No manuālās terapijas līdz pacienta iesaistei. RSU apmeklē ievērojams manuālais terapeits Volts Frics
Foto: RSU
No 23. līdz 25. septembrim Latviju apmeklēja ievērojamais ASV fizioterapeits un manuālās terapijas praktiķis Volts Frics (Walt Fritz). Vizīti organizēja Latvijas Audiologopēdu asociācija sadarbībā ar Rīgas Stradiņa universitātes (RSU) audiologopēdijas studiju programmu un ar Baltijas Amerikas Brīvības fonda finansiālo atbalstu.
Tās pirmajā dienā RSU Medicīnas izglītības tehnoloģiju centra (MITC) Borisa Tetereva auditorijā notika vieslekcija Mūsdienīgas pieejas manuālajā terapijā, balss un rīšanas rehabilitācijā. Volts Frics iepazīstināja ar manuālās terapijas izmantošanas iespējām balss un rīšanas rehabilitācijā un pievērsās kopīgas lēmumu pieņemšanas nozīmei darbā ar pacientu.
Lekcijā klātienē un attālināti piedalījās vairāk nekā 100 dalībnieku no Latvijas, Lietuvas un Igaunijas.
Viņu vidū bija audiologopēdi, fizioterapeiti, ergoterapeiti, ārsti, studenti un citi veselības aprūpes un rehabilitācijas profesionāļi.
Savukārt 24. septembrī RSU notika praktiskās apmācības, kurās 25 rehabilitācijas jomas profesionāļi Volta Frica vadībā apguva un izmēģināja manuālās terapijas tehnikas. Apmācības turpinājās arī 25. septembrī, ļaujot dalībniekiem padziļināti iepazīt metodes, kuras iespējams izmantot klīniskajā praksē.
Sarunā ASV fizioterapeits atklāj manuālās terapijas nozīmi pacientu ārstēšanā un sadarbības perspektīvas starp ASV un Latvijas speciālistiem.
Kāda ir manuālās terapijas loma mūsdienu balss un rīšanas rehabilitācijā? Kas, Jūsuprāt, veselības aprūpes speciālistiem būtu jāņem vērā, iekļaujot šo pieeju savā praksē?
Manuālā terapija audiologopēdijas zinātniskajā literatūrā ir aplūkota vismaz kopš 1993. gada, savukārt agrākas atsauces atrodamas jau 1980. gadā. Tās izmantošana joprojām tiek pētīta saistībā ar dažādiem traucējumiem, tostarp balss traucējumiem un sāpēm balss veidošanas laikā, kamola sajūtu kaklā, muskuļu spriedzes izraisītiem rīšanas traucējumiem, galvas un kakla vēža ārstēšanas sekām, sāpīgu rīšanu, elpceļu problēmām un mutes motorikas traucējumiem.
Ņemot vērā pētījumus, kuros konstatēti manuālās terapijas ieguvumi noteiktu balss traucējumu gadījumos, uzskatu, ka tai vajadzētu būt vienai no audiologopēdu ārstēšanas metodēm.
Audiologopēdu studiju laikā informācija par šīm tehnikām un to pamatprincipiem var būt ierobežota, un speciālisti mēdz vilcināties tās apgūt vai izmantot klīniskajā praksē. Tomēr ir svarīgi izprast šo tehniku drošas lietošanas nosacījumus.
Manuālā terapija jāpielāgo pacienta veselības stāvoklim, jāīsteno atbilstoši speciālista kompetencei, regulāri saņemot pacienta atgriezenisko saiti un kopīgi pieņemot lēmumus.
Šīs prasmes var apgūt klātienes kursos, profesionālās pilnveides nodarbībās darbavietā un tiešsaistes kursos, kā arī iepazīstoties ar zinātniskajām publikācijām.
Manuālo terapiju nevajadzētu uzskatīt tikai par pēdējās izvēles metodi. Atbilstošos gadījumos tā var papildināt ierastās rehabilitācijas intervences. Apgūstot nepieciešamās prasmes un kritiski izvērtējot pieejamos zinātniskos pierādījumus, audiologopēdi var pārliecinošāk lemt par tās izmantošanu savā praksē.
Jūs iepazīstinājāt arī ar kopīgas lēmumu pieņemšanas (shared decision-making, SDM) pieeju. Kāpēc tā ir īpaši svarīga rehabilitācijā, un kā veselības aprūpes speciālisti to var īstenot ikdienas praksē?
