Prof. Kristapa Rudzīša balvu par mūža ieguldījumu internajā medicīnā saņēmis RSU prof. Ivars Siliņš

Atzīmējot izcilu un ilggadēju ieguldījumu internās medicīnas attīstībā, šogad ārsta, profesora un pētnieka Kristapa Rudzīša balva piešķirta internistam kardiologam, Rīgas Stradiņa universitātes (RSU) profesoram Ivaram Siliņam. Šo Latvijā augstāko apbalvojumu internās medicīnas specialitātē svinīgā tiešsaistes pasākumā prof. I. Siliņam RSU pasniedza 14. oktobrī.

Prof. Kristapa Rudzīša balva, kas iedibināta 1999. gadā, līdz šim pasniegta tikai divas reizes: dibināšanas gadā to saņēma prof. Ilmārs Lazovskis, kurš sniedzis nenovērtējamu ieguldījumu medicīnas terminoloģijas un iekšķīgo slimību nozares izaugsmē, bet 2001. gadā – ārsts gastroenterologs, endoskopijas aizsācējs Latvijā prof. Nikolajs Skuja.

Trešais šīs balvas saņēmējs – prof. Ivars Siliņš, kurš šogad atzīmē 90. jubileju, – ir viena no Latvijas medicīnas leģendām gan praktizējošo ārstu vidū, gan akadēmiskajās aprindās. Profesors I. Siliņš ir Rīgas Medicīnas institūta (tagad – RSU) pirmā izlaiduma (1956) absolvents, kurš darba dzīvē papildus internista kardiologa darbam, Iekšķīgo slimību klīnikas vadīšanai bijušajā klīniskajā slimnīcā Gaiļezers aktīvi darbojies gan zinātniskajā darbā, gan jaunās mediķu paaudzes skološanā. Aktīvās darba gaitas RSU profesors noslēdzis vien 2015. gadā.

Svinīgajā balvas pasniegšanas pasākumā RSU ar runu Profesors Kristaps Rudzītis: standarts vai nestandarts medicīnā? uzstājās RSU Infektoloģijas katedras vadītāja prof. Ludmila Vīksna. Laudatio par balvas saņēmēju teica RSU Iekšķīgo slimību katedras asoc. prof. Vitolds Mackēvičs, kam sekoja paša balvas saņēmēja akadēmiskā runa Radošas ietekmes rosināts.

No 1950. līdz 1972. Kristaps Rudzītis bija Rīgas Medicīnas institūta (tagad – Rīgas Stradiņa universitāte) Fakultātes terapijas katedras, kas padomju laikā bija viena no Iekšķīgo slimību katedrām, vadītājs. Sākotnēji padomju okupācijas vara politisku apsvērumu dēļ neatzina Kristapam Rudzītim 1940. gadā piešķirto LU profesora akadēmisko amatu. Tas notika tikai 1960. gadā.

Profesors K. Rudzītis bija Latvijas Terapeitu zinātniskās biedrības priekšsēdētājs (1958–1973), Latvijas Eksperimentālās un klīniskās medicīnas institūta vecākais zinātniskais līdzstrādnieks un sektora vadītājs (1959–1962). Viņa zinātniskās intereses saistījās ar saistaudu fizioloģiju un patoloģiju, fokālās infekcijas nozīmi slimību ģenēzē, koloīdķīmijas reakcijām, holesterīna nozīmi aterosklerozes attīstībā, meteoroloģisko un citu faktoru izraisītām pārmaiņām organismā, kā arī medicīnas terminoloģiju.

1950.–1960. gadi. No kreisās: 1. prof. Kārlis Balodis, 2. (2. rindā) Haralds Voskis, 3. prof. Kristaps Rudzītis, 3. (2. rindā) prof. Dominiks Kalvelis, 4. prof. Pēteris Gērke, 5. prof. Aleksandrs Bieziņš. Foto no RSU Vēstures muzeja krājuma

Kristaps Rudzītis miris 1978. gada 27. februārī Rīgā un apglabāts Meža kapos. Viņa vārdā nosaukta aleja Ķemeru parkā, kas iezīmēta ar piemiņas akmeni. 1999. gadā iedibināta Kristapa Rudzīša balva, ko saņēmuši Ilmārs Lazovskis (1999) un Nikolajs Skuja (2001). 

