Saprast, kā lūzuma puzli salikt atpakaļ. Ārsts Raitis Turkins par rezidentūru Jelgavā

Foto: RSU

Sarežģīts lūzums traumatologam atgādina puzli – jāsaprot, kā kaula fragmentus salikt atpakaļ, neskarot nervus un asinsvadus. Mūsdienās bieži to var modelēt datorā vai izmantot 3D printeri. “Man patīk, ka traumatoloģijā vajadzīga gan vizuālā, gan radošā domāšana,” saka Rīgas Stradiņa universitātes (RSU) 4. gada rezidents traumatoloģijā, ortopēdijā Raitis Turkins. Rīdzinieks rezidentūrai izvēlējies Jelgavas slimnīcu, kur plāno strādāt arī pēc studijām.

Intervijā Raitis stāsta par to, kā bērnībā pasaku vietā gribējis uzzināt vairāk par cilvēka organisma darbību, par to, kā jāprot ne tikai ārstēt traumas, bet arī sarunāties ar cilvēkiem brīžos, kad viņiem sāp. Te, Jelgavā, bijušas viņa ugunskristības, kad jāpaziņo tuviniekiem par pacienta nāvi vai jāveic īpaši sarežģītas operācijas. Bet neiztiekam arī bez komiskā – neparastiem atgadījumiem ārsta darbā. Saruna aizved arī līdz medicīnas nākotnei un Raita sapnim par laiku, kad cilvēkam varētu pievienot pat trešo, mākslīgo roku, ko vadītu smadzeņu impulsi.

Kad jums radās doma par ārsta profesiju?

Es jau no bērnības interesējos par ārsta profesiju. Mana mamma ir abdominālais ķirurgs (Ludmila Turkina, aut.), ar viņu mūsu ģimenē aizsākās ārstu dinastija. Viņa strādāja vairākās vietās – gan dažādās slimnīcās, tostarp, Jelgavas slimnīcā, gan RSU, tagad viņa koncentrējas uz darbu poliklīnikā.

Es bērnībā bieži izjautāju mammu par darbu. Atceros, kad man bija kādi deviņi gadi, viņa prasīja, kādu pasaku es gribu klausīties, un es atbildēju, lai viņa pastāsta, kā strādā aknas. Viņa visu izskaidroja vienkāršotā veidā – nonācām pie tā, ka tas ir milzīgs filtrs. Jau no bērnības man bija vēlme palīdzēt cilvēkiem, izprast cilvēka organisma darbību.

Kā savu ieceri īstenojāt, un kā nonācāt līdz traumatologa, ortopēda specializācijai?

Esmu rīdzinieks un pēc skolas absolvēšanas iestājos RSU. Sākumā domāju, ka tāpat kā mamma būšu abdominālais ķirurgs. Stājos rezidentūrā ķirurģijā un anestezioloģijā, bet neizturēju konkursu, tādēļ meklēju, kur tikmēr darboties. Kamēr bija brīvs gads, gribēju stažēties Jelgavas slimnīcā ķirurģijā, bet man pateica, ka ķirurgi nav vajadzīgi, taču nepieciešams traumatologs. Tā es sāku strādāt Jelgavas slimnīcas Uzņemšanas nodaļā par traumatologu stažieri (stažierim ir atļauts darīt to pašu, ko ārstam speciālistam, tikai speciālista uzraudzībā, aut.).

Sākot darboties traumatoloģijā, sapratu: jā, šis ir tas, ar ko es gribu nodarboties! Sapratu, ka šī nozare man būs daudz tuvāka nekā ķirurģija. To pat ir grūti izskaidrot! Te viss ir skaidrs uzreiz: veicam rentgenizmeklējumu, tas ir mūsu galvenais diagnostikas instruments, un jau varam ārstēt. Citās specialitātēs šis ceļš ir ilgāks. Man turklāt ir vizuālā domāšana un patīk redzēt to, par ko domāju, un traumatoloģijā tas ir iespējams.

Pats biju pārsteigts, cik ļoti šī specializācija aizrāva.

