Pētījums par kandidātgēnu saistību ar ankilozējošo spondilītu un tā klīnisko gaitu
2020. gada 4. septembrī Rīgas Stradiņa universitātes (RSU) Klīniskās medicīnas promocijas padomes atklātajā sēdē (Rīgā, Dzirciema ielā 16, Hipokrāta auditorijā) Jūlija Zepa aizstāvēs promocijas darbu Kandidātgēnu polimorfismu saistība ar ankilozējošo spondilītu un tā klīnisko gaitu.
Ankilozējošais spondilīts ir hroniska, iekaisīga, ar imūnsistēmu saistītā slimība, kas skar galvenokārt sakroileālās locītavas, mugurkaulu un perifērās locītavas. Šīs slimības gadījumā iekaisums ir sistēmisks, norādot, ka arī ārpuslocītavu struktūras var tikt skartas un bojātas tā iedarbības rezultātā, piemēram, acis, zarnas utt.
Ankilozējošais spondilīts parasti sākas agrīnā vecumā. Tā vadošais simptoms ir iekaisuma muguras sāpes (nakts, rīta sāpes un stīvums). Ja iekaisums savlaicīgi un efektīvi netiek apturēts, tad rodas neatgriezeniskas mugurkaula ("bambusam" līdzīgas izmaiņas), locītavu (deformācijas) un iekšējo orgānu strukturālās un funkcionālās izmaiņas, veicinot risku attīstīties invaliditātei. Tā kā ankilozējošā spondilīta attīstībā ir iesaistīti vairāki gēni, kandidātgēnu (gēni, kuri var būt iesaistīti slimības patoģenēzē) pētījumi ir būtiski, lai noteiktu slimības attīstības risku, paredzētu tās gaitu, tādējādi novēršot neatgriezenisko bojājumu.
Pētījuma mērķis bija noteikt kandidātgēnu polimorfismu (variantu) un to dažādu kombināciju saistību un tās nozīmīgumu ar ankilozējošo spondilītu un tā klīnisko gaitu, audzēja nekrozes alfa (TNFα) inhibitoru terapijas efektivitāti (viena no visplašāk izmantotajām bioloģisko medikamentu grupām šīs slimības terapijā).
Pētījumā, analizējot astoņu kandidātgēnu piecpadsmit polimorfismus, tika noteikta vairāku kandidātgēnu polimorfismu un to dažādu kombināciju saistība gan ar slimību, gan ar tās biežāk sastopamajām ārpusmugurkaula izpausmēm – perifēro artrītu un uveītu –, gan ar darbā izvēlētajiem biomarķieriem (mugurkaula bojājuma strukturālo progresiju atkarībā no slimības ilguma, slimības aktivitātes izmaiņām terapijas laikā ar TNFα inhibitoriem).
Iegūtie pētījuma rezultāti sniedz papildu informāciju par ankilozējošā spondilīta attīstības risku pacientiem ar iekaisuma muguras sāpēm, kā arī par slimības gaitu – biežāk sastopamo ārpusmugurkaula izpausmju – perifērā artrīta un uveīta – attīstības risku, mugurkaula kakla un jostas daļas rentgenoloģiski vērtēto strukturālo izmaiņu progresijas risku un TNFα inhibitoru terapijas efektivitātes prognozēšanu.
Darba vadītāji: prof. Daina Andersone, prof. Aivars Lejnieks. Darba zinātniskā konsultante: Dr. med. Liene Ņikitina-Zaķe.
