Skip to main content
This page is available in Latvian only.
Lepojamies!
Intervijas

Pusaudža gados viņš gribēja kļūt par jūrnieku, puikas ideāls bija brālēns kuģa kapteinis – liela auguma, stiprs, redzējis visu pasauli un labi pelna. Dzīvē iegrozījās pavisam citādi – jūrskolā viņš netika un kompānijas pēc iestājās Medicīnas skolā. Pašlaik Rīgas Stradiņa universitātes profesors Romans Lācis ir līderis sirds ķirurģijā, un tas ir viņa sirdsdarbs.

Viņš uzskata, ka cilvēka dvēsele mājo sirdī un tic reinkarnācijai. Godīgs, iecietīgs pret kļūdām, taisnīgs un neprot lamāties. Studentiem profesors citē Hipokrātisko zvērestu par to, ka „ārstēšanas māksla ir pati izcilākā no visām mākslām”, un, ja viņš būtu Valsts prezidents, viņš darītu visu iespējamo, lai Latvijas iedzīvotāji nebrauktu prom no savas valsts.

Jums šogad piešķirta Paula Stradiņa balva par izcilu ieguldījumu kardioķirurģijas attīstībā Latvijā. Ko jūs stāstītu par Paulu Stradiņu cilvēkam, kurš par viņu iepriekš neko nav dzirdējis?

Pauls Stradiņš Latvijai ir leģenda. Viņš ir pamatlicējs modernajai medicīnai. Pauls Stradiņš veidoja onkoloģiju, vispārīgo ķirurģiju, torakālo ķirurģiju. Viņš bija tas, kurš deva zaļo gaismu citiem, sūtīja mācīties, apgūt jaunas specialitātes, kuras varēja ieviest šeit – Latvijā. Profesors Stradiņš ir viens no Paula Stradiņa Klīniskās universitātes slimnīcas radītājiem. Tagad šī slimnīca nosaukta viņa vārdā. Viņš bija pirmais slimnīcas direktors. Izcils cilvēks.

Par ko jums ir gandarījums?

Lielākais gandarījums ir par to, ka Sirds ķirurģijas centrs ir attīstījies pasaules līmenī. Gan apjoma, gan rezultātu ziņā. Katru gadu izdarām vairāk nekā 1000 operāciju mākslīgai asinsritei. Tās ir glābtas dzīvības Latvijas iedzīvotājiem, nešķirojot viņus pēc reliģijas, pēc auguma vai tautības. Saviem kolēģiem saku: „Izjūtiet katrs par šo svēto darbu gandarījumu!”

Kurā gadā tika izveidots Sirds ķirurģijas centrs?

1969. gadā. Bija ministrijas lēmums izveidot šādu centru. Apvienoja cilvēkresursu, zināšanu un varēšanas resursu, kas bija pilsētas 1. slimnīcā, Bērnu slimnīcā un Stradiņa slimnīcā, un pieredzi, kas bija toreiz funkcionējošajā Baltijas kara apgabala hospitālī. Centra pirmais vadītājs bija profesors Jānis Volkolākovs. Viņš pašlaik ir pensijā, taču joprojām interesējas par darbu, kas šeit notiek.

2002. gadā jūsu vadībā tika veikta pirmā sirds transplantācija Latvijā. Kas kopš tā laika šajā jomā ir mainījies?

Tas bija liels notikums! Latvija nostājās to zemju starpā, kas veic šādas operācijas. Tas ir sasniegums, kas apliecina varēšanu. Operācija bija sekmīga. Tā bija bāzēta uz ilgu mācīšanos, eksperimentālu pieredzi un kaldinātiem sapņiem, kas savulaik jau bija profesoram Volkolākovam.

Kopš 2002. gada ir mainījies ļoti daudz kas. Mēs pašlaik esam stabili operāciju izpildē. Mēs prognozējam rezultātu – zinām, ka būs labs rezultāts. Neiet bojā slimnieki. Runājot par sirds transplantāciju, daudz nav bijis – līdz šim bijušas 16 transplantācijas. Vajadzīgs vairāk – aptuveni 10 operāciju katru gadu. 2014. gadā pirmo reizi ir formulēts, ka finansējums tieši tiek piešķirts sirds transplantācijai. Tas ir ļoti liels nopelns.

Sirds slimnieki kļūst arvien jaunāki. Kas, jūsuprāt, jāņem vērā ikvienam, lai saglabātu sirds veselību?

