Profesoram Paulam Stradiņam – 130
Visi foto un priekšmeti ir no RSU Vēstures muzeja krājuma
17. janvārī pieminam profesoru Paulu Stradiņu 130. dzimšanas dienā.
Pauls Stradiņš dzimis 1896. gadā amatnieka ģimenē Eķengrāvē (tagad – Viesīte), kur arī sāka skolas gaitas. No 1910. līdz 1914. gadam viņš teicami mācījās Aleksandra ģimnāzijā Rīgā, pēc tam devās uz Petrogradas (tagad – Sanktpēterburgas) Kara medicīnas akadēmiju studēt medicīnu. Pēc spožas akadēmijas absolvēšanas Pauls papildināja zināšanas ķirurģijā un sāka studijas doktorantūrā. 1923. gadā aizstāvēja doktora disertāciju “Perifēro nervu bojājumi un to ārstēšana”. Tajā pašā gadā atgriezās Latvijā un sāka veikt docētāja pienākumus Latvijas Universitātes (LU, pēc tam divus laika posmus – Latvijas Valsts universitāte (LVU)) Medicīnas fakultātes Fakultātes ķirurģijas klīnikā.
Profesors Pauls Stradiņš. 20. gs. 50. gadi
1925.–1926. gadā Pauls Stradiņš kā pirmais Rokfellera fonda stipendiāts no Latvijas devās uz klīnikām un zinātniskajiem centriem ASV un Lielbritānijā. 1927. gadā LU spoži aizstāvēja otru medicīnas doktora disertāciju “Par t. s. gangraena spontanea etioloģiju, klīniku un terapiju”.
Profesors, līderis un jaunas ķirurģijas skolas izveidotājs
Par profesoru Paulu Stradiņu ievēlēja 1933. gadā. Līdz 1940. gadam papildizglītības nolūkā profesors apceļoja gandrīz visas Eiropas valstis un piedalījās daudzās zinātniskās konferencēs. Iegūtās zināšanas viņš aktīvi centās ieviest gan docētāja darbā, gan ārsta un zinātnieka darbā.
No 1931. līdz 1941. gadam viņš bija Rīgas pilsētas 2. slimnīcas (tagad –Paula Stradiņa klīniskā universitātes slimnīca) medicīniskais direktors (atkārtoti – no 1944. līdz 1947. gadam). 1928. gadā viņu ievēlēja par LVU Medicīnas fakultātes Ķirurģijas katedras vadītāju, un šā amata pienākumus viņš veica līdz pat mūža galam.
ASV Meijo klīnikas zinātnisko referātu krājums, 6. sējums, 1931. gads. Pirmajā atvērumā ielīmēts 1958. gadā mākslinieka Alekseja Jupatova (1911–1975) prof. P. Stradiņam veidots "Ex Libris"
Sabiedriskās aktivitātes un atzinība zinātnē
II Pasaules kara laikā (pēc Rīgas atbrīvošanas) prof. P. Stradiņš atsāka darbu LVU Medicīnas fakultātē un docētāju trūkuma dēļ īsu brīdi bija 14 dažādu katedru vadītājs. Viņš aktīvi piedalījās dažādu, ar medicīnu un veselības aprūpi saistītu, zinātnisku un sabiedrisku organizāciju dibināšanā, vadīšanā, rīkojot arī dažādus zinātniskos pasākumus.
1945. gadā viņu ievēlēja par PSRS Medicīnas Zinātņu akadēmijas korespondētājlocekli, bet gadu vēlāk – par Latvijas PSR Zinātņu akadēmijas īsteno locekli – akadēmiķi.
No 1947. līdz 1949. gadam profesoram vairākkārt pārmeta “paškritikas trūkumu” un “kaitīgu lekciju lasīšanu”, jo publiskos pasākumos Latvijā un Lietuvā viņš bija lietojis PSRS neglaimojošus izteikumus. Tas un lielā pārslodze, veicot daudzos un dažādos pienākumus un aizrautīgi veicot zinātnisko darbu, stipri iedragāja profesora veselību.
Līdz mūža galam – kalpošana medicīnai
Pagājušā gadsimta 50. gados (līdz pat savai nāvei 1958. gadā) Pauls Stradiņš turpināja profesora darbu nu jau uz LVU Medicīnas fakultātes bāzes nodibinātajā Rīgas Medicīnas institūtā (tagad – Rīgas Stradiņa universitāte), strādāja par ķirurgu, vienlaikus piedaloties zinātniskajos pētījumos un konferenču rīkošanā, būdams aktīvs sabiedriskais darbinieks un kaislīgs medicīnas vēsturnieks.
Medicīnas vēsturnieks A. Vīksna un ārsts E. Platkājis par Paulu Stradiņu*
“Ārkārtīga enerģija, neizmērojamas darbaspējas, nerimstošs iniciatora gars raksturoja it visus Paula Stradiņa centienus.
