Par “robeždarbu” un darbu
Šā gada novembris ir laiks, kad lēnām noslēdzu lauka darbu Latvijā un pamazām uzsāku digitālo etnogrāfiju ar pētniekiem, kas šobrīd dzīvo vai kādreiz ir strādājuši Japānā.
Kā jau minēju iepriekšējos ierakstos – un kā jau tas pamatā izriet no pandēmijas un tai līdzi nākošās distancēšanās apstākļiem, tradicionālais lauka darbs lielā mērā šoreiz tiešām ir gājis secen, un šajā projekta posmā paļaujos galvenokārt uz platformā Zoom veiktajām daļēji strukturētām intervijām un attālinātai sekošanai, piemēram, ar zinātnes politiku saistītiem jautājumiem un to raisošām diskusijām. (Ak, jaunais augstskolu likum!)
Pakāpeniski pārslēdzoties no viena lauka (Latvijas konteksta) uz nākamo (ārvalstu pētnieku pieredzi Japānā), vēlreiz pārskatu arī līdz šim veiktās intervijas un tajās pausto, bieži domājot par to, cik pētniekiem, administratoriem un politikas veidotājiem un īstenotājiem tomēr ir atšķirīgs skatījums uz zinātnes un pētniecības procesiem Latvijā. Jau pirms daudziem gadiem amerikāņu sociologs Tomass Gierins (Thomas Gieryn) rakstīja par tā dēvēto “robeždarbu” (boundary work). Domājot par to, kas un kā nodala zinātni no citām aktivitātēm un praksēm, Gierins pauda, ka ļaudis veic “robeždarbu”, kad viņi cīnās ap un par zinātnes autoritāti – un prestižu, varu, resursiem utml., kas ar šo priviliģēto pozīciju ir saistīti. Tādā veidā visu laiku tiek renegociēts, kas īsti ir zinātne un kādas darbības iet ārpus tās rāmjiem. Protams, kopš XX gs. 90. gadiem, kad Gierins rakstīja par “robeždarbu”, daudz kas ir mainījies – arī zinātnes prestižs ir sašķobījies, kā to var noprast no vakcīnu, klimata pārmaiņu un nu jau arī COVID-19 noliedzēju skaita pieauguma. Tāpat arī jāņem vērā vēsturiskais, politiskais un sociālekonomiskais konteksts, kurā “robeždarbs” notiek, tas ir, robežas Latvijas kontekstā tiek iezīmētas, veidotas un apspriestas citādāk nekā, piemēram, ASV. Taču “robeždarbs” jebkurā gadījumā notiek, un dažādi aktori ar zinātni un pētniecību saistītos procesus tver atšķirīgi un cīnās par to, kas tad ir zinātne un kas šim zinātnes zvēriņam vēderā.
Mūsdienu Latvijas un mana pētījuma kontekstā mani turpina fascinēt jautājums par to, kā šajā “robeždarba” procesā zem paklāja tiek paslaucīts darbs, kas ne pētnieku, ne institūciju administrāciju, ne politikas veidotāju un īstenotāju diskursos īsti netiek pieskaitīts pie īstās zinātnes, taču kurš ir neizbēgams un kura apjomi tikai turpina pieaugt. Tas ir darbs, kas tiek veikts, lai uzturētu nevis materiāltehnisko, bet cilvēcisko zinātnes infrastruktūru. Domājot par ārvalstu pētniekiem, tas nozīmē pētnieku ieinteresēšanas un piesaistīšanas darbu, palīdzību adaptēšanās procesā, visu nepieciešamo veidlapu aizpildīšanu visdažādākajos projektu pieteikumos, lai balansētu starp normatīvajiem aktiem un cilvēku dzīvēm – tajā pašā laikā paturot prātā, ka pētnieka vērtību institūcijai un valstij (Latvijas gadījumā) nosaka viņa publikācijas un diezgan miglaini definēta dalība starptautiskos projektos. Kā izsaucās viens no maniem pētījuma dalībniekiem, starptautiski pazīstams zinātnieks: “Kā es varu citējamus rakstus rakstīt, ja es tulkoju postdoc dokumentus?” Un, kā minēja kādas Latvijas reģionālās augstskolas pārstāve, runājot par savas institūcijas darbinieku paveikto: “Šeit dzīvo un strādā cilvēki ar misijas apziņu.”
Abi šie cilvēki, lai gan nenoliedzami runā no diezgan atšķirīgām pozīcijām, iezīmē to, ka nemitīgi veic infrastrukturālo darbu, lai iespējotu normatīvojos aktos noteikto, ko, savukārt, zinātnes politikas realizētāji saredz kā institūciju atbildību. Viss šis darbs šķietami pazūd un izšķīst (par neredzamo darbu rakstīju jau iepriekš) “robeždarba” procesā – taču reāli tiek vairāk vai mazāk vienmērīgi uzlikts uz pētnieku pleciem. Un, jā, redzamāks tas nudien kļūst mirkļos, kad sākam sīkāk analizēt mehānismus, ar kuru palīdzību Latvijā tiek uzņemti ārvalstu pētnieki.
Viens no mana projekta nodevumiem būs rīcībpolitikas ieteikumi ārvalstu pētnieku piesaistes kontekstā. Un, pārskatot līdz šim veiktās intervijas, es turpinu domāt un veikt piezīmes par to, kā veidot šos ieteikumus tā, lai padarītu redzamu un novērtētu infrastrukturālo darbu, ko ikdienā veic zinātnieki Latvijas pētniecības institūcijās. Šķiet, jau kādā no iepriekšējiem ierakstiem minēju, ka ticu, ka Latvija patlaban ir pozīcijā (par spīti pandēmijas nestajām neskaidrībām), kurā joprojām būtu iespējams veidot politiku, kas, mudinot pētnieku būt allaž produktīvam, neaizmirstu arī par cilvēciskajiem faktoriem. Esmu pārliecināta, ka Latvijas zinātnes vide no tā tikai iegūtu.
