Kurš atbild, ja robots pieļauj kļūdu? Juriste Karina Palkova pētīs mākslīgo intelektu veselības aprūpē
Kad šī saruna nāk klajā, Karinas Palkovas promocijas darba aizstāvēšana jau ir aiz muguras, taču brīdī, kad tiekamies, līdz tai vēl atlikušas divas nedēļas. Visapkārt valda gadumijas troksnis, Meraijai Kerijai vairākkārt dienā klāstot savas Ziemassvētku vēlmes. Tikmēr Karina sēž iepretim un dzirkstī kā šampanietis, laužot stereotipus par topošo doktoru brīdi pirms darba aizstāvēšanas. Vēlāk viņa atzīs – ja ir lieta, par kuru deg acis, viņai žēl laiku atvēlēt pat miegam. Iespējams, tas ļāvis raiti, nepilnu divu gadu laikā, izstrādāt un aizstāvēt promocijas darbu par nepilngadīgo pacientu un ārstniecības personu tiesiskajām attiecībām. Varētu domāt, ka pēc šāda darba cēliena ir laiks atelpai, bet Karina jau nospraudusi jaunu mērķi: mākslīgā intelekta pētniecība veselības aprūpē.
Iepriekš, intervējot jūs pirms RSU Zinātnes nedēļas, minējāt, ka medicīnas tiesības Latvijā vēl ir bērna autiņos. Pēdējā laikā par šo tēmu daudz dzirdams – šķiet, gan pacienti, gan ārsti top daudz informētāki.
Jā, nudien, tēma nonākusi prožektoru gaismā. Ir vairāk zinātnisko rakstu, tiek rīkotas konferences, piemēram, patlaban top Pacientu tiesību likuma desmitajai gadadienai veltīta konference, klajā nākusi jaunā grāmata Pacientu tiesību likuma komentāri, ir iestrādnes medicīnas tiesību grāmatas otrajam izdevumam, kuras tapšanā ceru iesaistīties. Arī publiskajā telpā parādās vairāk strīdu, bet līdz šim tie tika vairāk risināti Ārstniecības riska fonda līmenī.
Pateicoties RSU Juridiskās fakultātes īstenotam Eiropas Sociālā fonda projektam akadēmiskā personāla kapacitātes stiprināšanā kā medicīnas tiesību pētniece stažējos valsts un privātās veselības aprūpes iestādēs, pētot, ārstniecības personu tiesības un pienākumus ārstniecības procesā, problēmjautājumus, kas saistīti ar medicīnisko dokumentāciju un tās noformēšanu, nepilngadīgo pacientu tiesību nodrošināšanas politiku ārstniecības iestādēs. Projekta ietvaros palīdzēju ārstniecības iestādēm rast atbildes ne tikai uz šiem jautājumiem, bet arī uz virkni citiem aktuāliem jautājumiem.
Šā projekta ietvaros es sapratu, ka vairāk vēlos pievērsties mediķiem un viņu tiesībām, jo pacientu tiesību aizstāvība Latvijā ir daudz attīstītāka. Redzams, ka medicīnas profesionāļi ir izslāpuši pēc informācijas – uz tiesību semināru, kuru minētā projekta ietvaros vadīju Rīgas Austrumu klīniskajā universitātes slimnīcā (RAKUS) sanāca ap 100 mediķu. Nepieciešama informēšana visdažādākajos veidos – semināros, lekcijās, konsultācijās.
Savā promocijas darbā vētījat ārstu un pavisam konkrētas pacientu grupas – nepilngadīgo personu – tiesiskās attiecības. Kas ir galvenais no šī vairāk nekā 200 lappušu garā darba, ko vēlaties, lai cilvēki patur prātā?
Vēlos rosināt cilvēkus aizdomāties par bērna tiesībām līdzdarboties ārstniecības procesā. Ja analizējam starptautisko tiesu praksi, starptautiskos dokumentus un nacionālos tiesību aktus, mums ārstniecības procesā ir jāņem vērā bērna viedoklis atbilstoši viņa vecuma un brieduma pakāpei. Ārstiem trūkst informācijas šajos jautājumos, arī vecāki uz savu bērnu ārsta kabinetā ne vienmēr raugās kā uz sarunas dalībnieku.
Promocijas darba izstrādes gaitā esmu identificējusi problēmjautājumus, kas saistīti ar nepilngadīgo pacientu un ārstniecības personu tiesiskajām attiecībām. Darbā ir sniegti priekšlikumi tiesiskā regulējuma uzlabojumiem un tā ietvaros aicinu arī konceptuāli pārskatīt nepilngadīgo pacientu ārstniecības procesu, īpašu uzmanību pievēršot tādu principu ievērošanai kā diskriminācijas aizlieguma, interešu nodrošināšanas, līdzdalības un īpašas aizsardzības nodrošināšanas princips.