Kad izlēmu par labu traumatoloģijai, šķiet, visi ceļi pavērās. Šajā rezidentūrā tiku uzreiz, lai gan vietu tajā bija mazāk nekā ķirurģijā.

Kāds bija rezidentūras laiks?

Vienlaikus ir gan jāstrādā, gan jāmācās, ļoti daudz jālasa. Jā, laika plānošana ir sarežģīta un ir daudz darbu, vienlaikus man tas patīk. To var salīdzināt ar sporta zāli: tu ej uz sporta zāli, pēc tam esi noguris, var sāpēt muskuļi vai galva, bet zini, ka tu esi izdarījis kaut ko lietderīgu, šis nogurums ir patīkams.

Stundu ziņā – ir diennakts vai 12 stundu dežūras?

Tas atkarīgs no slimnīcas. Jelgavā dežūra sākas četros pēcpusdienā un beidzas astoņos no rīta. Bet ikdienas darba laiks ir astoņas stundas – no astoņiem rītā līdz četriem pēcpusdienā. Ja ņem nakts dežūru un nākamajā dienā jāturpina rezidentūras cikls, kopā var sanākt pat 32 darba stundas – tas jau ir krietni grūtāk. Ja pēc dežūras vari doties atpūsties, ir nostrādātas 24 stundas.

Mūsu slimnīcā grafiks ir diezgan elastīgs – vajadzīgās stundas ir jānostrādā, bet zināmā mērā pats vari saplānot grafiku, vienojoties ar kolēģiem. Citās slimnīcās ir 24 stundu dežūras, ko sadalīt ir grūtāk.

Vai realitātē diennakts dežūrā sanāk arī pagulēt?

Bieži vien sanāk, bet ne katrā dežūrā – ir sezonas, kad traumu ir vairāk. Piemēram, ziemā ir slidens, biežāk ir kritieni, vasarā labā laikā negribas sēdēt mājās un cilvēki kļūst aktīvi. Aktīvi darbojoties, var vairāk iegūt traumu.

Cilvēki ļoti “mīl kāpt pa trepēm” – lai apgrieztu kokus vai veiktu darbus uz jumta, savāktu ābolus… Un tad krīt.

Nereti ir stikla lausku radītas brūces pēdās… Siltā laikā cilvēki biežāk dodas pastaigās, kur traumējas. Nekļūdās un netraumējas tas, kurš neko nedara.

Ir dežūras, kur vispār nevar pagulēt, ir, kur līdz sešiem septiņiem rītā nav neviena jauna pacienta. Mēs ar kolēģiem pārrunājam, ka miegs dežūrā ir citādāks nekā miegs mājās – esi ik brīdi gatavs doties palīgā. Tomēr mēs tiekam galā. Mums ir profesija, kurā jāietrenē būt vieglā pacēlumā un būt gatavam jebkurā diennakts laikā doties palīgā. Galvenais ir pēc 24 vai 32 darba stundām dot sev atpūtu, izgulēties, paskatīties kādu filmu. Nevienam neiesaku ņemt vairāk par vienu dežūru pēc kārtas – es pamēģināju un to vairs nekad nevēlos atkārtot. Visvairāk tajā biedē nevis slodze, bet iespēja kļūdīties noguruma dēļ, no tā var ciest pacienti. Ar miegu jābūt labos draugos, jo pēc ilgām darba stundām esi parādā atpūtu organismam – jādod tā atpakaļ.

Dzirdēju kādu ārstu jokojam, ka vislabākā specializācija ir patologanatoms, tāpēc ka tur pacients tev neiebilst un principā ārsts var kļūdīties un sākt visu no jauna. Traumatoloģijā savukārt ir jāspēj komunicēt ar cilvēku, kuram ļoti bieži ir sāpes, varbūt pat viņš bļauj…

Jā, traumatoloģijā sāpes bieži būs, jo traumas bez sāpēm ir retas – ja nesāpētu, cilvēki pie mums nevērstos. Sāpes gan ir ļoti subjektīvas. Ir bijuši pārsteidzoši gadījumi – piemēram, tikai saišu sastiepuma dēļ cilvēks bļauj tā, it kā būtu lūzums, un otrādi – atbrauc vīrietis, kuram pēc gaitas redzu, ka viņš iet normāli, nekas nevarētu būt lauzts, taču rentgenā trīs vietās redzami lūzumi. Bet viņam ir augsts sāpju slieksnis.

