Eiropas zaļais kurss un trīs iespējamie nākotnes scenāriji. Kā mēs dzīvosim ceļā uz klimatneitralitāti?

kā nodrošināt enerģiju, kā pārvietoties, kā ražot pārtiku un kā saglabāt drošu un veselīgu vidi?

Šīs ieceres pamatā ir Eiropas zaļais kurss, kas kopš 2019. gada kalpo kā ES stratēģiskais ietvars pārejai uz klimatneitrālu ekonomiku. Zaļais kurss paredz būtiskas pārmaiņas enerģētikā, transportā, rūpniecībā, lauksaimniecībā, mežsaimniecībā un atkritumu apsaimniekošanā, vienlaikus solot jaunas darba vietas, lielāku energodrošību un tīrāku vidi.

Tomēr pēdējo gadu notikumi – pandēmija, enerģētikas krīze un ģeopolitiskā nestabilitāte – ir parādījuši, ka ceļš uz klimatneitralitāti nav vienvirziena šoseja. Tā var attīstīties dažādos tempos un dažādos virzienos. Un katrs no tiem nozīmē atšķirīgu ikdienas pieredzi cilvēkiem.

Rīgas Stradiņa universitātes pētnieki izstrādājuši trīs iespējamos attīstības virzienus, kas palīdz saprast, kā Eiropas zaļais kurss var izskatīties praksē – nevis politikas dokumentos, bet cilvēku ikdienā. Šie scenāriji iezīmē atšķirīgus ceļus, pa kuriem Eiropa var virzīties ceļā uz klimatneitralitāti līdz 2050. gadam: no piesardzīgas, lēnas pārejas līdz mērķtiecīgai transformācijai vai, gluži pretēji, atkāpēm krīžu spiediena dēļ.

Scenāriji tapuši, analizējot, kā klimata politikas lēmumi savstarpēji sasaistās ar enerģētiku, transportu, lauksaimniecību, mežsaimniecību, rūpniecību un atkritumu apsaimniekošanu, un kā šo izvēļu sekas atgriežas pie cilvēkiem ļoti konkrētā veidā – rēķinos, pārvietošanās iespējās, vides kvalitātē un dzīves līmenī. Šo scenāriju mērķis nav paredzēt nākotni, bet palīdzēt saprast izvēļu sekas.

Minimālas transformācijas scenārijs: lēna pielāgošanās pastāvīgai nenoteiktībai

Šajā scenārijā Eiropa formāli saglabā kursu uz klimatneitralitāti, taču izvairās no dziļām strukturālām pārmaiņām. Politiskā prioritāte ir stabilitāte un izvairīšanās no sociāliem satricinājumiem, pat ja tas nozīmē lēnāku progresu.

Ikdienas dzīvē tas izpaužas kā pakāpeniska, bet fragmentāra pāreja

• Atjaunojamā enerģija aug, taču fosilais kurināmais joprojām ieņem nozīmīgu vietu, īpaši apkures un rūpniecības sektoros
• Enerģijas cenas kļūst par pastāvīgu sarunu tematu – ne vienmēr katastrofālas, bet arī ne prognozējamas; mājsaimniecības vairāk reaģē uz krīzēm, nevis rīkojas proaktīvi
• Transportā notiek pakāpeniska modernizācija, tomēr privātais auto saglabā dominējošo lomu, un ilgtspējīgi risinājumi attīstās nevienmērīgi
• Atkritumu šķirošana un aprites ekonomika tiek ieviesta, bet bez sistēmiskas pieejas – rezultāti ir atkarīgi no pašvaldībām, motivācijas un finansējuma

Dzīves sajūta: šajā scenārijā cilvēki pierod pie pastāvīgas pārejas. Nekas strauji nepasliktinās, bet arī neuzlabojas pietiekami, lai radītu drošības sajūtu ilgtermiņā.

Mērenās transformācijas scenārijs: pārmaiņas kā stabilitātes pamats

Šajā scenārijā zaļais kurss kļūst par praktisku attīstības rāmi, nevis tikai politisku ambīciju. Pārmaiņas notiek pakāpeniski, bet mērķtiecīgi, ar skaidru izpratni, ka ilgtermiņa stabilitāte rodas no savlaicīgas rīcības.

Ikdienā tas nozīmē strukturētas pārmaiņas, kas atvieglo dzīvi

• Mājokļi kļūst energoefektīvi, samazinot rēķinu svārstības un palielinot komfortu
• Enerģijas ražošana kļūst lokālāka – vējš, saule, biomasa un uzkrāšanas risinājumi mazina atkarību no ārējiem satricinājumiem
• Mobilitāte mainās nevis ar aizliegumiem, bet ar alternatīvām: sabiedriskais transports kļūst ērts, elektroauto – pieejams, bet pilsētvides plānošana samazina nepieciešamību vispār pārvietoties lielos attālumos
• Atkritumu apsaimniekošana un aprites ekonomika kļūst par ikdienas sistēmu, nevis individuālu izvēli. Bioloģiskie atkritumi tiek izmantoti enerģijas ražošanai, materiāli paliek apritē, bet atkritumu apjoms samazinās

Dzīves sajūta: mazāk stresa, lielāka prognozējamība un sajūta, ka pārmaiņas strādā cilvēku labā. Ilgtspēja vairs nav slogs, bet dzīves kvalitātes elements.

Regresa scenārijs: dzīve nepārtrauktā krīžu režīmā

Šajā scenārijā klimata politika atkāpjas īstermiņa ekonomisko un politisko apsvērumu priekšā. Pārmaiņas tiek atliktas, līdz tās kļūst neizbēgamas.

Ikdienas dzīve kļūst arvien reaktīvāka

• Enerģijas cenas svārstās strauji un neprognozējami
• Karstuma viļņi, plūdi un sausumi ietekmē pārtikas pieejamību un cenas
• Infrastruktūra pielāgojas ar nokavēšanos
• Atkritumu apsaimniekošanā dominē poligoni un dedzināšana, piesārņojums pieaug, bet veselības riski kļūst jūtamāki. Ilgtspējīgi risinājumi tiek uztverti kā dārgi vai elitāri, nevis kā kopējs labums

Dzīves sajūta: nogurums, nedrošība un sajūta, ka izvēles iespējas kļūst arvien šaurākas. Sabiedrība dzīvo pastāvīgā ugunsgrēku dzēšanas režīmā.

Šie trīs attīstības ceļi atklāj, ka diskusija par klimatneitralitāti nav tikai par emisiju samazināšanu. Tā ir par to, vai Eiropa izvēlas pārmaiņas vadīt, vai arī ļauj tām notikt haotiski. 

Lai arī 2050. gads šķiet tāls, šīs desmitgades lēmumi noteiks, kurš no šiem scenārijiem pakāpeniski kļūs par realitāti. Ar plašiem mežu resursiem, potenciālu atjaunojamajā enerģijā un salīdzinoši nelielu mērogu Latvijai izšķirīgs ir jautājums par tempu un virzienu. Pakāpeniska, mērķtiecīga pāreja ļautu samazināt atkarību no fosilā kurināmā, stabilizēt enerģijas cenas un uzlabot dzīves kvalitāti, savukārt vilcināšanās vai atkāpšanās no mērķiem var radīt augstākas izmaksas un lielāku ievainojamību nākotnē.