Erasmus pieredzes stāsts. Monta Krastiņa: Erasmus maina domāšanu par pasaulē notiekošo

Monta Krastiņa, 23, trešā gada studente bakalaura programmā Sabiedrības veselība

ERASMUS mobilitātes vieta: Kuopio Universitāte (Somija), 2019./20. studiju gada rudens semestris

Kas motivēja tevi pieteikties Erasmus programmai?

Kad cilvēkam jautā, ko viņš nožēlo savā dzīvē, lielākoties iespējams dzirdēt tieši par neizdarīto. Izsapņoto sapņu nepiepildīšana, sporta kluba neapmeklēšana, dzīvesveida nemainīšana. Nožēlā mitinās daudz ne-ne-ne priedēkļu. Šādu sakarību dzīvē saskatījusi, likumsakarīgi reklāmā par Erasmus mobilitāti ieraudzīju iespēju teikt lielu „jā” kaut kam nezināmam un noderīgam, un drosmīgam. Motivācija nāca no iekšienes. Vairums draugu un ģimenes locekļu manu vēlmi pieteikties mobilitātes programmai neizprata un izrādīja skepsi, tomēr es zināju, ko vēlos, tāpēc ļoti selektīvi izvēlējos viedokļus, kurus tiešām ņemt vērā.

Kā tu raksturotu savu pieredzi Erasmus programmā? Kādi ir spilgtākie iespaidi?

Pozitīvāki, nekā gaidīju. Tā ir iespēja pierādīt sev, ka spēj tikt galā dažnedažādās situācijās.

Kā izvēlējies valsti un mācību iestādi, uz kuru doties?

Izvēles iespējas bija trīs: Igaunija, Lietuva vai Somija. Lēmums nāca lēnām un svārstīgi, tomēr, tuvojoties pieteikuma nodošanai, sapratu: ja jau veicu kaut ko neierastu un drosmīgu, tad jādara ar vērienu un jādodas vistālāk! Kaimiņvalstis ir zināmākas, turpretī Somija saistīja ar kultūras atšķirībām un izslavēto veselības aprūpes sistēmu.

Kāda ir tipiska Erasmus studenta diena?

Lielākoties nodarbības man bija no rīta, un dienas otro daļu pavadīju, gatavojot skolas darbus vai strādājot. Vakari bieži tika pavadīti kopā ar draugiem – gājām uz kino, gatavojām kopīgas vakariņas vai gājām uz kādu no pilsētā notiekošajiem studentu pasākumiem. Mana pieredze noteikti atšķīrās no tipiska Erasmus studenta, un man bija mazāk brīvā laika, ko aizpildīt ar dažādām izklaidēm, lai gan es tāpat pamanījos to izdarīt.

Ko tev deva Erasmus pieredze?

Erasmus studijās nav nekā tipiska! Katra diena ir citāda. Četri mēneši mobilitātē ir tāds laika periods, lai nepaspētu just vienveidību, bet gūtu ieskatu kultūrā un mācību sistēmā. Austrumsomijas Universitātē aktīvi tiek atbalstīta sportošanas integritāte studentu ikdienā (iespēja apmeklēt treniņzāli, florbola, basketbola, tenisa treniņus, zumbu, regetonu, aerobiku, dejas uz pilona u.c. grupu sporta nodarbības – viss ietverts 35 eiro dalības maksājumā reizi semestrī), tāpēc mana tipiskākā nodarbe bija sporta kluba apmeklējums (sportoju sešas reizes nedēļā, man tas ir sasniegums!). Arī pusdienas bija neatņemama manas dienas sastāvdaļa – samaksājot divus eiro, iespējams iegādāties pusdienas, brīvi liekot uz šķīvja visu, ko sirds kāro. Vēl viena patīkama atšķirība studentu ēdināšanā – salātu stendā iespējams pašam miksēt salātus, tādējādi pagatavojot tos daudzveidīgus un izvairoties no majonēzes vai krējuma (šo prieku gan izpratīs cilvēki, kam, līdzīgi kā man, majonēze negaršo).

Jā, pusdienas un sportošana manā dienā bija neatņemama sastāvdaļa, tomēr pārējais laiks bija daudzveidīgs un interesants. Novembrī mācību apjoms sasniedza kulmināciju, tāpēc dienas lielāko daļu aizņēma eseju rakstīšana, grāmatu lasīšana un jaunas valodas apguve. Septembrī un decembrī mācību apjoms bija minimāls, tāpēc ikdienu bija iespējams piesātināt ar tematiskiem vakariem, ballītēm, saunas apmeklējumiem, kajaku airēšanu un dabas taku iepazīšanu.

Ko šī pieredze tev deva kā studiju programmas Sabiedrības veselība studentei?

Ja topošais sabiedrības veselības speciālists vēlas kaut ko iemācīties gan par savu valsti, gan par situāciju citviet Eiropā, tad Somija ir izcils galamērķis. Bija iespēja redzēt Somijas un Latvijas atšķirības cilvēku paradumu, politikas, prioritāšu ziņā, kas iespaido veselību gan indivīda līmenī, gan sabiedrībā kopumā. Iespēja padomāt, kāpēc šādas atšķirības ir radušās, ko mēs varam mācīties no redzētā. Jau pirmajā dienā Somijā ievēroju daudz nesteidzīgākus cilvēkus, Hesburger un pārtikas veikalos nopērkamo gaļas produktu dārdzību, cigarešu stendu neesamību pie kasēm, veloceliņu pārdomāto plānojumu. Tomēr visvairāk aizdomājos, kad redzēju spēļu automātus veikalā – dienas laikā cilvēki spēlē azartspēles. Pircēji staigā garām, bet spēlmaņi, stāvot kājās, pāris minūtes uzkavējas pie spēļu automātiem un aiziet. Nekādu piedzērušos azartspēļu atkarībnieku, nekā tamlīdzīga. Salīdzinot ar spēļu automātu vietām Latvijā, šis šķita tik nevainīgs, kontrolēts veids, kā apmierināt azartisko sabiedrības indivīdu dziņas.