Viena sfēra, kur mēs neko nevaram darīt, – tas ir katra ģenētiskais kods. Otra lieta, ko varam mainīt, ir mūsu ikdienas režīms un dzīvesveids. Ko mēs ēdam, cik labu ūdeni dzeram, cik svaigu gaisu elpojam, vai mazgājam rokas un zobus, un kājas, vai ejam pie zobārsta un vai zobus nomazgājam un pasargājam sevi no dažādām infekcijām un to izplatības. Simtiem dažādu jautājumu. Vai pievēršam savlaicīgi uzmanību kādai nieka saslimšanai, neļaujot kaut kam aiziet hroniskā slimībā. Vai pievēršam uzmanību savam holesterīna un cukura līmenim, arteriālajam spiedienam. Vai esam aktīvi un kustīgi, vai nodarbojamies ar sportu vai vismaz staigājam. To kopā mēs saucam par veselīgu dzīves režīmu. Arī darba, protams!

Kā noskaņojaties pirms operācijas? Varbūt ir kāds īpašs rituāls, ko veicat?

Ikdienas darbā nav, bet, kad ir ļoti sarežģīta operācija vai sarežģīta transplantācija, tad pats pie sevis saku: „Mīļais Dievs, palīdzi, lai viss notiek labi!” Tā ir tāda iekšēja mobilizēšanās – noskaņot sevi un visu savu būtību, savu dvēseli. To daru ekstremālās situācijās, un tādas ir reti. Manā pieredzē tādas ir bijušas tikai pāris reižu.

Vai ķirurga darbs ir stresains?

Ļoti stresains. Spriedze ir liela. Turklāt tā ir milzīga atbildība – gan juridiska, gan morāla. Par to pat reizēm aizmirst. Lielākā daļa operāciju norit bez starpgadījumiem, un tad spriedze nav katru mirkli, taču, kad gadās kas neparedzēts, stress ir ārkārtējs, piemēram, kad sākas negaidīta asiņošana. Ja apstājas sirds darbība, tā jāatjauno piecu minūšu laikā, citādi aizies bojā smadzenes. Jāreaģē ļoti ātri, saglabājot mieru un vienmēr atceroties, ka jāievēro pamatnoteikumi – aseptika un sterilitāte.

Kas, jūsuprāt, ir vajadzīgs, lai kļūtu par labu ķirurgu?

Galvenais – vajag gribēt! Ir jābūt arī talantam. Ikdienā labu ārstu ir ļoti maz.

Vai, jūsuprāt, Latvijas ķirurgu zināšanas un prasmes ir līdzvērtīgas Eiropas un pasaules kolēģu varējumam?

Mūsu ķirurgi ir ļoti varoši. Sirds ķirurģijas centrā tiek veiktas visas mūsdienās zināmās operācijas, kas tiek izdarītas sirdij un lieliem asinsvadiem. Mēs varam rekonstruēt, nomainīt sirds vārstuļus ar protēzēm, bioprotēzēm, veikt plastiskās operācijas. Piemēram, šajā brīdī Sirds ķirurģijas centrā notiek sešas sirds operācijas. Tiek apstādināta sirds, izdarīta rekonstrukcija, atjaunota sirds darbība, un pēc tam slimnieks tiek stabilizēts.

Veicam visa veida miokarda revaskularizāciju – jaunu asinsvadu piešūšanu, pievienošanu pie miokarda, pie artērijām. Arvien biežāk notiek ascendējošās aortas un aortas loka rekonstrukcijas, protezēšanas, kas ir varbūt vissarežģītākā sirds ķirurģijas daļa. Notiek sirds transplantācija, mehānisko sirds kambaru implantācija. Izmantojam arī ļoti modernu paņēmienu, kad caur relatīvi tievu katetru sirdī ievada vārstuli, kur tas tiek atvērts un ieņem savu vietu. Tas notiek bez griezieniem. Viss, kas notiek pasaulē, notiek arī šeit – Latvijas Sirds ķirurģijas centrā. Pašlaik centrā strādā desmit augstas kvalifikācijas kardioķirurgi. Viena operācija ilgst no divām līdz četrām stundām. Agrāk operācija ilga līdz pat desmit stundām.

Par sirds ķirurgu top ilgi – gadiem. Ja jūs paskatītos, kā notiek operācija, un es jums vēl par to pastāstītu, jums būtu pilnīgi skaidrs, kā veikt operāciju, taču to izdarīt jūs nevarētu. Tas ir tāpat kā ar vijoļspēli. Man, kā es stāstu studentiem, ir pilnīgi skaidrs, kā spēlē vijoli, – ņem vijoli kreisajā rokā un lociņu labajā rokā, un tad to lociņu kustina. Diemžēl no vijoļspēles nekas nesanāks. Jābūt zināmam talantam un milzīgam treniņam. Tieši tāpat ir ķirurģijā.