Kopīga lēmumu pieņemšana ir plaši pētīta un nozīmīga pierādījumos balstītas prakses sastāvdaļa. Tomēr šīs metodes izpratne un praktiskā īstenošana mēdz atšķirties. Tā var būt arī priekšrocība, jo pacienti uz aicinājumu paust savu viedokli reaģē dažādi.
Mana izpratne par SDM un veids, kā to izmantoju praksē, iespējams, ir plašāks par ierasto.
Es uzskatu, ka manām klīniskajām zināšanām un pieredzei ideālā gadījumā jābūt līdzsvarā ar katra pacienta dzīves pieredzi.
Ja ārstēšanas metodes aplūkojam tikai no veselības aprūpes speciālista skatpunkta, pastāv risks nepietiekami ņemt vērā pacienta intereses, bažas, gaidas un vērtības, kam arī ir būtiska nozīme pierādījumos balstītā praksē.
Zinātniskajā literatūrā dažādi pētnieki, autori un veselības aprūpes speciālisti SDM principus interpretē nedaudz atšķirīgi. Lai gan tas var radīt neskaidrības, šādas atšķirības ļauj pieeju pielāgot konkrētajam kultūras un sociālajam kontekstam.
Es uztveru SDM kā partnerību, kurā pacients un speciālists kopīgi veido individuālu ārstēšanas plānu, kas pēc iespējas labāk atbilst pacienta vajadzībām, vienlaikus ievērojot speciālista profesionālos principus un kompetences robežas.
Pacienti nereti pilnībā uztic lēmumu pieņemšanu speciālistam un tādējādi zaudē iespēju pašiem ietekmēt ārstēšanas izvēli. Savukārt iesaistīšanās lēmumu pieņemšanā ļauj pacientiem laikus paust bažas par izvēlēto intervenci un tās iespējamo rezultātu.
Manā praksē pacientus mudinu brīvi izteikt viedokli par to, vai konkrēti ārstēšanas paņēmieni viņiem šķiet lietderīgi, kā arī paust bažas par drošumu vai iespējamo efektivitāti. Tas dažkārt var izaicināt speciālista priekšstatus, jo pacienta vērtības un idejas var atšķirties no viņa paša uzskatiem. Tomēr veselības aprūpes speciālistiem jāsaprot, ka SDM nemazina viņu profesionālo autoritāti. Tā nodrošina pacientam nozīmīgu lomu lēmumu pieņemšanā.
Kādu vērtību saskatāt profesionālās pieredzes apmaiņā starp Baltijas valstu un ASV rehabilitācijas speciālistiem? Ko šādā sadarbībā varam mācīties cits no cita?
Lai gan kultūras un sabiedrības normas dažādās valstīs būtiski atšķiras, daudzas cilvēku veselības problēmas ir līdzīgas. Tāpēc profesionālās pieredzes un zināšanu apmaiņa ir svarīga veselības aprūpes pilnveidei.
Pieredze, vadot apmācības Latvijā, ļāva man labāk izprast vietējo speciālistu un pacientu vajadzības. Komunikācijas un ārstēšanas pieejas, kas ir efektīvas vienā valstī, citā var būt jāpielāgo.
Spriežot pēc apmācību dalībnieku atsauksmēm, mans kurss viņiem sniedza jaunas iespējas, ko apsvērt klīniskajā darbā, un rosināja pārskatīt ierastos profesionālās domāšanas modeļus.
Šāda pieredzes apmaiņa var sekmēt aprūpes kvalitātes uzlabošanos.
Iepazīstinot ar savām manuālās terapijas metodēm un tajās ietverto kopīgas lēmumu pieņemšanas principu, ceru, ka šīs pieejas tiks arvien plašāk izvērtētas un, kur tas ir nepieciešams, izmantotas praksē.
Volta Frica vizīte Latvijā deva iespēju iepazīt jaunas pieejas un pārdomāt to izmantošanu ikdienas darbā. Īpaša uzmanība tika pievērsta pacienta iesaistei ārstēšanas procesā un manuālās terapijas vietai balss un rīšanas rehabilitācijā. Šāda pieredzes apmaiņa palīdz paplašināt profesionālās zināšanas un pilnveidot darbu ar pacientiem.
