Skip to main content
Page is available only in Latvian
Par mums medijos
Studentiem
Darbiniekiem

Vai mūsdienās būt vecākiem ir grūtāk, vai arī ir kādi aspekti, kuros tas ir grūtāk? Iespējams, to paaudze, kam pašiem bija jāmazgā autiņi, brīnītos, ja kāds uz šo jautājumu atbildētu ar "jā". Taču runa jau nav tikai par autiņbiksītēm un citiem darbiem, kuru veikšanu ikdienā zinātnes un tehnoloģiju progress ir atvieglojis.

Antropoloģe Ieva Puzo meklē atbildes, kāpēc daudzi vecāki tomēr uz šiem jautājumiem patiesi atbild: "Jā." Un kādi aspekti ir vieglāki. Kāda loma tajā ir digitalizācijai un kāda – citādām prasībām pret vecākiem.

berniba-lead.jpg

Tele 2 un SKDS pētījumā aicināja pašus vecākus novērtēt sajūtu par sevi kā vecākiem. Aptaujā piedalījās 1001 vecāks, kuriem ir bērni vecumā no diviem līdz 17 gadiem. Gandrīz puse jeb 46 procenti šo Latvijas vecāku uzskata, ka bērnus digitālajā laikmetā audzināt ir grūtāk nekā laikā, kad auga viņi paši.

"Domājams, vecākiem tagad tas šķiet grūtāk, jo ir mainījusies izpratne par to, ko nozīmē būt labam vecākam un kas ir labi pavadīta bērnība. Rietumu pasaules, tostarp arī Latvijas, fenomens ir tāds, ka šobrīd uz vecākiem tiek izdarīts milzīgs sabiedrības spiediens. Antropologi un citi sociālie zinātnieki šo laiku mēdz saukt arī par neoliberālismu – tas nozīmē, ka tiek uzsvērta indivīda atbildība, viņš ir atbildīgs pats par sevi, viņam nav jāpaļaujas uz sociālo atbalstu un valsti kā potenciālu aprūpētāju dažādās dzīves sfērās. Tam likumsakarīgi seko princips – sevī visu laiku ir jāinvestē, jāapgūst kādas prasmes, tostarp jāiegulda personības attīstībā. Un kā tas attiecas uz bērniem? Tas nozīmē, ka vecākiem jārūpējas par paaudzi, kurā jāizveido darba tirgū konkurētspējīgs cilvēks. Lai viņš kā indivīds nepazustu pasaulē. Tas prasa no vecākiem rūpēties, lai bērns attīstītu dažādas prasmes, un ieaudzināt tās no bērna kājas, lai atvase būtu produktīva. Protams, visos laikos vecāki gribējuši izaudzināt labu cilvēku. Taču ir atšķirība starp labu cilvēku un produktīvu sabiedrības locekli," min antropoloģe.

Agrāk bērns bija darbaspēks, tagad – prieka avots

Atšķiras arī skatījums dažādos laikos, kādai jāizskatās bērnībai, kāda ir bērna loma ģimenē. "Vēl līdz nesenam laikam bērns ģimenē bija darbaspēks," atgādina Ieva Puzo, "laika gaitā pasaules vietās, ko vienkāršoti varam dēvēt par Rietumu pasauli, izpratne mainījās uz to, ka bērns ir prieka avots un ģimenes kā savstarpēji mīlošas vienības sastāvdaļa un turpinātājs."

Līdz ar to ir paplašinājusies izpratne par to, kādas attiecības ar bērnu veidot. "Laikā, kad vecākiem bija ļoti daudz jāstrādā un jāveic fiziskā bērna aprūpe, iespējams, nebija īsti laika kam citam. Teiksim, vēl astoņdesmitajos deviņdesmitajos gados, kad vecākiem bija daudz jāstrādā, brīžos, kad bērns neatradās bērnudārzā vai skolā un nebija citu aprūpētāju, bērnam nekas cits neatlika, kā apgūt kādas mājsaimniecības prasmes. Domāju, arī mūsdienās ir bērni, kas apgūst šīs prasmes pieredzes ceļā, teiksim, kā parūpēties par sevi, lai būtu paēdis. Piemēram, tā varētu būt ģimenēs, kurās vecāki nevar bērniem veltīt daudz laika un nevar arī atļauties kāda cita aprūpētāja iesaisti, vai arī ģimenēs, kur bērni ir pamesti novārtā. Tajās ģimenēs, kur vecākiem ir iespējas investēt praktiskā, finansiālā ziņā, varbūt ir aukle vai cits aprūpētājs, kas parūpējas par bērna vajadzībām. Pat ja vecāki, tāpat kā viņu vecāki deviņdesmitajos, daudz strādā, ir organizēts, ko bērns darīs pēc skolas, un ir kāds veids, kā par atvasi parūpējas, – aukle uztaisa ēst, vai arī ēdiens tiek piegādāts uz mājām, bērnam iedota nauda.

