Pārlekt uz galveno saturu
Par mums medijos
Studentiem
Rezidentūra

Linda Rozenbaha, RSU Sabiedrisko attiecību nodaļa
Foto: RSU

Viņš atstāj ļoti nosvērta cilvēka iespaidu un vienlaikus nedaudz melni joko. Jaunais ārsts Vidzemes slimnīcā traumatologs ortopēds Uģis Šolmanis nav apstājies pie sasniegtā un turpina specializēties, būdams Rīgas Stradiņa universitātes (RSU) rezidents mugurkaula ķirurģijā. Latvijā ļoti trūkst šo speciālistu. Rūdīto rīdzinieku ļoti modernā stacionāra vide, par ko pārliecināmies savām acīm, un mūsdienīga darba iespējas medicīnā aizvilinājušas uz Valmieru. Arī brīvajā laikā Šolmanis nododas izaicinājumam medicīnā – darbojas Zemessardzes 2. Vidzemes brigādes medicīnas rotas mobilo ķirurgu vienībā – un būtu gatavs kara gadījumā palīdzēt cietušajiem.

Kā jūs jūtaties Valmierā? Jūs iepriekš ar šo vietu nekas nesaistīja?

Visu mūžu biju dzīvojis Rīgā. Jau studiju laikā apbraukāju reģionālās slimnīcas, iepazinu, kā tur izskatās un ko katrā vietā piedāvā. Šeit, Valmierā, man liekas, ir viens no labākajiem variantiem, kur ārstam strādāt, jo ir izremontētas telpas un sakārtoti darba apstākļi, viss ir modernizēts, salīdzinot ar citām iestādēm. Visu, ko vien administrācija var izdarīt darbinieku labā, tā ir paveikusi.

Jā, ir labumi, kas citur ir lielāki, bet jāņem vērā vide, iespējas un cilvēki, ar kuriem strādāsi, –

ne vienmēr vieta, kur met pakaļ dāvanas (dod dzīvesvietu u. tml.), ir labākā, kur strādāt.Es šeit jūtos labi un nekur citur negribētu būt.

Šeit ir augsta līmeņa slimnīca ar labu aparatūru, te visu dara paši – mums nav jābalstās uz tuvējām slimnīcām. Apjoma ziņā šī ir lielākā slimnīca Vidzemē, traumatoloģijā tiek apkalpots viss reģions, sākot no Ainažiem, Salacgrīvas līdz Cēsu klīnikai un Madonai. Ja jāpalīdz avārijās cietušajiem, mūsu pārziņā ir visa Vidzeme. Arī no Siguldas ved uz Valmieru, nevis Rīgu.

No pieredzējušiem ārstiem un vecmātēm esmu dzirdējusi, ka savulaik gūta pieredze reģionālā slimnīcā ir neatsverama, jo tur jāuzņemas lielāka atbildība, nekā to uzticētu galvaspilsētā. Vai tas atbilst arī šodienas pieredzei?

Viennozīmīgi – jā, un tas ir ļoti labi. No studiju biedriem, kas bija rezidentūrā Rīgā, zinu, ka tur ne vienmēr pietiek laika uzticēt jaunajiem nopietnākus pienākumus operācijās, jo ir milzu darba apjoms. Šeit uzreiz bija iespējas pieredzējuša kolēģa uzraudzībā veikt kādas manipulācijas un apmācību ziņā iegulda ļoti daudz.

Var secināt, ka rezidentūra reģionā vairāk piemērota tiem jaunajiem ārstiem, kas...

... vēlas darīt.

Ja ir vēlme darīt praktisku darbu, tad reģionos to iemācīties ir daudz lielākas iespējas nekā Rīgā.

Kad gribēju sarunāt interviju, jūs bijāt aizņemts poligonā. Jūs darbojaties vēl vienā jomā, kur potenciāli vajadzīga psiholoģiskā noturība, – esat Vidzemes brigādes Medicīnas rotas mobilo ķirurgu vienībā. Ja, tpu, tpu, tpu, sāksies karš, tad skaidrs, kur jūs meklēt...

Mēs būsim frontē. (Pārliecinošā balsī.) Ļoti vienkārši. Mēs ģeogrāfiski esam tuvākie [iespējamai] frontes līnijai. Brigādē visi apzināmies, ka ne jau kurzemnieki būs pirmie, kas kaut ko saņems. (Smejas.) Pirmie triecieni būs pa šo reģionu.

Mūsu Vidzemes brigādes Medicīnas rotas mobilo ķirurgu vienībā esam vairāki ķirurgi, arī no šīs slimnīcas un no Rīgas. Mēs attīstām prasmes veikt operācijas kaujas apstākļos teltīs, lai karavīrus glābtu tuvu frontes līnijai vai veiktu neatliekamās operācijas. Armijai tam ir pietiekams ekipējums, vairs nav kā agrākos laikos, kad vajadzēja ķieģeļu ēku un galdu. Ir mobilas mašīnas, operāciju aprīkojumu spējam uzsliet 20 minūtēs. Pusstundas laikā var meža vidū uztaisīt operāciju zāli, operēt un tikpat ātri visu novākt.

Kā jūs vispār izvēlējāties kļūt par ārstu?

Mācījos Natālijas Draudziņas ģimnāzijā, biju starp skolēniem ar labākajām sekmēm, gāju uz olimpiādēm. Man padevās ķīmija, matemātika, bioloģija – visas STEM jomas. Un kaut kādu apstākļu sakritības dēļ aizgāju studēt medicīnu.

Jūs šeit bijāt rezidentūrā, kļūstot par traumatologu ortopēdu. Bet nu paralēli darbam šajā specialitātē esat arī rezidents mugurkaula ķirurģijā.

Jā, šajā rezidentūrā rit otrais gads.

Tā Latvijā ir pilnīgi jauna apakšspecialitāte rezidentūrā traumatologiem.

Es jau medicīnas studiju laikā nolēmu, ka izvēlēšos ķirurģisko profilu. Tolaik pāris gadu biju brīvprātīgais Traumatoloģijas slimnīcā Rīgā, jo tur "trūka roku". Pamazām ieinteresējos par nozari – darbs ar kauliem, operācijas šķita interesantas, tā mani lēnām ievilināja traumatoloģijas nozarē.

Studiju laikā arī no medicīnas studentu asociācijas LaMSA (Latvijas Medicīnas studentu asociācija) divus mēnešus biju apmaiņas braucienā Turcijā – praktizēt abdominālajā ķirurģijā. Tā bija "pilsētiņa" Kitahja ar vairāk nekā pusmiljonu iedzīvotāju. (Sirsnīgi smejas.) Studentu pilsēta ar reģionāla līmeņa slimnīcu, kur tiešām daudz paveic.

Pirmavots: Delfi

Citas intervijas par RSU rezidentūru

Ārsts Everesta pakājē, stihijās un smagās situācijās. Mazāk zināmais par neatliekamās medicīnas ārstiem

Kurzemes reģiona spēks: ārsts Tarasovs sniedz mieru dzemdībās un atveseļo onkoloģijā