Haralds Plaudis: "Zinātkāre ir virzījusi mani visu profesionālo dzīvi"

Maija sākumā par Rīgas Stradiņa universitātes (RSU) studiju prorektoru sācis strādāt profesors Haralds Plaudis. RSU viņš ir savējais jau vairākus desmitus gadu – ir gan Latvijas Medicīnas akadēmijas (tagad – RSU) absolvents, gan darbinieks teju 23 gadus, kad savas darba gaitas šeit sāka kā katedras laborants. Sarunā noskaidrojām profesora pirmos iespaidus jaunajā amatā un uzzinājām, kas saspringtajā darba ritmā palīdz atgūt spēkus un saglabāt līdzsvaru.

Ieraugot jūsu iespaidīgo un daudzpusīgo CV, neviļus rodas jautājums, kā viens cilvēks var tik daudz paspēt paveikt. Ja cilvēki nelasītu jūsu CV, kā jūs gribētu, lai viņi jūs iepazīst? Kas jūs esat?

Es esmu zinātkārs un reizēm ziņkārīgs cilvēks. Esmu cilvēks, kuram patīk izzināt, izpētīt jaunas lietas un strādāt ar cilvēkiem. 

Pēdējos piecus gadus esmu strādājis Austrumu slimnīcas valdē – nāku no lielākās slimnīcas Latvijā ar 1700 gultām un 5200 darbiniekiem. Tas prasa noteiktas spējas un prasmes – gan fiziskās, gan garīgās, kā arī laika plānošanu. Vienmēr ir izdevies darbus sakārtot un saplānot tā, lai daudzām lietām sanāktu laiks, tostarp ķirurģijai. Pasaule ir mainījusies, un ķirurģija ir mainījusies – ķirurgam tagad nav jāatbild par visu procesu no sākuma līdz beigām, to var labi sadalīt dažādos nogriežņos un etapos. Patiesībā tas ir komandas spēks, jo, kad cilvēki ir iesaistīti, viņi mācās, viņi paliek labāki, profesionālāki. Pēdējos piecos gados, esot valdē, man ir izdevies saglabāt darbu ķirurģijā, un gribu cerēt, ka arī turpmāk tas sanāks. 

Minējāt, ka esat zinātkārs un ziņkārīgs cilvēks… Kas ir jūsu intereses jomas?

Man vienmēr ir dīvaini dzirdēt, ja cilvēki apgalvo, ka viņiem ir garlaicīgi, jo viņiem neesot ko darīt. Nav jau tā, ka es visu laiku kā tāds vilciņš skraidītu riņķī, kaut gan mājinieki bieži vien sūdzas, ka tieši tā ir… Manuprāt, ja cilvēku interesē lietas, tad vienmēr ir, ko darīt. Atrodas cilvēki, ar kuriem tikties, kaut ko pētīt. Pasaule ir ļoti interesanta.

Kā izvēlējāties mācīties par ārstu? Kas bija tas urdošais?

Nezinu, varbūt tas ir banāli, bet man laikam par to nekad dzīvē nav bijis šaubu. Reizēm cilvēkiem ir jāizšķiras, vai iet to vai citu ceļu. Man tāda brīža nav bijis, kad es domātu un šaubītos: “Nu, varbūt vajadzēja uz jurisprudenci iet, bet varbūt biznesu mācīties?”

Ārsta profesija un medicīna mani interesēja jau kopš pamatskolas, tāpēc vidusskolā es apzināti izvēlējos dažādus profilkursus – ķīmiju, matemātiku, fiziku, bioloģiju un valodas. Man bija tikai viena doma – studēt toreizējā Latvijas Medicīnas akadēmijā, tā ka Rīgas Stradiņa universitāte ir mana Alma Mater. Kāpēc tieši ķirurģija? Tajos laikos tas bija vienkārši: ja tu esi vīrietis, tev jāiet kādā ķirurģiskā disciplīnā – ķirurģijā, traumatoloģijā, neiroķirurģija... Tā es izvēlējos ķirurģiju un pozitīvi saslimu, jo jau 5. kursā sāku voluntēt – brīvprātīgi strādāt un darboties.

Vai kaut ko nožēlojat par līdz šim paveikto vai nepaveikto?

Nu, protams, ka ir jau neizdošanās arī, bet man liekas, ka esmu vienmēr no tām drīzāk kaut ko iemācījies. Mēs visi gribam būt ļoti veiksmīgi – lai mums veicas, lai mūs atzīst un tā tālāk. Tas, protams, ir ļoti jauki, bet atzinības brīži jau ir tādi uzplaiksnījumi. Tas ir kā vakaros vai naktī, skatoties debesīs, pamanīt kādu krītošu meteorītu, kas uz mirkli parādās un tad nodziest, bet tas ir viss. Pārējais ir smags darbs un arī diezgan lielas vilšanās.