Bieži vien grieztu brūču gadījumā, kamēr apskatu brūci, pacients nespēj parunāt, bet, tiklīdz pēc atsāpināšanas sāpes mazinās, jau sāk pļāpāt un jautāt: "Vēl ilgi, dakter?"

Krīt jau dažādi pacienti – arī tādi, kuriem ir demence un kuri tāpat nav spējīgi komunicēt. Ja cilvēks nespēj sarunāties, sazinos ar tuviniekiem, iztaujāju, kā cilvēks ikdienā uzvedas, ko varēja darīt, – lai saprastu pilno stāstu. Protams, mūsdienās palīdz e-veselības ieraksti.

Rīdzinieks Raitis Turkins rezidentūrai izvēlējies Jelgavas slimnīcu, kur plāno strādāt arī pēc studijām

Vairāki rezidenti no reģioniem man ir stāstījuši, ka priekšrocība tur ir tāda, ka kolēģi dod iespēju vairāk iesaistīties ārstniecībā, sastapties biežāk ar izaicinājumiem, nekā tas ir galvaspilsētā.

Jā, Rīgā ir vairāk kolēģu un savā ziņā notiek cīņa par operācijām. Teiksim, sarežģītu operāciju grib veikt seši rezidenti… Mums ir vieglāk, jo ir mazāk cilvēku un vairāk iespēju novērot dažādas klīniskās situācijas, asistēt.

Rīgā var gadīties pirmajos rezidentūras gados “tikai turēt āķus” operācijā.

Kāda bija jūsu pieredze pirmajās operācijās?

Pirmās operācijas vienmēr būs baiļpilnas – ir nepārliecinātība, galvā maļas ļoti daudz jautājumu un informācijas, ir grūti koncentrēties. Varbūt ir kolēģi, kuri ir mierīgāki, bet man katra pirmā jauna veida operācija ir satraukuma pilna. Taču es pamanīju: jo vairāk tu veic vienu un to pašu operāciju, jo katru reizi ir vieglāk un vieglāk – tu sāc saprast, kuras ir tavas stiprās puses un kas vēl jāizkopj. Kopš izpratu šo mehānismu, man vairs nav tik lielu baiļu no jaunā.

Sākumā, protams, blakus ir pieredzējis kolēģis. Vienmēr kāds ir ar tevi, un tas dod drošības sajūtu: es visu daru pareizi. Ja vēl cilvēks līdzās pasaka – jā, viss ir labi, – tad tu vari lielākiem soļiem doties uz priekšu, jo rodas pārliecība par savu darbu.

Kas līdz šim jums ir bijis izaicinošākais operācijas zālē?

(Aizdomājas.) Man bija jāoperē apakšstilba kaula lūzums pēdas locītavā, kas bija salūzusi vairākos fragmentos, tas ir tā saucamais pilona lūzums. Sarežģīta bija ne tik daudz operācija, cik tās plānošana – lai saprastu, kā to “puzli” salikt atpakaļ. Jāsaprot, ar ko pirmo sākt, ko – nākamo likt.

Jūs to modelējāt datorā?

Jā, visbiežāk to modelējam datorā, arī zīmējam – katram ir sava metodika. Kāds kolēģis, piemēram, griež fragmentus no papīra un, plānojot operāciju, visu saliek vajadzīgajā izkārtojumā. Zinu, ka ir traumatologi, kas ar 3D printeri izprintē lūzuma fragmentu daļas, paņem ķirurģiskos instrumentus, skrūvē kopā… Šādi var saprast, kāda pieeja būs vajadzīga operācijā, kā nesavainot kādu nervu vai asinsvadu. Man patīk, ka traumatoloģijā vajadzīga gan vizuālā, gan radošā domāšana.

