Skip to main content
This page is available in Latvian only.
Intervijas
Pētniecība
Sociālā antropoloģija

Kas vienā kultūrā pašsaprotams, citā var raisīt virkni izbrīnas pilnu jautājumu. Pie šādiem citviet pasaulē līdz galam neizprotamiem fenomeniem pieskaitāmas Latvijā pastāvošās dažādās prakses stājas korekcijai, sākot ar zīdaiņa tonusa mazināšanai paredzētajiem pasākumiem, dažādu slingu ieviešanu bērna pārnēsāšanai agrīnajā periodā un hendlinga nodarbībām, beidzot ar ārstniecisko vingrošanu vēlākos gados un pat specializētu skolu.

Sociālantropoloģi Karīnu Vasiļevsku-Dāsu, kas nesen ieguvusi doktora grādu medicīnas antropoloģijā Kalifornijas Universitātes Sanfrancisko un Bērklijā apvienotajā programmā un kas kā viesdocētāja maijā ieradīsies Rīgas Stradiņa universitātē (RSU), interesēja jautājums, kur sakņojas šāda nepieciešamība un kāpēc laikā pēc Padomju Savienības sabrukuma jau neatkarīgajā Latvijā šīs dažādās prakses stājas korekcijai tikai pieņemas plašumā.

Tavi disertācijas secinājumi ir, es pat teiktu, kaut kādā mērā izaicinoši visiem tiem, kuri ir bijuši un joprojām ir saistīti ar bērnu aprūpi Latvijā. Atceros, savā nesenajā prezentācijā Latvijas auditorijai teici, ka tev visu laiku jāskaidro saviem ārvalstu kolēģiem šīs Latvijā pastāvošās prakses. Viena no tavas disertācijas atziņām ir, ka stājas koriģēšana ar dažādām metodēm ir Latvijai specifiska lieta.

Iesākumā gribu pateikt, ka mans kā sociālantropoloģes uzdevums nav noteikt, kas ir pareizi un kas nav, īpaši no medicīnas viedokļa. Mans uzdevums ir izgaismot sabiedrībā pastāvošos fenomenus no citas puses. Mani kā antropologu interesē, kā mūsu attieksme pret taisnu ķermeni ir radusies.

Savā doktora disertācijā parādu Latvijā svarīgas vērtības, kas ir ietekmējušas arī medicīnas jomu. Es analizēju jēdzienu "laba stāja" no morālajiem un estētiskajiem Latvijas ķermeniskās audzināšanas aspektiem, dēvējot to par "taisnās muguras morāli". Pētīju populāras prakses tā sauktā zīdaiņa tonusa mazināšanai un stājas profilaksei. Analizēju bailes no fizioloģiskas asimetrijas, kas ietekmē mūsdienu vecāku un medicīnas profesionāļu attieksmi pret bērna ķermeni Latvijā.

Negribu arī teikt, ka pievērst uzmanību stājai un simetrijai nav pareizi tikai tāpēc, ka Amerikā tā nedara.

Šo prakšu aizsākumi meklējami padomju periodā, bet atšķirībā no mūsdienu vecāku vispārīgi nosodošās attieksmes pret padomju pagātni, raizes par ķermeņa taisnumu ir plaši atzītas un ietekmē arī salīdzinoši alternatīvo ķermeniski intensīvo vecāku grupu attieksmi pret bērna veselību. Tie ir vecāki, kuri vadās pēc drošās piesaistes principiem, īpaši ķermeniskos veidos, – nēsājot bērnu slingā, guļot vienā gultā ar zīdaini, ilgstoši barojot ar krūti. Šī bija viena no grupām, ko es pētīju disertācijas darbā.

berni4-lead.jpg

Vai šī prakse ir tikai un vienīgi padomju mantojums? Vai ir vērojamas kādas ietekmes postpadomju laikā, kas ļāvušas šo praksi uzturēt?

Pēc neatkarības atgūšanas nepieciešamība saslēdzās ar to, kas mums ir svarīgs, proti, 90. gadu sākumā medicīnas nozare komercializējās, bija jāpiedāvā servisi, kas iedzīvotājiem nepieciešami. Tonusa mazināšana zīdaiņiem bija viens no tiem.

