bet jāturpina rakstīt sāpju grafiku un meklēt atbildes, uzklausīt.

Sāpes, kuras nepāriet pēc medicīniskās problēmas atrisināšanas 

Diemžēl hronisku sāpju gadījumā dažkārt sievietes piedzīvo fenomenu – medicīniskā problēma tiek likvidēta, bet sāpes paliek. Piemēram, ja daļai sieviešu, kurām sāpes radījuši hronisku olnīcu un olvadu iekaisumi (hroniska iegurņa iekaisuma slimība) sāpes saglabājas pat pēc olnīcas izņemšanas.

Jā, ar iemesla novēršanu hronisku sāpju gadījumā var nepietikt, – ir jāiedarbojas uz visu nervu sistēmu.

Šādos gadījumos ir vajadzīga psihoterapija, psihiatra atbalsts, antidepresanti, medikamenti, kas iedarbojas uz nervu sistēmu. Jo hroniskas sāpes cilvēkam sniedz lielas ciešanas – visu laiku esi tāds kā uzvilkts.

Pacientēm vienmēr uzdodu jautājumus arī par emocionālo veselību, lieku aizpildīt depresijas un trauksmes skalas. Piemēram, esmu ievērojusi, ka jaunām meitenēm mēnešreizes kļūst sāpīgākas eksāmenu laikā. Vai atklājas – ģimenē vecāki šķīrušies. Šādi emocionālie faktori var ietekmēt arī fiziskā ķermeņa reakcijas. Tāpat es savas kompetences robežās izpalpēju vēdera muskuļu priekšējo sienu. Iztaujāju arī par vēdera izeju, urinēšanu un ēšanas paradumiem, dienas režīmu.

Sāpju gadījumā, kad iemeslu pēc rūpīgiem meklējumiem neizdodas atrast, ārsts uz laiku var ieteikt antidepresantus vai nervu sistēmu nomierinošus līdzekļus. Arī tad, ja bijuši paplašināti olvadi, tie ir izņemti, bet sāpes tomēr palikušas – risinājums ir antidepresanti, kas varētu šķist jocīgi, bet tāda ir pieeja hronisku sāpju gadījumā. Sāpju pirmreizējais iemesls ticis novērsts, taču nervu sistēma vēl nav nomierinājusies, kaut sāpju iemesls ir zudis un vairs it kā nav jāsāp. Reakcija sākotnēji izveidojās uz akūto kairinājumu, bet, tā kā sāpes ilgstoši nepārgāja, nu jau sāpju režīms palicis autopilotā.

Vai situācija nebūtu attīstījusies, ja būtu risināta akūtā problēma? Visticamāk, jā. Bet tajā brīdī varbūt sāpes nelikās tik lielas vai arī nevarēja tikt pie ārsta, vai ārsts neieklausījās, nenoticēja… un tā sāpes ieilgst. Taču stāstu ir daudz, un tie ir dažādi.

Šīs grūtības lielākoties skar jaunas, darbspējīgas sievietes, kurām ir aktīva profesionālā dzīve, bērni, un sāpes ļoti nomāc dzīvotprieku, vēlmi socializēties. Tam var būt arī psiholoģiskas un finansiālas sekas.

Dažādās terapijas iespējas

Kā jau no iepriekš rakstītā saprotams, terapiju ļoti ietekmēs konkrēto sāpju iemesls.

Parasti terapija tiek sākta ar pretsāpju medikamentiem. Bieži vien pacienti ir baidījušies lietot pat pretsāpju zāles: viņiem liecies, ka tas var radīt kaitējumu, un gan jau sāpes pašas pāries. Patiesībā sāpju radīts stress organismam ir bīstamāks nekā medikamenti šo sūdzību mazināšanai. Piemēram, ja meitenēm ir sāpīgas mēnešreizes, viena divas pretsāpju tabletes neizraisīs tik lielu stresu ķermenim kā sāpes un izvairīšanās no ikdienas aktivitātēm. Dažkārt pat ar adekvātu pretsāpju terapiju vienu līdz divus mēnešus pietiek, lai varētu skaidri analizēt, vai sāpes ir vai nav saistītas ar mēnešreižu ciklu, vai tās tomēr ietekmē, piemēram, kādi ēdieni.

Gadījumā, ja iemesls ir endometriozes perēkļi, var būt nepieciešami hormonālie preparāti, kā arī to lietošanu iesaka arī pēc endometriozes operācijas, lai neveidotos jauni perēkļi. Mūsdienās hormonālie preparāti ir daudz labāk pārbaudīti un ir zināmi to ieguvumi un riski, lai pamatoti izvērtētu to lietošanu.

Dažkārt noder botulīna toksīns. Agrāk to zinājām kā kosmētisku līdzekļi grumbu mīmikas mazināšanai, bet tagad jau zinām, ka tas palīdz migrēnas gadījumā un arī dažādu neskaidru sāpju gadījumā, kur raksturīgas miofasciālas sāpes un muskuļu hipertonuss.

Var vērsties arī pie sāpju ārsta jeb algologa, kas specializējas pretsāpju medikamentu izmantošanā un pārzina citas metodes (piemēram, elektroneirostimulācijas, blokādes). No citām metodēm varētu noderēt fizioterapija, psihoterapija (īpaši pierādīta ir kognitīvi biheiviorālā metode), nervu sistēmu nomierinoši līdzekļi, antidepresanti.

Sievietes, kuras nav atradušas risinājumus ārstu kabinetā, nereti pašas meklē veidus, kā sev palīdzēt, un tiešām ir alternatīvās metodes, kas palīdz mazināt sāpes, stabilizēt nervu sistēmu. Piemēram, meditācijai, jogas nodarbībām var būt palīdzošs efekts. Literatūrā apraksta arī iespējas izmantot akupunktūru un akupresūru.

Atrast savu īsto ārstu

Diemžēl bieži cilvēki nesūdzas un piecieš sāpes. Tas ir raksturīgi hronisku sāpju pacientam – cerēt, ka viss pāries pats no sevis, bet ar katru dienu ceļš uz izveseļošanos kļūst tikai grūtāks.

Ja pacients nokļuvis strupceļā, nav saņēmis palīdzību un ja sāpes ilgstoši nemazinās, varu iedrošināt meklēt ārstus, kas ne vien praktizē klīnikā, bet arī darbojas pētniecībā un docē studentiem universitātē. Studenti ir ļoti prasīga, zinātkāra auditorija, un šiem ārstiem jāpārzina arī eksotiskākas, ne tik populāras diagnozes, jāanalizē dažādu slimību kombinācijas, kas ļauj pārzināt izmeklēšanas metodes un terapiju, pat ja ikdienas praksē šādi pacienti nav bieži sastopami.

Noteikti iedrošinu meklēt atbildes hronisku iegurņa sāpju iemesliem, jo tas būtiski uzlabo dzīves kvalitāti.

Raksts iepriekš publicēts portālā LSM.