Esmu intervējusi jauno traumatologu ortopēdu Uģi Šolmani Vidzemes slimnīcā par mākslīgā intelekta (MI) programmu izmantošanu šajā specialitātē. Viņš rādīja programmu, kas ir kā “trešās acis”, vērtējot rentgena uzņēmumu – traumu vērtē gan rentgenologs, gan ārstējošais ārsts, kā arī programma, kurā ievadīta plaša informācija ar lūzuma situācijām un kas spēj labi analizēt datus. Vai jūs arī izmantojam šādas programmas?

Jā, mēs arī tās izmantojam. Protams, no sākuma rentgena uzņēmumu paskatāmies paši – cienot sevi (pasmaida). Nosakām diagnozi un tad izmantojam papildu pārbaudes līdzekļus. MI visvairāk noder, ja rentgenā ir ļoti nelielas izmaiņas – programma spēj labi diferencēt, kur ir lūzums, ja tas nav nekur dislocēts (tas ir grūtāk nosakāms lūzuma veids). Ja lūzums ir dislocēts, to ar cilvēka aci ir viegli noteikt.

Vai jūsu praksē ir gadījies redzēt “neparasti gūtas traumas”? Piemēram, es dejoju bačatu un deju kopienā dalījās ar video no ārzemēm, kur dejas partneris sievieti pārāk ātri un neveiksmīgi iegrieza kustībā, kas paredz galvas atliekšanu. Sieviete pagrieza kaklu tā, ka guva traumu un tagad ir jāārstējas, nēsājot kakla ortozi.

Ir daudz neparasti gūtu traumu, taču jo īpaši atceros vienu gadījumu no sava pirmā rezidentūras gada. Pie manis atbrauca paciente ar plaukstas traumu. Taču, viņu apskatot, pamanīju, ka viņas apakšstilbs vidusdaļā apmēram 60 grādu leņķī novirzās uz iekšpusi – kauls atrodas tur, kur tam nevajadzētu būt. Es jautāju: Kas noticis ar kāju? Bet viņa atbildēja: Es vispār sasitu plaukstas locītavu… Izrādījās, bērnībā viņai bija lūzusi kāja, jo tēvs pārbrauca tai pāri ar traktoru.

Vajadzēja doties uz tuvāko feldšeru punktu, taču tad būtu jājūdz zirgs, jādzen rati un ceļš aizņemtu pusi dienas. Tēvs teicis: Meitiņ, tūlīt kaut ko izdomāsim… Viņš aptinis kāju ar avīzēm, aplicis mālus no dīķa, un ar šādu improvizētu “ģipsi” meitene staigājusi divus mēnešus.

Pēc tam to sadauzījuši, lai noņemtu. Tā kājas kauli saauguši nepareizi.

Kas traumatoloģijas ortopēdijas zinātnē ir “kosmosa cienīgs” pēdējos gados – kas varbūt pat nav ieviests ikdienas ārstniecībā?

Kā jau runājām, attīstās MI un mums jau tagad ir roboti asistenti. Ir izdomātas speciālas mašīnas, kas palīdz noteikt pareizos leņķus urbšanai, zāģēšanai.

Es domāju, ka inovatīvāka attīstība traumatoloģijā var būt saistīta tieši ar MI integrēšanu gan kā palīgu operācijās, gan to plānošanā.

Mani interesē zinātniskā fantastika un inovatīvas perspektīvas, piemēram, mākslīgās protēzes, kuras varētu iemācīties cilvēka kustības. Šajā virzienā jau notiek mēģinājumi. Tiek veidotas mākslīgās rokas, bet vēl neizdodas to darbību savienot ar smadzenēm – lai smadzenes nodotu signālu uz mākslīgo roku.

Ja tas izdotos, tas pavērtu iespējas ne tikai cilvēkiem bez ekstremitātes – cilvēkiem varētu būt papildu rokas, ko viņi ar smadzenēm varētu kustināt.