Paradokss ir tas, ka tonuss kā tāds medicīnā nemaz nav definēts. Mediķi, ar kuriem runāju, atzina, ka būtu jāprecizē, vai muskuļu tonuss ir palielināts vai pazemināts. Šeit arī nonāku pie morālajiem jautājumiem – ko Latvijā nozīmē cilvēks ar stāju, ar stingru mugurkaulu. Viena no manām hipotēzēm ir, ka šī ir mūsu vērtība.

Savā pētījumā aptvēru padomju un pēcpadomju laiku, bet domāju, ja mēs meklētu tālāk, tad saskatītu vēsturiskas sakarības un nonāktu pie 19. gadsimta taisnā ķermeņa ideāliem. Palasiet Džeinu Eiru, tur tie spilgti attēloti. Šie ķermeniskie ideāli ietekmēja arī ārstnieciskās fizkultūras izveidošanos Padomju Savienībā, vēsturiskās saknes ir līdzīgas.

Savu Latvijas kolēģu lokā apspriedām, ko nozīmē Raiņa dzejolis Lauztās priedes – tajā ir minēta šī muguras liekšana, kas interpretēta kā kaut kas negatīvs. Labāk lūzt, nevis muguru liekt. Var vilkt paralēles ar dzimtbūšanu un piespiedu pakļaušanos varai. Šo būtu vērts pētīt vēsturniekiem, folkloras speciālistiem. Pati esmu pētījusi tikai to, kā jēdziens "ķermenis" parādās tautasdziesmās, un te jāteic, ka neparādās nemaz – tajās ir minēts tikai "augums". Bet Lauzto priežu analīze dod nojausmu, ka taisnās muguras morālā vērtība nav veidojusies tikai padomju periodā.

Man svarīgi pateikt, ka tas, kas pašlaik notiek Latvijā, proti, šīs dažādās stājas koriģēšanas prakses, ir tieši Latvijai raksturīgas. Dažreiz mēs zināmā mērā to darām pat par spīti tam, kas notiek citās valstīs. Piemēram, man stāstīja par Īrijā dzīvojošiem latviešiem, kuri nesaskaras ar tik precīzu bērnu stājas novērtēšanu kā Latvijā. Viņiem Latvijas variants šķiet pierastāks. Dzīvojot Amerikā, man kā mammai un sociālantropoloģei tas bija atklājums, ka šeit nepastāv tāds uztraukums par zīdaiņa muguru. Neesmu dzirdējusi par hendlingu tādās izpausmēs, kā tas ir Latvijā.

Mani nepamet sajūta, ka šeit vietā ir runāt ne tikai par šķībajiem bērniem, bet arī par šķībo vecāku korekciju, es to domāju metaforiski – proti, pret vecākiem īpaši agrīnā bērna vecumā tiek izdarīts tik milzīgs spiediens par to, kā un ko vajag, lai bērns attīstītos atbilstoši tabulām un algoritmiem, ka visu šo aprūpes darbību kopums galu galā kļūst arī par kritēriju tam, vai es esmu labs vecāks. Pēc tam dažādas institūcijas prasīs man, ja būs kādas problēmas, un tad, ja būs, es neesmu tikusi kā vecāks galā ar saviem pienākumiem.

Savā disertācijā es aplūkoju arī šo aspektu. Pagājušā gadsimta 90. gados aizsākas tendence visā pasaulē, kuru apzīmē ar terminu "helikoptera vecāki". Pirms tam bērnu varēja atstāt vienu mājās, par to īpaši nesatraucās. Latvijā šajā pašā laikā pieņēma likumu, līdz cik gadiem bērns nedrīkst atstāt bez uzraudzības. Vecāki kļuva daudz orientētāki uz bērnu.