Citāti par prof. Kristapu Rudzīti

Akadēmiķis Jānis Stradiņš 1999. gadā

• "Drīzāk viņš bija "kabineta zinātnieks" nekā klīnikas organizators un priekšplānā rādījās tā kā negribīgi – vienīgi apstākļu un pašas dzīves virzīts."
• "Īstā prof. Rudzīša vaina bija viņa izteiktā nacionālā stāja, paasā mēle, pareizāk sakot, ļoti īpatnējā, dažkārt grūti saprotamā (arī pārprotamā) asprātība, pārāk atklāta sava viedokļa paušana, bet, pats galvenais, izcilais talants un domāšanas savdabība, kas totalitārisma apstākļos allaž šķiet bīstami."
• "Ja nu par domāšanu, tad Rudzītim domāšana bija pavisam dialektiska, taču tā bija tāla no marksistiskās dogmatikas. No viņa jautājumiem varas vīri vairījās, kautrējās, baidījās. Viņam bija arī kāds teiciens par “reptilisko domāšanu"."
• "Rudzītis mīlēja mūziku, kaut ko pats improvizēja uz klavierēm, sava prieka pēc, teiksim, variācijas par Seši mazi bundzinieki. Viņš bija liels bibliofils, kuram – līdzās Paulam Stradiņam – bija bagātākā medicīnas bibliotēka Rīgā, abi viņi 1940. gadā pēc baltvācu repatriēšanās bija arī oficiālajā Latvijas Ārstu biedrības bibliotēku komisijā, mēģinot veidot medicīnas bibliotēku Kamarina namā Vecrīgā. Līdztekus medicīnas grāmatām vēl lielāka Rudzīša kaislība bija medicīnas terminoloģija; tās vainagojums bija monumentālā medicīnas terminu vārdnīca, kuras veidošanai viņš veltīja turpat vai 30 mūža gadus."
• "Jāatzīst, ka līdz 1944. gadam kā ārsts un pētnieks viņš nebija atradies slavas apogejā. Lielās aktivitātes laiks ilga gadus 25–30, no 1945. līdz 1972. gadam, kad viņš neapšaubāmi bija lielākā autoritāte terapijas disciplīnās Latvijā, kad veidojās viņa izcilie skolnieki – klīnikā doktori A. Štifts, J. Popēns, G. Brežinskis, īpaši Ilmārs Lazovskis, institūtā – G. Liepiņa, V. Rudzīte, kad līdzās viņam stāvēja erudītais, idejām bagātais docents V. Būmeisters."
• "Jā, rakstura kontrasti bija – Pauls Stradiņš gribēja vadīt, veidot, viņu bīdīja pie malas, Kristaps Rudzītis negribēja izcelties, darīja savu darāmo klusu, bet ļoti rezultatīvi."
• "Pasaule un Latvija šajos gados ir kardināli mainījusies, daudzviet iestājies arī vēsturiskais taisnīgums, varbūt piepildījies viens otrs profesora Rudzīša nākotnes redzējums. Mierīgāk varam pārdomāt viņa mūža paradoksus: vai viņš Padomju Latvijā dzīvoja "iekšējā emigrācijā" vai arī savos labākajos gados tomēr bija oficiāli atzīts ārsts un zinātnieks (kaut neizpelnīdamies ievēlējumu Latvijas PSR Zinātņu akadēmijā)? Vai viņš vairāk bija valodnieks un filozofs nekā mediķis vai tomēr otrādi?"

No 1959. gada 29. decembra laikraksta "Padomju Mediķis": "Ar pieaugošu interesi III kursa studenti seko prof. K. Rudzīša lekcijām, kas soli pa solim ievada viņus ārsta mākslas noslēpumos." No RSU Vēstures muzeja krājuma

Profesors Ilmārs Lazovskis 1999. gadā

• "Termins "paradokss" varētu raksturot profesora Rudzīša zinātnisko domu kopumā. Paradoksāls, tas ir neparasts, netipisks, pretējs gadījums. [..] Paradoksā balstītā profesora doma aizsteidzās priekšā laikmeta un sistēmas dogmām. Daudzējādā ziņā profesors bija līdzīgs savam skolotājam Mārtiņam Zīlem, kas sintētisku skatu uz pacientu un zinātnisku problēmu vērtēja augstāk par tīri analītisku pieeju, bet no filozofiskā viedokļa – Andrē Židam, kas rakstījis, ka "tikai caur šaurajiem Utopijas vārtiem mēs varam nokļūt labākā pasaulē"."
• "Katram savam līdzstrādniekam un studentam profesors Rudzītis mācīja neatlaidīgi meklēt, par atrasto šaubīties, pārbaudīt un neatlaidīgi iet tālāk. Profesors bieži vien teica: "Ja kādam neveicas zinātniskais darbs, kūtri virzās novērojumu vākšana, tad vainīgs ir viņš pats. Labs ir tas zinātnieks, kam darbs veicas, neraugoties uz vadītāja liktajiem šķēršļiem." Jāpiezīmē, ka pats profesors nekad šķēršļus nevienam zinātniskajā darbā nelika."
• "Pēc profesora Rudzīša domām, ikvienas sekmīgas ārstēšanas priekšnoteikums bija pamatīga izmeklēšana “a capite ad calcem” (latīn. – no galvas līdz papēžiem), bet nevis a clavicula ad umbinem (latīn. – no atslēgas kaula līdz nabai), kā pats profesors ironiski par steigu un paviršību mēdza teikt."
• "Profesors ļoti cienīja fizikālo terapiju, ārstniecisko vingrošanu, dziedniecību kūrortos, dūņu terapiju. [..] Profesors bija samērā biežs viesis Ķemeru kūrortā, kur kurortoloģe, pāragri mirusī Dr. Inese Liepiņa bija viņa darbu un domu balstītāja kurortoloģijā, īpaši dūņu dziedniecībā."

Nodarbību vada prof. K. Rudzītis (sēž 2. no kreisās), asistē doc. Agnis Štifts (stāv 1. no kreisās). Foto no RSU Vēstures muzeja krājuma

• "Profesoram piemita apbrīnojama māka pārliecināt klausītāju, ka slimais cilvēks ir vienota problēma un slimā orgāna izolēta izmeklēšana ir rupja kļūda."
• "Šad un tad profesors mēdza lasīt lekciju bez slimnieka, pats tādu priekšlasījumu dēvēdams par lectio sicca jeb sauso lekciju. Tajā profesors parasti aplūkoja kādu lielāku problēmu – reimatismu, aterosklerozi, zarnu bārkstiņu, saistot to ar jaunākajiem literatūras datiem. Būtu jāatceras, ka padomju laikā brīvi pieejami bija tikai padomju literatūras avoti krievu valodā. Ārzemju zinātniskā literatūra nāca lēni, ar lielu nokavēšanos, caur Maskavu, nereti pat cenzēta."