Pašlaik ārzemēs notiek eksperimenti, kur mehāniskajai rokai pieliek elektrodus, kurus var kustināt no attāluma. Tomēr es skatījos kāda blogera, kuram abas rokas ir amputētas, ierakstu, kurā viņš stāstīja par protēžu konkursiem, kurās cilvēki ar roku protēzēm veic dažādas darbības uz ātrumu. Tajās joprojām mehāniskās protēzes ieņem pirmo vietu (šajās protēzēs izmanto striķi, kuru var ar plecu kustībām kustināt, iekustinot protēzi).

Jums droši vien jāpalīdz smagos gadījumos – pēc autoavārijas vai neveiksmīga lēciena ar galvu ūdenī…

Ne visi šie pacienti, ja traumējušies mūsu reģionā, nonāk vai paliek pie mums – tas atkarīgs no organisma bojājumiem, jo, lai arī esam daudzprofilu slimnīca, pie mums nav visu specialitāšu ārstu. Piemēram, mums ir abdominālie ķirurgi, traumatologi, anesteziologi, reanimatologi, neirologi, internisti, ginekologi dzemdību speciālisti, pediatri, bet nav asinsvadu ķirurgu, torokālo ķirurgu (kas atbild par krūšu kurvi), vertebrologu, kas strādā ar mugurkaula traumām. Ja ienāk pacients, kuram ir mugurkaula trauma vai citas specifiskas traumas, mēs konsultējamies, cik akūti konkrētajā situācijā pacientu vajadzētu nogādāt citur vai cik ātri konkrētais speciālists varētu ierasties pie mums. Mēs šādu pacientu parasti stabilizējam, līdz tiek pieņemts lēmums, kā rīkoties tālāk.

Tomēr noteikti arī jūs sastopaties ar situācijām, kurās cilvēka dzīvei trauma atstās sekas uz mūžu, piemēram, zaudējot kāju. Viens aspekts ir redzēt situāciju rentgenā un domāt par ārstēšanu, otrs – saruna ar pacientu grūtā situācijā. Kādas empātijas un komunikācijas prasmes jums ielika RSU, un kā varbūt palīdzējuši kolēģu sniegtie padomi, lai veidotu šīs sarunas?

Te tiešām ļoti palīdzēja RSU un kolēģi. Viņi iemācīja, kā runāt ar pacientiem, radīja izpratni, kā pacients jūtas, kāpēc viņš uzvedas tā, kā uzvedas, piemēram, kādēļ kāds var kļūt agresīvs, neklausīt, nedzirdēt mani. Kad sāku saprast, kādēļ cilvēks tā uzvedas, kādi ir tipāži, sāku pareizāk ar cilvēku sadarboties. Ir pacienti, kuriem ir vairāk vajadzīgs atbalsts, kurus vajag pažēlot, vairāk parunāt. Ir tādi, kuriem jāapsola, ka viss būs kārtībā. Un ir cilvēki, kuriem vajag sausus faktus, un viņiem ir vieglāk nekā, ja viņus bužini vai sauc par saulīti.

Ļoti vērtīgi bija treniņi RSU Medicīnas izglītības tehnoloģiju centrā – mēs izspēlējām dažādas iespējamās komunikācijas situācijas. Piemēram, man pretī sēdās “paciente”, to spēlē aktrise, kura bija Jehovas lieciniece. Pēc scenārija viņai bija liels asiņu zudums un bija nepieciešama asins pārliešana. Jehovas lieciniekus ir problemātiski pārliecināt nepieciešamības gadījumā pārliet asinis viņu reliģiskā uzskata dēļ. Mēs izspēlējām, ko es teiktu vai neteiktu šādā situācijā. Un, pats interesantākais, pēc tam skatījāmies šīs sarunas ierakstu un analizējām, kas bija labi un ko varējām uzlabot.

Ikdienā noder kolēģu padoms. Ne tikai ārstu. Piemēram, man ļoti daudz ir izstāstījusi virsmāsa par komunikācijas lietām, īpaši pirmajās reizēs, kad bija nepieciešams paziņot par nāvi pacienta tuviniekiem. Pirmajās reizēs bija traki… Nezināju, kā to pateikt, nervozēju.