Pētījuma laikā atcerējos stāstu, kā mani bērnībā masāža izglāba no neaugšanas. Runāju ar savu vecmāmiņu, kas atzina, ka bērniem tomēr ir jāpieskaras, pretēji tādiem izteikumiem kā "tikai neņem rokās, pieradināsi", un tieši tāpēc, ka mani vairāk ņēma rokās, viņai šķiet, atsākās mans augšanas process. Tie ir astoņdesmitie gadi, paradigmu maiņa. Sava pētījuma ietvaros intervēju vairāk alternatīvos vecākus, kas patiesībā kļūst arvien mazāk alternatīvi, jo visas šīs prakses plaši izplatās caur medijiem, piemēram, žurnālu Mans Mazais. Es viņus pētījumā dēvēju par ķermeņintensīviem vecākiem, jo tieši ar ķermenisko piesaisti viņi atšķiras no tradicionālākiem vecākiem un iepriekšējās paaudzes. Šī vecāku grupa izteikti pretojas padomju periodam, ko viņi atminas bieži vien caur savu vecāku prizmu kā laiku, kad institucionālā aprūpe apspieda iespēju izveidot agras attiecības ar bērnu.

gimene2-lead.jpg

Tajā pat laikā tu stāstīji, ka pašiem amerikāņiem ir prakse ar īpašām ierīcēm regulēt bērnu galvaskausu agrīnā vecumā. Ir kultūras, kas īpaši rūpējas par pareizu zobu formu, pareiziem kakliem, lūpām, apgraiza dzimumorgānus, lai tie atbilstu pieņemtajiem standartiem. Ko tas liecina par mums kā cilvēkiem?

Tas nav tikai estētiski. Tam visam ir pamatojums, piemēram, Ķīnā kājas nosēja kā konkrētas šķiras piederības zīmi. Mūsdienu vizuālajā pasaulē ir dažādas prakses, lai izskatu uzlabotu. Ja runājam par Rietumiem, daudzi nēsā breketes, citi balina zobus. Tie ir skaistuma ideāli, kas nosaka, cik veiksmīgs cilvēks būs kā pieaugušais, piemēram, cik lielas iespējas sievietei būs apprecēties.

Domājot par tonusa mazināšanu, var teikt, ka ilgtermiņā tā ir panākumiem bagāta un vesela pieaugušā radīšana – Latvijā viens no skaistuma ideāliem ir cilvēks ar taisnu muguru un staltu stāju.

Tavas prezentācijas laikā sociālantropoloģe Aivita Putniņa vaicāja, kā skaidrot, ka no vienas puses pastāv šīs uz bērnu orientētās prakses, bet no otras – mums ir viens no augstākajiem bērnu traumatismiem Eiropā?

Šeit ir jārunā par to, kā atbildība ir bērnu traumatisma mazināšana. Esmu pētījusi to, kā par šiem jautājumiem raksta un kā tos apkaro no sabiedrības veselības puses. Tas ir neuzmanīgais vecāks, kurš nepietiekami zina. Domāju, ka mērķis nav tie apzinīgie helikoptervecāki. Šis drīzāk ir jautājums, kā mēs izglītojam dažādus vecākus. 

Man ienāca prātā doma, vai varētu būt kāda korelācija starp to, ka pirmajos gados spiediens vecākiem par to, kā ir jābūt, ir tik milzīgs, ka ap četriem gadiem, kad bērns jau ir kļuvis nedaudz patstāvīgāks, vecāki ir tik pārguruši, ka atļaujas beidzot atslābt. Pēc statistikas, četri gadi ir tas laiks, kad strauji pieaug traumatisma līkne. Tāpat atradu, ka visvairāk traumas bērni no 3 līdz 6 gadu vecumam gūst tieši laika posmā no pulksten 17.00 līdz 21.00 – laiks, kad bērni ir mājās no dārziņa un atrodas vecāku uzraudzībā.

Šajā hipotēzē ir loģika, proti, kas notiek ar vecākiem, ja viņi vairākus gadus dzīvo nepārtrauktā trauksmē. Kurš tad ir atbildīgs par to, kas ar bērnu notiek? Vēl viena lieta – kurš ir tas vecums, kad vecākiem šķiet, ka bērnu jau varētu tik daudz nepieskatīt, ka viņš noteiktās situācijās var pats parūpēties par sevi. Kurā brīdī bērns Latvijā kļūst apzinīgs? Man šķiet, ka šajā jautājumā arī notiek paradigmas maiņa. Latvijā vēl ir pirmklasnieki, kas iet vieni paši uz skolu, ko es Amerikā nevaru iedomāties, – vismaz ne šeit, kur dzīvoju. Tajā pat laikā manā pētījumā arī Latvijā vairāki informanti izteicās, ka viņi bērnu vēl pat deviņos gados neatstāj mājās vienu. 