Dzīvē izmēģināju PET pudeļu nodošanas automātus un izjutu prieku, iepērkoties par naudiņu, kas iegūta, atdodot pudeles. Cītīgāk kā jebkad šķiroju atkritumus, jo kopmītnēs katrā dzīvoklī ieviesta atkritumu šķirotava, kas šo procesu padara pavisam vienkāršu.

Arī studiju procesā ievēroju citādu mācīšanas manieri. Apmeklējums klātienē ir daudz brīvāks, turpretī ir vairāk kontroldarbu un diskusiju tieši interneta vidē. Šis atšķirīgais mācību stils un iespēja par sabiedrības veselības aktualitātēm diskutēt ne vien ar somiem, bet dažnedažādu valstu un tautību pārstāvjiem, maina domāšanu par pasaulē notiekošo. Ja kādreiz, dzirdot par kādām problēmām citviet pasaulē, es šo informāciju dzirdēju pa ausu galam un padomāju, ka tas taču mani neietekmē, tas ir kaut kas abstrakts un tāls, tad iesaistīšanās mobilitātes programmā veicināja manu spēju būt klātesošai ne vien Latvijas problēmās, bet arī pasaules mērogā.

Ļoti bieži Latvijā piesauc Igaunijas pieredzi, Somijas izglītības sistēma jau ir kļuvusi par etalonu. Vai ir kas tāds, ko Tu novēroji un ko būtu vērtīgi attīstīt arī šeit – studiju procesā, studentu dzīves organizācijā?

Jau pieminētā iespēja apmeklēt studentu sporta kluba nodarbības, kā arī pārdomātā ēdināšanas sistēma. Sports un regulāra, veselīga ēšana tiešām uzlabo pašsajūtu un samazina garastāvokļa svārstības, kā arī uzlabo darbspējas.

Manuprāt, sporta klubs Austrumsomijas Universitātē darbojās tik veiksmīgi tieši tāpēc, ka viņiem ir labi izstrādāta interneta vietne. Tajā iespējams pieteikties sporta nodarbībām turpmākajām septiņām dienām, bet pēdējo divu stundu laikā pirms sporta nodarbības atteikt pieteikto nodarbību vairs nav iespējams. Par pieteiktas nodarbības neapmeklēšanu ir brīdinājums, atkārtota kavējuma gadījumā sods, bet pēc trešās reizes ir liegta ieeja sporta klubā. Šāda sistēma panāk disciplīnas ievērošanu (īpaši tādiem pēdējā brīža slinkotājiem kā man), līdz ar to izaugsme un gandarījums tiek panākts ātrāk. Rezultātā esmu tik ļoti pieradusi pie sportošanas ikdienā, ka arī Latvijā sportoju gandrīz katru dienu.

Vai vari sniegt kādus praktiskus ieteikumus, kā un kam gatavoties pirms došanās Erasmus mobilitātē? Ar ko sākt, kur meklēt informāciju? Kas bija lielākās problēmas uz vietas?

Jāsāk ar RSU mājaslapā pieejamās informācijas izpēti. Sākotnēji informācija šķitīs apjomīga un grūti uztverama, tomēr, meklējot palīdzību, interesējoties gan Starptautisko sakaru departamentā, gan pie programmas vadītājas, soli pa solim iespējams šo informāciju aptvert. Galvenais ir neuztraukties, ka viss sākumā nav skaidrs, bet uzskatīt to kā piedzīvojumu kamolu, kas atritinās procesā.

Iesaku ņemt līdzi termoapģērbu!

Ir vērts jau pirmajā nedēļā nopirkt velosipēdu, tie ir lēti, kā arī mobilitātes beigās to ir viegli pārdot. Veloinfrastruktūra ir attīstīta, arī ziemas mēnešos ļoti populārs pārvietošanās līdzeklis ir tieši velosipēds.

Ceļi netiek kaisīti ar sāli, bet ar maziem akmentiņiem. Ceļu un ietvju segums slīd, bez atbilstošiem apaviem ir bīstami.

Universitātes personāls ir ļoti atsaucīgs, iespējams pārrakstīt eksāmenus, iegūt papildus laiku darbu rakstīšanai, bet pašam ir jābūt aktīvam un jāizrāda iniciatīva, jājautā interesējošie jautājumi.

Ja kāds vēl šaubās, vai pieteikties Erasmus programmai, ko tu teiktu?

Kā tev šķiet, ko vairāk nožēlosi nākamgad: neizmantotu izdevību vai drosmīgu piedzīvojumu?

Summējot, trīs vārdos par Erasmus...

Mana galvenā atziņa: nav viss jāvar vienam. Ir jāspēj lūgt palīdzību, un tad iespēju apvāršņi ievērojami paplašinās.