Izstrādāt promocijas darbu nepilnu divu gadu laikā izdodas ne gluži katram zinātniskā grāda pretendentam. Kāds bija šis process?
Pie darba ķēros 2018. gada 1. februārī, kad jaunākais bērns bija mēnesi vecs. Tas ir ļoti pateicīgs laiks – mazulis daudz gulēja un es varēju nodoties rakstīšanai. Pēcāk gan tas strauji mainījās, tāpēc vislielākā pateicība man jāsaka ģimenei. Ikviena promocijas darba tapšanas laikā pienāk zemie punkti. Ir vērtīgi apzināties, ka krīzes nepiemeklē tevi vienīgo, un ir labi, ja tādos brīžos kāds sapurina. Manā gadījumā tā bija darba vadītāja docente Inga Kudeikina. Mūsdienās ir tik daudz informācijas avotu, ka sarežģītākais ir noturēties uz izvēlētā ceļa. Ikviens jauns raksts, intervija vai viedoklis var novirzīt kursu par 180 grādiem, un ir viegli pazust.
Tiktāl par promocijas procesa grūtajiem brīžiem. Taču sakiet, vai šajā visā ir arī atklāsmju pilni eureka mirkļi?
Jā, noteikti! Mani tie piemeklē, kad runāju ar studentiem, vadu lekcijas. Pētnieki, kas vienlaikus docē, var paskatīties uz savu darbu no malas un regulāri tiek pie jaunas perspektīvas. Esmu pārliecināta, ka mēs no studentiem varam ņemt tikpat daudz, kā viņi no mums, un vēl vairāk! Otrs tipiskākais brīdis, kad man rodas idejas, ir naktī, kad bērni nolikti gulēt un pati esmu uz aizmigšanas robežas. Nereti lecu augšā no gultas un steidzos piefiksēt atklāsmes.
Vai arī doma par nākamajiem pētniecības apvāršņiem – mākslīgo intelektu veselības aprūpē – atnāca naktī?
Ne gluži. Mans vīrs strādā medicīnas tehnoloģiju laukā, un es, gribot negribot, dzirdu par šīs jomas inovācijām. Latvijā rehabilitācijas centrā Vaivari ir robotizēta Ekso Bionics iekārta, RAKUS ir iegādāts ķīmijterapijas zāļu jaucēja robots KIRO Oncology. Mani fascinē tiesiskais aspekts attiecīgajā jomā – kurš pieņems gala lēmumu, robots vai atbildīgais speciālists, kurš atbildēs situācijā, kad robots malfunkcionēs? Augstās tehnoloģijas medicīnas jomā drīz kļūs par mūsu ikdienu, tāpēc šie ir jautājumi, uz kuriem akūti jāmeklē atbildes.
Kas zinātnē jūs piesaista visvairāk?
Ir 21. gadsimts, informācijas pārbagātība, milzīgas tehnoloģiskās iespējas, bet vienlaikus – tik daudz jautājumu, uz kuriem nezinām atbildes. Visvairāk mani piesaista šis izaicinājums – vai spēšu rast atbildi? Un tad, kad tā rasta, nāk nākamais izaicinājums – vai spēšu vienkārši un saprotami šos pētniecības rezultātus nodot plašākai sabiedrībai? Latvijas pētniekiem ir jābūt aktīviem, jāstrādā vairāk uz ārpusi, jo pētām taču ne paši sev. Līdz šim ar zinātnes komunikāciju nav tik raiti gājis tāpēc, ka mēs katrs – jurists, mikrobiologs, fiziķis – runājam savā profesionālajā valodā. Visa atslēga ir vienkārša valoda, ieintriģēšana un sadarbība ar medijiem.
Jūs esat viena no 12 varoņiem, kuru pētnieciskās intereses atspoguļotas Izglītības un zinātnes ministrijas veidotajā izstādē Zinātne Latvijai 2020. Kāda no jūsu skatupunkta izskatās Latvijas zinātne un tās potenciāls?
Mūsu potenciāls ir milzīgs! Pētniecībā pārstāvot tik nelielu valsti kā Latvija, mūs, pētniekus, vienmēr pavada lielas ambīcijas, jo gribam pierādīt, uz ko esam spējīgi. Jaunajiem zinātniekiem jau tagad deg acis, viņi ir neapstādināmi, un atliek vien iedomāties, kā viss attīstītos, ja atbalsts no valsts puses zinātnei būtu vēl lielāks!
Karina Palkova
♦ Latvijas Policijas akadēmijā ieguvusi bakalaura grādu
♦ Rīgas Juridiskajā augstskolā iegūts maģistra grāds
♦ 2015. gadā iestājās RSU doktora studiju programmā Juridiskās zinātnes
♦ 2020. gada 3. janvārī aizstāvēja promocijas darbu Nepilngadīgo pacientu un ārstniecības personu tiesisko attiecību problemātika ārstniecības procesā