Saprotu, ka arī laukos situācija ir mainījusies. Pašvaldībām ir risinājumi, kā bērnus nogādāt skolā un atpakaļ uz mājām.

Bērni laukos kļūst aprūpētāki. Esmu dzirdējusi stāstus, ka bērni, kuriem līdz mājām būtu jāiet 20 minūtes, stāv un gaida autobusu. Tā ir milzīga paradigmas maiņa.

Tokijā tā ir normāla prakse, ka pirmklasnieki iet vieni uz skolu, vieni pārvietojas sabiedriskajā transportā, jo tur pastāv uzskats, ka tā ir visas sabiedrības atbildība, lai viņš droši nokļūtu galapunktā.

Tas ir atkal par to, uz kā gulstas atbildība, un ne tikai šajā jomā. Padomju laikā izdotajā grāmatā lasīju, ka par atbrīvošanos no tonusa ir atbildīgs vecāks.

Tavas prezentācijas noslēgumā tu norādīji, ka mēs esam tik ļoti aizrāvušies ar bērnu fizisko ķermeņu veidošanu, ka viņu emocionālā pasaule paliek bez pienācīgas ievērības. Mums kūtri tiek risinātas problēmas ar mobingu skolās. Pandēmija gan, manuprāt, ir devusi grūdienu – ārsti zvana trauksmes zvanus par bērnu psihisko veselību. 

Ja mēs skatāmies no ārsta viedokļa, fizioloģiski novērot ir daudz vieglāk, bet pievērst uzmanību bērna psihoemocionālajam stāvoklim – šī tradīcija mums nemaz nav tik sena, un tas nav tik vienkārši. 

Man bija iespēja strādāt pie dokumentālās filmas Latvijas kods. Skaistai būt. Pārsteidza, cik daudz mūsu intervēto meiteņu valodā ir terminu, kas apzīmē apsmiešanu, ķircināšanu. Tās nebija meitenes, piemēram, ar lieko svaru, pret kurām varētu sagaidīt vienaudžu vēršanos. Viena no disertācijas pētījuma meitenēm, kas kādu brīdi bija dzīvojusi Amerikā, teica, ka Latvijas bērni vairāk ir "bullīši", latviskojot anglisko terminu bullying, ka vide ir atvērtāka ķircināšanai un izsmiešanai. Jāatceras, ka tikai nesen Latvijā parādījās tādas organizācijas kā Neklusē. Par šīm problēmām sāk runāt tikai tagad.

Emociju pasaulei nebija pievērsta tāda uzmanība kā ķermenim.

Runājot par skolu un tajā pastāvošo vardarbību, atkal ir jautājums, kurš ir atbildīgs – ir viens pieaugušais uz daudziem bērniem. Kāda ir pieaugušā loma? Mediēt visu laiku šo bērnu attiecības ar pasauli vienam skolotājam arī nav iespējams.

Šajā pavasarī tu būsi sastopama Latvijā un maijā Rīgas Stradiņa universitātē sāksi lasīt studiju kursu Bērnības etnogrāfija. Tas būs pieejams visiem interesentiem RSU Atvērtajā universitātē. Pastāsti, lūdzu, nedaudz plašāk!

Būs gan teorētiskās, gan etnogrāfiskās nodarbības. Teorētiskajā daļā runāsim par to, kas ir mainījies 20. un 21. gadsimtā bērnības interpretācijā, kāpēc vispār ir pieņemts bērnus pētīt. Līdz pagājušā gadsimta beigām tā nebija prestiža tēma. Ir skaidrs, ka tas atspoguļo vispārējo nozīmīgumu, kas bērnam tiek piešķirta. Pētīsim, kas notiek ar bērnu audzināšanu, lasīsim etnogrāfijas no vairākām pasaules valstīm. Piemēram, par ielu bērniem Haiti. Nevaram ignorēt pandēmijas laiku, kas ļoti izteikti ietekmē bērnus – kur viņi atrodas, kas ar viņiem notiek, kurš viņus pieskata.