Latvijas Sirds ķirurģijas centra kolēģi savulaik jums piešķīruši diplomu Labākais boss pasaulē. Kas ir būtiskākais, vadot kolektīvu?

Protams, jābūt idejai, mērķim un prasībām, taču svarīgākais rast citos pārliecību – lai viņiem ir gandarījums par paveikto darbu. Ir svarīgi nebūt knauzerim un neapspiest kolēģus, neļaujot darīt. Ir jāuzticas saviem cilvēkiem un jāļauj operēt. Lai es neesmu neaizvietojams! Neviens jau nedzīvo saules mūžu. Lai nav viss jāsāk no jauna!

Vai jūs lamājaties, ja kaut kas nesanāk vai nav izdevies?

Nē, es nemāku lamāties. Esmu nosvērts un instrumentus arī pa gaisu nemetu. Man neprasās tāda izlādēšanās. Te ir tas stress, un tad aiziet, nepaliek. Man ļoti patīk relaksēties, staigājot pa mežu. Ja ir sēnes, tad vispār ideāli. Tad neviens neuzmācas, tikai kāda muša. Tas ir sapnis!

Vai jūs esat praktisks cilvēks? Ja vajadzētu, vai prastu tekošu krānu salabot?

Nē! Sieva man saka, – es neko nemākot. (Smejas.) Mašīnu arī nemāku salabot. Es lampiņu neprotu ieskrūvēt, to izdara mana sekretāre. Esmu ļoti nepraktisks cilvēks.

Bērnībā bijāt paklausīgs bērns?

Domāju, diezgan paklausīgs. Man bērnībā bija liela vaļa. Nebija nekādu ierobežojumu. Tagad, atceroties visas savas izdarības, šausmas pārņem. Kopā ar draugu pamatskolā peldējāmies Siguldā pie Gaujas tilta, kur ir liela straume un krācītes. No tilta cilvēki mums kliedza, lai ejam krastā...

Vai ticat reinkarnācijai?

Es ticu dvēselei. Mēs katrs piedzimstam ar ļoti sarežģītu bioloģisko struktūru, un tajā pašā laikā esam ļoti dažādi savās izpausmēs, izjūtās, sajūtās. Līdzīgi, bet tik dažādi! To nosaka dvēsele. Un es domāju, ka dvēsele iemiesojas sirdī. Citi smaida, kad tā saku, it kā es to būtu izgudrojis. Tā nav! Piemēram, atceramies Ēģiptes faraonus. Viņus mumificēja. Tas bija uzskatu kopums, reliģija, kāpēc to darīja. Aknas, nieres un smadzenes izņēma ārā un ielika traukos blakus sarkofāgam, bet sirdi ielika atpakaļ. Kad faraona dvēsele izceļosies un nonāks atpakaļ un viņš augšām celsies un sāks atkal savu dzīvošanu, sirdij vajag vietu, kur atgriezties, un tā atgriezīsies savā mājoklī – sirdī. Tā bija filozofija, pēc kuras lielas tautas dzīvoja tūkstošiem gadu.

Vēl par sirdi... Ar ko mēs mīlam? Ar aknām, ar kreiso nieri, ar smadzenēm? Nē! Es tevi mīlu, cienu no visas sirds! Un dziesma – ak, mana muļķe sirds! Saka: sirsnīgs cilvēks, tam ir auksta sirds, cietsirdīgs, viņš ir mīkstsirdīgs, sirsnīgs...

Kad dzīvot bija vieglāk – tagad vai jaunībā?

(Smejas.) Labs jautājums... Ja prasītu, kad gribētu dzīvot, – protams, ka jaunībā. Tur jau neiet vieglāk – ikdiena ir grūta, taču tu esi jaunībā! Jā, pašlaik man ir vairāk naudas, jaunībā nebija nemaz. Jaunībā viss ir priekšā, viss ir rožains. Jaunībā es varēju sapņot, vai kļūšu par dakteri, tagad sapnis ir par padarītā nostabilizēšanu. Tas vairs nav tas.

Ja jūs būtu Latvijas prezidents, kāds būtu pirmais darbs, ko jūs padarītu?

Mums ir ārkārtīga nelaime – mēs esam zaudējuši un zaudējam savus iedzīvotājus. Tajā es saskatu vislielākās briesmas. Par to daudz tiek runāts. Tas draud ar to, ka Latvija var izzust. Es kā prezidents momentā veiktu revīziju, vai mums ir iespējas ko izmainīt šajā lietā. Lai jums ir tāda alga kā Zviedrijā vai Vācijā, un tad nebūtu vēlmes kaut kur pārcelties.