Ļoti atšķiras tas, ko vispār var atļaut bērnam brīvajā laikā. Teiksim, pirms gadiem četrdesmit bērni nereti vasaras pavadīja pie vecvecākiem vai – ik dienu pagalmā gāja ar kaimiņiem, pārnāca vēlu, nosmulējušies, bet toties – pārnāca," pasmaida antropoloģe. Viņa turpina: "Šobrīd ir citas prasības pret bērnu fizisko drošību."

berni-udens-liela.jpg

Turklāt arī ar rūpēm par fizisko drošību un pamatvajadzību apmierināšanu nepietiek – bērnā jāiegulda. "Vecāki ir norūpējušies par bērna nākotni, uz kādiem pulciņiem sūtīt, vai piesaistīt privātskolotājus. Tas prasa milzu emocionālo piepūli, ieguldījumu. Vecāki ir noguruši, jo katrs solis prasa investīcijas, ne tikai finansiālās, bet arī mentālās. Lai atvases izaugtu kā laipni, veiksmīgi, patīkami darbinieki – būtu konkurētspējīgi. Un lielāks spiediens nekā agrāk ir uz emocionālās inteliģences veidošanu. Vecāki uztraucas, "ka tikai bērnu psiholoģiski netraumē"... Tas, kā audzinām bērnus, ir atšķirīgs laikā un vietā, to ietekmē gan etniskā, gan reliģiskā piederība, vērtības, kas pastāv kopienā. Parunājoties ar sievietēm, kurām ir bērni atšķirīgā vecumā, pat ne ar lielu gadu starpību, atklājas, ka pirms pāris gadiem vecākiem profesionāļi deva vienu vēstījumu, kā rūpēties par bērnu, kā turēt, ko dot ēst, tagad – jau citu. Ir zināma informācijas pārpilnība, kas jau kļūst nomācoša.

Protams, vērtīgi, ka esam pamanījuši – jārūpējas par atvašu emocionālajām vajadzībām. Vienlaikus, jā, vērojams, ka no vecākiem tiek prasīta liela mentālā kapacitāte. Un informācijas daudzums jau kļūst mulsinošs, to kļūst grūti strukturēt. Kā labāk: gulēt ar zīdaini vienā gultā vai atsevišķā istabā? Kā un ar ko zīdaini sākt piebarot? Atbildes ir dažādas. Un jāspēj saprast informāciju, analizēt, piemērot savai situācijai. Tas prasa laiku, ieguldījumu, mentālo darbu," stāsta antropoloģe.

Pandēmijas laikā vecāki izjuta vēl lielāku emocionālo spiedienu: "Bija gan pienācīgi jādara savs darbs, gan jārūpējas par bērniem, gan vēl jāspēj jaunā veidā palīdzēt bērniem mācīties un palīdzēt viņiem emocionāli labi justies. Paralēli bija divi milzīgi pienākumi – jāstrādā pašam un jāpalīdz bērnam. Beigās varbūt vakarā nebija spēka, vecāks spēlēja spēles datorā vai citādi atslābinājās. Un, iespējams, vēl pārmeta sev, ka, teiksim, tikmēr ļauj bērnam "sēdēt datorā"," Ieva Puzo iezīmē spriedzes apstākļus.

Mainās arī ieskati par to, kāda loma ir mātei un tēvam. "Par to interesantus pētījumus veikusi RSU Sociālās antropoloģijas maģistra studiju programmas studente Anete Kiseļeva savā maģistra darbā. Viens no secinājumiem bija, ka tēvus vairāk uztver kā atbalsta personālu mātei. Vīrieši, jā, vairāk iesaistās bērnu aprūpē, tomēr pašiem tēviem un apkārtējiem līdz galam nav skaidrs, kāda ir viņu jaunā loma. Tēvi mēģina radīt jaunu izpratni, taču nav vēl vienota skatījuma, kādam jābūt tēvam mūsdienās, parādās kādi priekšstati, bet kopīgā vēl nav," norāda antropoloģe.

Avots: Delfi.lv
Autore: Linda Rozenbaha