Skip to main content
This page is available in Latvian only.
Doktorantiem
Pētniecība

2019. gada 12. septembrī plkst. 12.00 Rīgas Stradiņa universitātes (RSU) Medicīnas promocijas padomes atklātajā sēdē Juris Hofmanis aizstāvēs promocijas darbu Iekaisuma un neiekaisuma riska faktori iegūtas aortas vārstuļa stenozes gadījumā.

Kalcificējoša aortas vārstuļa stenoze izpaužas ar aortas vārstuļa viru fibrokalcinējošu remodelāciju (pārveidošanos), kas ir lēni noritošs hroniska iekaisuma un kalcifikācijas process ar pilnībā neizzinātu un neviennozīmīgu etioloģiju un patoģenēzi. Nav medikamentozas ārstēšanas, lai apturētu vai aizkavētu šīs slimības progresēšanu. Vienīgā pieejamā ārstēšana ir ķirurģiska aortas vārstuļa nomaiņa vai transkatetrāla aortas vārstuļa implantācija. Pieaugot cilvēku dzīvildzei, pieaug to pacientu skaits, kuriem ir klīniski nozīmīga aortas vārstuļa stenoze. Gandrīz 25 % cilvēku pēc 65 gadu vecuma ehokardiogrāfiski (Ehokg) atrod aortas vārstuļa sklerozi, un apmēram 17 % no viņiem turpmāk attīstās aortas vārstuļa stenoze. Vidējais laiks no aortas vārstuļa sklerozes diagnostikas līdz vidējas un smagas aortas vārstuļa stenozes attīstībai ir seši līdz astoņi gadi.

Apmēram pēdējo 10 gadu laikā veikti daudzi bioķīmiski, molekulāri un gēnu pētījumi, taču nav skaidras atbildes par slimības viennozīmīgu etioloģiju un patoģenēzi. Daudzi pētījumi veikti, balstoties uz operācijas laikā iegūto histoloģisko materiālu. Ētisku apsvērumu dēļ ir grūti veidot kontroles grupas. Tas mudināja izzināt situāciju Latvijas populācijā un veikt pētniecisko darbu, lai meklētu atšķirīgo un kopīgo aortas vārstuļa stenozes dažādās smaguma pakāpēs; meklētu asins plazmā un serumā biomarķierus, kas ļautu prognozēt slimības attīstību.

Pētījumā pirmoreiz Latvijas populācijā ir analizēti dažāda vecuma kalcificējošas aortas vārstuļa stenozes pacientu asins plazmas un seruma bioķīmiskie rādītāji visās trijās aortas vārstuļa stenozes smaguma pakāpes grupās un iegūtie rezultāti ir izvērtēti salīdzinājumā ar kontroles indivīdiem. Visi iegūtie pētījumā noteikto biomarķieru rezultāti tiek salīdzināti dažādās aortas vārstuļa stenozes smaguma pakāpēs, līdz ar to var detalizētāk spriest par katrā stenozes pakāpē dominējošiem patoģenētiskajiem procesiem.

No pētījumā iegūtajiem rezultātiem var secināt, ka hemerīns ir labs diagnostiskais biomarķieris vieglai aortas vārstuļa stenozei. Ekstracelulārās telpas remodelācija sākas vieglā aortas vārstuļa stenozes pakāpē, un visizteiktākā ir vidējā aortas vārstuļa stenozes smaguma pakāpē. Iegūtie rezultāti pamato iekaisuma un oksidatīvā stresa klātbūtni visā trijās aortas vārstuļa stenozes smaguma pakāpēs. Oksidatīvais stress un iekaisums ir savstarpēji saistīti procesi. Visaktīvākais iekaisuma process ir vieglā aortas vārstuļa stenozes pakāpē, bet sakarības starp biomarķieriem parāda, ka jau vieglā aortas vārstuļa stenozes pakāpē sākas oksidatīvais stress un pieaug līdz ar to aortas vārstuļa stenozes smagums, sasniedzot visaugstāko līmeni smagā aortas vārstuļa stenozes pakāpē. Lielāku oksidatīvā stresa līmeni smagā aortas vārstuļa stenozes pakāpē var skaidrot ar to, ka turpinās oksidatīvais stress un lielākajai daļai smagas pakāpes aortas vārstuļa stenozes pacientu ir attīstījušās komplikācijas, kā kreisā kambara hipertrofija, hroniska sirds mazspēja. Analizējot lipīdu frakciju saistību ar aortas vārstuļa stenozi, tika konstatēts, ka ABL-H ir nozīme aortas vārstuļa stenozes pacientiem. 

Promocijas darba zinātniskie vadītāji: RSU asoc. prof. Vitolds Mackēvičs un RSU prof. Pēteris Tretjakovs.

Jura Hofmaņa disertāciju atradīsiet šeit.