Kā jūs pats iemācījāties vai neiemācījāties pieņemt, ka dažreiz jūsu darbā jāsastopas ar nāvi. Es vismaz pieņemu, ka dažreiz.

Ja jūs runātu ar ārstu reanimatologu rezidentu, viņš pateiktu, ka ne tikai dažreiz. Bet mūsu specializācija tiešām nāve nav biežs rezultāts. Tomēr, ja tas notiek, tas emocionāli skar visu mūsu nodaļu. Šādās reizēs rūpīgi analizējam, kādēļ tā noticis.

Pirmajās reizēs bija visgrūtāk, tomēr ir izvēle – vai nu nāvi pieņem kā daļu no darba vai nepieņem, un tad agri vai vēlu tas tevi “apēdīs”.

Es izvēlējos pieņemt, ka diemžēl ir reizes, kad, lai arī visu iespējamo savā ārsta darbā esi izdarījis, pacients no šīs dzīves aiziet. Organisms pēc traumas varbūt izsmēlis daudzus savus kompensācijas mehānismus vai ir bijušas citas smagas saslimšanas…

Tad saproti – jā, tā notiek, bet tas nedrīkst tev traucēt turpmāk strādāt – ir vēl dzīvie cilvēki, kuriem ir jāpalīdz.

Ņemot vērā fizisko un mentālo slodzi, kā jūs sabalansējat darba un privāto dzīvi?

Manuprāt, man tas izdodas diezgan labi.

Es zinu kolēģus, kuri strādā vairākās darbavietās, viņi gan ir izdeguši. Es izvēlos uzņemt spēkus, koncentrējos uz vienu darbavietu un kontrolēju dežūru skaitu.

Cenšos neņemt vairāk par četrām līdz sešām dežūrām mēnesī, ideāli – četras. Atstāju brīvas sestdienas un svētdienas, atšķirībā no daudziem rezidentiem – sapratu, ka man šīs dienas ir vajadzīgas, lai atjaunotu spēkus.

Brīvajā laikā man patīk skatīties filmas, ceļot. Tagad atradu arī sportu, kurā var dažādos laikos sarunāt treniņus (ar savu mainīgo darba grafiku nevaru izvēlēties sportu ar nodarbībām noteiktos laikos) – spēlēju padela tenisu. Tajā ir viegli savākt komandu (spēlē ir četri cilvēki) – der jebkurš, nav jābūt īpašai fiziskajai sagatavotībai.

Man agrāk nepatika atrasties dabā, bet, strādājot ar cilvēkiem, tagad arvien vairāk un vairāk tas patīk – sāc cienīt to miera sajūtu, kad vienkārši apsēdies un “klausies gaisa skaņu”, gūsti prieku un gandarījumu no būšanas dabā.

No filmām mans mīļākais žanrs ir fantastika – arī par nākotnes versijām un tehnoloģijām. Interesanti, kādēļ mēs joprojām nepārstādām smadzenes? Manuprāt, sadarbība starp fantastiem un zinātniekiem var nest augļus. Žils Verns elektrisko submarīnu ideju aprakstīja, krietni pirms tādas kļuva par realitāti. Fantastikas žanra autori var radīt idejas, bet zinātnieki – meklēt, kā tās īstenot. Man patīk arī komēdijas, spraiga rakstura filmas un tad – melodrāmas.

Jūsu rezidentūra tuvojas beigām. Vai domājat arī turpmāk palikt Jelgavas slimnīcā?

Jā, vēlos šeit palikt, jo te ir ļoti atbalstošs kolektīvs, ir ļoti daudz, ko darīt. Rezidentūras ciklos esmu pabijis dažādās slimnīcās un varu salīdzināt. Šeit ir ļoti lielas perspektīvas attīstīties, slimnīcas vadība un kolēģi ir pretimnākoši.

Raksts publicēts portālā Delfi.lv