Patiesībā nevajag baidīties no tā, ka kaut kas nesanāk vai neizdodas. Tas brīdis, protams, nav viegls, bet padara mūs par labiem profesionāļiem. Tas ir process, un process ir jābauda, jāmēģina baudīt.

Kā jūtaties savā jaunajā amatā RSU? Kas jūsu zinātkāri urdīs šeit?

Būt tagad šeit – Rīgas Stradiņa universitātē – man tiešām ir gan liels pagodinājums, gan milzīga atbildība, jo šī arī ir mana universitāte. Tā kā Austrumu slimnīca ir mana slimnīca un vienmēr būs mana slimnīca, un es vienmēr būšu pateicīgs kolēģiem, kas ir ļāvuši to ceļu iet, tieši tāpat esmu ārkārtīgi pateicīgs universitātei. 

Pašlaik mani urda visi procesi, kas saistīti ar augstāko izglītību. Ja jau esmu šeit, es esmu šeit ar visiem 100 %. Tagad esmu ticies ar ļoti daudziem cilvēkiem un komandām, esmu ārkārtīgi iedvesmots – ir fantastiski redzēt, kā cilvēkiem mirdz acis par to, ko viņi dara.

Es domāju, ka te ir lieliskas iespējas! Ļoti bieži ir tā, un tas attiecas pilnīgi uz visu, kad esam kaut kādā procesā vai darbā, mums šķiet, ka tas viss ir normāli. Manuprāt, svarīgi no tās normālības kāpt ārā un apzināties, ka šī ir brīnišķīga augstskola, kurā studēt, kurā mācīt, un te ir fantastiskas iespējas. Piemēram, šī te starptautiskā medicīnas programmas akreditācija. Tas ir tas, par ko vajadzētu runāt daudz plašāk, jo tas ir kaut kas neiedomājams, ka tādā mazā valstī kā Latvija, pabeidzot RSU, absolventi var mierīgi braukt faktiski uz jebkuru pasaules valsti, un mūs tur ņems pretī kā augstākās raudzes profesionāļus. Tas ir tik milzīgs lepnums un liels sasniegums. Tā kā tā nav normālība.

No normālības vajag kāpt ārā un priecāties katru dienu. Priecāties par tām fantastiskajām lietām, ko darām visi kopā, ko varam sasniegt, jo nav tā, ka kaut kādi rūķīši to ir izdarījuši. To esam paši izdarījuši, un ar to ir jālepojas!

Kas ir pirmās lietas, ko gribētu paveikt RSU? 

Nu, protams, man šobrīd ir tāds iepazīšanās posms, lai gan, jāsaka, diezgan dīvaini, jo īstenībā es RSU strādāju kopš 2003. gada. Tas ir 23 gadi. Protams, man tas ceļš ir bijis vairāk klīnisks. Es sāku no pašiem vienkāršākajiem darbiem – toreiz biju katedras laborants, un esmu tagad tas, kas es esmu. 

Mans amats prasa sekošanu kvalitātei, tas ir, uzturēt ļoti augstu studiju kvalitāti. Kaut arī zinātne nav man tiešā pārraudzībā, uzskatu, ka studijas un zinātne ir jautājumi, kas absolūti pārklājas. Ārkārtīgi būtiska lieta ir, lai students ir iesaistīts no pirmās dienas augstskolā, lai viņš jūtas gaidīts, pieņemts. Kad studējošais ir iesaistīts ne tikai studiju procesā, viņš ierauga arī citas attīstības iespējas – kā cilvēks, kā personība. Viņš kļūst par zinātkāru un ziņkārīgu cilvēku, kurš atkal aiz sevis ir gatavs vilkt pārējos. Nu, lai tas ritenis griežas. 

Tāpat ārkārtīgi būtiski ir radīt ko jaunu, nebijušu, unikālu. Rīgas Stradiņa universitātē ir apkopotas fantastiskas kompetences – veselības aprūpe, sociālās zinības, sports, tam jādarbojas sinerģijā un jārada unikāls izglītības, pētniecības un zinātniskais piedāvājums.

Vēl gribu norādīt un uzsvērt uz datiem un datos balstītu lēmumu pieņemšanu, šī kultūra ir jāstiprina un jāievieš gan horizontāli, gan vertikāli.

Vai pārraudzīt studiju procesus, tostarp sociālo zinātņu jomu, jums nebūs tāda kā izkāpšana no komforta zonas?