[..] Jau gadu pēc atgriešanās no Petrogradas Rīgā Pauls Stradiņš devās ilgstošā zinātniskā komandējumā [1925] uz Ameriku un Rietumeiropu, kur smēlās visu labāko, ar ko lepojās medicīnas zinātne pasaulē. Pauls Stradiņš spoži aizstāvēja divas doktora disertācijas: vienu Petrogradā, otru Rīgā. Zinātniskās darbības sākumā viņu galvenokārt interesēja perifēro nervu bojājumu un spontānās gangrēnas jautājumi, pēc tam viņš pievērsās onkoloģijai, kļūdams par šīs disciplīnas pamatlicēju Latvijā. [..] Viņš kļuva par vispārējās ķirurģijas klīnikas vadītāju, gados jaunāko medicīnas profesoru Latvijā, jo drīz izveidoja spējīgu un plašu zinātnisko skolu.
Prof. Pauls Stradiņš. Fotogrāfijas apakšdaļā veltījuma uzraksts ar P. Stradiņa parakstu Veronikai Rozenbahai. 20. gs. 50. gadu vidus
Paula Stradiņa vadībā Rīgas pilsētas 2. slimnīca kļuva par Medicīnas fakultātes klīnisko bāzi, uz kuru pārcēlās vairākums katedru. [..] Trīsdesmitajos gados Pauls Stradiņš bija izcilākais jaunās mediķu paaudzes pārstāvis Latvijā.
Jaunajiem censoņiem viņš bija ideāls paraugs gan zinātniskajā, gan sabiedriskajā darbībā, viņā bija izcili iemiesotas ārsta labākās īpašības kā no humānā, tā ētiskā viedokļa.”
Par Rīgas Stradiņa universitātes nosaukumu
Rīgas Stradiņa universitātei ir Stradiņu dzimtas vārds. Šī izvēle ir saistīta ne tikai ar profesora Paula Stradiņa (1896 – 1958) personību, bet gan ar visas Stradiņu dzimtas nozīmi Latvijas zinātnē, īpaši medicīnā. Tomēr prof. P. Stradiņš ir šīs dzimtas pirmais izcilākais pārstāvis.
Ap 1955. gadu. Pirmais no kreisās – prof. Kristaps Rudzītis, trešais (stāv) – prof. Pauls Stradiņš
Paula Stradiņa dzīves principi
Viņa dēls akadēmiķis Jānis Stradiņš (1933 – 2019) minējis vairākus sava tēva akadēmiķa Paula Stradiņa dzīves principus, kuriem sekot Rīgas Stradiņa universitāte mudina arī savus studentus:
- Augsts profesionālisms vienotībā ar pacienta izpratni. Kas svarīgāks – tehniski sagatavots ārsts vai gudrs, pacientu izprotošs un mīlošs ārsts? Abas lietas nav šķiramas.
- Vēlēšanās pārņemt mūsdienu medicīnas atziņas mazajai Latvijai, ieviest tās bez aizspriedumiem no visas pasaules – no Rietumiem, no Austrumiem, no Ziemeļiem un no Dienvidiem, protams, arī tautas medicīnas mantojumu (par ko profesors interesējās visu mūžu).
- Demokrātisms – no tautas nācis, iegājis tautā. Ja nu ne gluži „atraitnes dēls” un ja nu ne gluži no nabadzīgas vides, tad no mazturīga lauku amatnieka ģimenes gan. Dzīves pieredze mācīja prasmi atrast kopēju valodu ar visdažādāko tautību, uzskatu, profesiju cilvēkiem, nepazemināt sevi, runājot ar „augstu stāvošiem”, un mākslīgi nepaceļot savu autoritāti. Viņš nešķiroja cilvēkus pēc stāvokļa un tautības, bet īpaši tuvi viņam bija spilgtu likteņu un ideju cilvēki.
- Cieņa pret saviem skolotājiem un pret aizgājušo paaudžu devumu, kas īpaši izpaudās medicīnas vēstures muzeja veidošanā.
- Domāšana pasaules mērogā, tomēr nepiemirstot savu zemi, arī dzimto novadu.
- Spēja ziedot sevi sabiedriskā darbā vispārības labā, varbūt pat nelietderīgi saskaldoties, bet mēģinot ar to rādīt piemēru jaunatnei, jaunajiem ārstiem.
“Un domāju, arī augstas ārsta ētikas principi, kurus viņam bija mācījusi dzīve un no kuriem viņš vadījās baltās un nebaltās dienās. Lai cik nemoderni tie liktos šodien – tirgus laikmetā – tiem ir nākotnes vērtība,” 2012. gadā rakstot RSU Vēstures muzejam, noslēgumā piebilda Paula Stradiņa dēls Jānis Stradiņš.
* Arnis Vīksna, Edvīns Platkājis Izaugsme // Zelta skalpelis, Zvaigzne, Rīga, 1980.