Vadīšana vispār ir tāda mūžīga diskomforta zona. Ar pilnu atbildību varu pateikt, ka es noteikti nepretendēju uz absolūtu kompetenci visās studiju jomās. Svarīgi ir pamanīt izcilus notikumus, cilvēkus, attīstības virzienus, iedvesmot un aicināt strādāt kopā, sadarboties, lai kopā virzītos uz izcilību. Vadītājam ir jāveido aizvējš, lai ir vieglāk iet uz priekšu.

Tā ir viena lieta. Otra, manuprāt, ir tas, ka tā ir absolūti unikāla iespēja, ka studiju medicīnas virziens atrodas teju vienā telpā ar sociālo jomu. Latvijā nav nevienas vietas, kur mēs, piemēram, sagatavojam slimnīcu vadītājus, bet vadīt slimnīcu nav tas pats, kas vadīt uzņēmumu, kas ražo finieri vai ko citu. Tas ir pavisam kaut kas cits, un es domāju, ka šīs ir tās kompetences, ko var apgūt tikai RSU. Tā milzīgā bagātība, ko mēs kā universitāte varam integrēt un dot sabiedrībai. 

Būtu lieliski, ja medicīnas studenti pēc izvēles apgūtu arī komunikācijas studiju kursus. Dzīvojam komunikācijas laikmetā – ja mēs nekomunicējam, tad to, ka esam baigie malacīši, neviens neuzzina. Svarīgi arī, kā pareizi komunicēt.

Mums RSU ir šīs iespējas – pilnveidoties un izglītoties dažādos virzienos.

Kādas jums attiecības ar sportu? Vai ir iecienītākie sporta veidi, kam jūtat līdzi vai ar ko nodarbojaties? 

Ilgu laiku biju aizrāvies ar skriešanu. Esmu arī pusmaratonu skrējis, bet darbs slimnīcas valdē mani mazliet apstādināja. Esmu guvis sporta traumas un pusmaratonu laikam noskriet vairs nevarētu. 

Neapšaubāmi RSU studiju programmās sports un veselība, veselīgs dzīvesveids – kur nu vēl labāka kombinācija! Te ir atkal stāsts par to, kā sporta zinības var mijiedarboties ar veselības, farmācijas un visām RSU kompetencēm. Šī sinerģija var dot spēcīgu izrāvienu un veidot gudrus cilvēkus, kas sagatavo labus sportistus, dzen uz priekšu sporta nozari.

Kā par spīti noslogotībai jums izdodas atpūsties? 

Mans hobijs pēdējos gadus ir lauku īpašuma kopšana. Mēs ar ģimeni pirms deviņiem gadiem nopirkām īpašumu Krimuldā. Kad pirmo reizi turp aizbraucām, viss bija aizaudzis krūmos un māja bija pussabrukusi. Pa šiem deviņiem gadiem lauku īpašumu esam uztaisījuši par pērlīti, līdz ar to trimmerēšana un zāles pļaušana ir mani lielākie hobiji. Kad jānopļauj vairāk nekā divi hektāri zālāja, tās ir kādas 4 – 5 stundas. Tad, tā mierīgi pļaujot, daudz ko var izdomāt, un es daudzas labas lietas esmu izdomājis, pļaujot zāli vai trimmerējot krūmus.

Foto no privātā arhīva

Reizēm mani aizved kaut kur, kā es smejos. Labi draugi ir ievilkuši mani burāšanā. Es neesmu ne profesionāls burātājs, ne kapteinis, bet kopā esam paburājuši gan pa Vidusjūru, gan pa Indijas okeānu. Un tas ir fantastiski! Pilnīgi cits veids, kā iepazīt svešu zemi un kultūru, nekā braucot ar autobusu vai privāto mašīnu. Nekad nevarētu iedomāties, kā tas ir, – vakarā, kad krēslo, ar jahtu iepeldēt ostā. Skats un sajūta ir neaizmirstama – ostas promenāde, gaismas, fonā skan mūzika, un no krodziņiem nāk dažādas smaržas.

Vai vēlaties iepazīstināt ar savu ģimeni? 

Jā, tas nav noslēpums. Es esmu precējies, un mana sieva ir māksliniece. Viņa ir stikla māksliniece, bet šobrīd strādā par mākslas skolotāju un brīvos brīžos glezno. Man ir trīs bērni, no kuriem vecākais studē orķestra diriģēšanu Jāzepa Vītola Mūzikas akadēmijā. Jaunākais dēls, kurš ir vidējais no bērniem, ir izvēlējies biznesa jomu un nekustamo īpašumu apsaimniekošanu. Viņš studē Rīgas Tehniskajā universitātē. Meita vēl ir vidusskolniece, un viņa domā doties ārstniecības virzienā. Nevienam bērnam neko neesmu uzspiedis – tā ir absolūti viņu izvēle.